Tag: #abonēšanasnumurs2472

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Ar vieglumu Priežmalē

Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.

[..]

„Vēlos radīt citādāku gaisotni ‒ es gaidu pie sevis ciemos. Apmeklētājus uztveru kā  ciemiņus, kuriem jāiedod pozitīva enerģija, nevis kā klientus. Mūs motivē un uzmundrina saņemtās atsauksmes. Priesteris man ir teicis, ja dari ar viegluma sajūtu, tad tas nāk no Dieva un viss izdodas.”

Par Karīnu Stivriņu un „Karina Home” vairāk uzziniet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Suitu kultūrtelpas sargātāja

Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.

Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?

Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.

Abi cenšas nosargāt savu valodu.

Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos  Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.

Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?

Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast. [..]

Ko var mācīties no suitiem?

Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cīnīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.

Bet ko var mācīties no latgaliešiem?

No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atspoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.

Vairāk lasiet decembra/janvāra numurā!

Smukuo i stypruo Vuorkova

Vuorkova ir na vīna, bet vysmoz divejis. Vīna pi Dubnys, saukta par Muižys i bazneicys Vuorkovu. Ūtra stuņdis guojīnī iz Preiļu pusi, nu seneju laiku saukta par Školys i pogosta Vuorkovu. Kai taids putyns, kurs breivi i vareni lidoj, vycynojūt divejus spuornus!

            Kas ir Vuorkova? „Leišu volūdā ir vōrds: varkala, kas nūzeimoj: vara kalējs. Tai byutu ari skaidrojams Vōrkovas vōrds: Vōrkala (vīta, kur dzeivōjis un dorbōjīs kaids vara kalējs). Tōs pat saknes vōrds ir Varakļōnu nūsaukumā. [..] Jōdūmoj, ka Vōrkovas vōrds nōk nu vīnas dzymtas nūsaukuma, kas varēja byut ari īnōcēji. Ir fakts, ka vītas nūsaukums sōkumā zeimōjās tikai uz vīnu, ļūti nūteiktu un konkretu vītu, vālōk tū pat nūsaukumu atteicynōja ari uz tyvōkū apkōrtni. Tai Vōrkova sōkumā varēja nūzeimōt vara kalēja smēdi vai darbneicu; vālōk tys nūsaukums pōrgōja uz muižu, bazneicu, krūgu, skūlu un pogostu.”

Vairāk par Vārkavu lasiet žurnālā.