Tag: #viedokļulīderi

Svarīgākais – būt veselam un laimīgam

Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.

Fragments no intervijas

Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?

Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.

Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?

Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.

Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.

Foto: Māris Justs

Auditēt dzeivi i Latgolu

HARIJS BERNĀNS (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja „Latgolys Studentu centra” bīdrys, kaidu laiku vadeja bīdreibu „Latgolys Saeima”, niu dorbojās Vladislava Lōča fonda vaļdē. Latgalīšu sabīdryskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoju i naatlaideigu dareituoju – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau aiz laika izvierzeit izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatpryncyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik, struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec storptautyskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļtuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.

Jureiša sarunu ar Hariju losit žurnalā “A12”.

Foto: Evija Pušmucāne

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!

Ļautīs dzeivis nūtikšonom

Pyrma pīcu godu julī Rēzeknē tyka attaiseita Latvejis Radejis Latgolys multimedeju studeja, kas gatavej ziņu materialu, raidejumus i viestej Latvejis Radejis vysūs kanalūs par nūtikšonom, cylvākim i procesim Latgolys regionā. Producente KARINA VAŽNAJA ir studejis mozuok radzamais cylvāks, nu, kai soka studejis vadeituoja Renāte Lazdiņa, Karina ir jūs dvēsele, gradzyns, kas vysus satur kūpā. Kod eisu šaļti i maņ pošai saguoja byut Karinys kolegei, cīši apbreinuoju juos spieju ar smaidu atrysynuot vysys saspringtuos situacejis i „apdzēst” pādejuo breiža guņsgrākus, vadeit procesus i vajadzeibys gadīnī ari pošai byut ziņu bolsam.
Interveja ar Karinu jaunajā žurnala “A12” numerī.

AR LAIVU PA MALTAS UPI

Ir iestājusies vasara, un atpūtnieki steidz pilnvērtīgi piepildīt jūnija siltās dienas. Laiks ir kā radīts laivu izbraucieniem, arī žurnāla “A12” rakstu autors Ivars MATISOVS, ģeogrāfs, laivotājs ar pieredzi, dalās iespaidos par braucienu ar laivu pa Maltas upi, žurnālā aprakstot līkločus un šķēršļus, kas sastopami pa ceļam. Rakstā uzzināsiet dažus pamatfaktus par Latvijas un Latgales upēm, Maltas ciemu, Maltas upes augšteci, upes izteku, Maltas pieteku Baldu un gūsiet atbildi, kāpēc Maltas upi autors sauc par džungļu upi.
Fragments no raksta/laivu brauciena iespaidi:
“2008. gadā, plānojot Rēzeknes Augstskolas ģeogrāfisko ekspedīciju ar topošajām ģeogrāfijas skolotājām Annu, Inu, Initu, Jekaterinu un Ludmilu uz borta, bez liekas šaubīšanās nolēmu airējumu sākt tieši Maltečkā. Pirms ceļa ieturējuši nelielu azaidu un uztaisījuši komandas kopbildi, gana siltā jūnija vidus priekšpusdienā uz optimistiskas nots devāmies pretim piedzīvojumiem, bet drīz vien smaidu ekspedīcijas dalībnieku sejās nomainīja nopietnība, tad – izmisums un visbeidzot arī bezcerība. Nieka septiņu gadu laikā idilliskā ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai – bebru un vēja gāzti koki ar apskaužamu regularitāti, ik pa laikam sēkļi un negaidītas bedres upes gultnē un kā kronis visam – garlaicīgi nokrišņi lietus veidā ar arvien pieaugošu intensitāti. Strauji tuvojās vakars – kaut kur pasaules malā bez jebkādām saziņas iespējām ar radiem un tuviniekiem notika piemērotas vietas meklēšana naktsmītnei. Beidzot upes labajā krastā pamanījām meža pļaviņu, kur uzsliet teltis un iekurināt ugunskuru – 8 stundu laikā bijām veikuši nieka 10 km. Nobrāzumi, skrāpējumi, sasitumi, zilumi, šur tur piesūkušās dēles un neskaitāmi dažādu asinskāru insektu kodumi bija mūsu tās dienas darba augļi, ko papildināja samirkušas teltis un vietām slapji guļammaisi piķa melnās nakts stundās.
Par laimi, pa nakti lietus norima, rīts atnāca ar spožu sauli un arī diena pamazām iesila – Maltas upe kļuva manāmi platāka un nu bezbēdīgi līkumoja pa meliorētajām palieņu pļavām, savukārt bebru aizsprosti bija pagaisuši kā nakts murgi. Īsi pirms Baldas ietekas Maltas upe strauji mainīja tecējuma virzienu no rietumiem uz ziemeļiem un tālāk tecēja jau pa regulētu un iztaisnotu gultni. Ekspedīcijas dalībnieki atguva dzīvesprieku un čakli turpināja veikt vides kvalitātes pētījumus, piemēram, nosakot Maltas upes ūdens PH līmeni, ūdens cietību un elektrovadītspēju, kā arī hlorīdu, kalcija karbonātu, amonija jonu un fosfātu koncentrāciju ūdenī. Konstatējām, ka ūdens kvalitāte Maltā ir laba un arī bioloģiskā daudzveidība upē un tās krastos ir liela – baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes lielā daudzumā, savukārt neilgi pirms Maltas ciemata tika pamanīts pat tik rets un eksotisks Latvijas ornitofaunas pārstāvis kā spoži zilais zivju dzenītis.”

 

 

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Baudiet vasaru kopā ar žurnālu “A12”!

Divskani „uo” var apzīmēt divējādi

Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā Vinetas Vilcānes rakstā minēti septiņi interesanti fakti par latgaliešu valodu. Lūk, viens no tiem.
Divskani „uo” var apzīmēt divējādi
Latgaliešu vidū daudz šķēpu tiek lauzts un emocionālu strīdu aizvadīts par divskaņa „uo” jeb „ō” lietojumu mūsdienās. Tomēr velti tas tiek darīts.
20. gadsimta 20. gados uzsāka darbu pie latgaliešu rakstu valodas standarta izveides, tas notika garīdznieka, valodnieka Pītera Stroda vadībā. 1929. gadā Latvijas Izglītības ministrija apstiprināja Latgaliešu pareizrakstības noteikumus, kurus nereti dēvē par „Stroda rakstību” vai arī par „veco rakstību”. Saskaņā ar tiem „slavenais divskanis” bija pierakstāms kā „ō”. Tomēr jau tolaik P. Strods atzina, ka šo divskani labāk būtu pierakstīt ar diviem burtiem – „uo”. Par to viņš rakstījis žurnāla „Zīdūnis” 1929. gada 7. numurā: „Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas īvest, tys ir, byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols [..] Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā.”
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās darbs pie latgaliskā izkopšanas, tajā skaitā pilnveidoja latgaliešu rakstu valodas noteikumus, ņemot vērā arī P. Stroda un viņa savulaik vadītās komisijas darbu un ieceres. 2007. gadā Valsts valodas centrs apstiprināja Latgaliešu rakstības noteikumus. Tos nereti mēdz dēvēt par „jauno rakstību”, tādējādi pretnostatot 1929. gada pareizrakstības noteikumiem, lai gan tas nav korekti. Par tā sauktās „vecās rakstības” simbolu palika divskanis „ō” pretstatā tā apzīmējumam ar diviem burtiem – „uo”, kura lietošanu paredz 2007. gada noteikumi. Mūsdienu latgaliešu valodas kopēju, kuri raksta saskaņā ar 2007. gada noteikumiem, virzienā, jo īpaši no vecākās paaudzes cilvēku puses, tiek raidīti pārmetumi par latgaliešu valodas kropļošanu un latgalisko vērtību nodošanu, piesaucot arī pieminēto divskani, kurš tagad esot rakstāms nepareizi.
Grūti saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un daļa cilvēku dzīvo maldos, jo 2007. gadā apstiprinātie Latgaliešu rakstības noteikumi pieļauj divskaņa “uo” apzīmēšanu arī ar “ō”. Katrs rakstīt gribētājs var izvēlēties sev ērtāko variantu.
Pārējos faktus par latgaliešu valodu uzziniet žurnāla aktuālajā numurā.

Iestāties par daudzbērnu ģimenēm

Jau teju trīs gadus Daugavpilī darbojas Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, kas apvieno 140 pilsētas un novada daudzbērnu ģimenes. Uzlabot ģimeņu dzīves kvalitāti, lauzt nelabvēlīgus stereotipus – tās ir tikai dažas biedrības darbības jomas. Lai uzzinātu vairāk, žurnāls „A12” tikās ar organizācijas aktīvistēm ‒ Janu Priedīti un Tatjanu Tukāni.
[..]
Kāpēc cilvēkam jābūt pilsoniski aktīvam?
Tatjana: „Ja gribi kaut ko savā dzīvē mainīt, tad sāc ar sevi. Es uzskatu, ka mēs sākam ar sevi, mēs gribam mainīt savu ģimeņu dzīvi, un tādā veidā, ejot uz domi, rīkojot pasākumus, mēs mainām arī citu cilvēku dzīvi, kuri varbūt nav tik aktīvi kā mēs.”
Jana: „Paziņas saka – jādzemdē trešais, tad varēsim stāties jūsu biedrībā. Viņi skatās uz mums kā uz aktīvas darbības paraugu. Piecas ģimenes jau tādā veidā iestājās biedrībā, ir arī tās, kas vēl tikai grasās to darīt. Jā, mēs esam par demogrāfijas uzlabošanu! Mēs darām labas lietas.”
Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas kultūra?
Tatjana: „Jāieklausās katra indivīda viedoklī un jāpasaka, ka viņa domas ir pareizas, jo nav jau tā, ka tikai mūsu tādas ir. Ja mūsu ģimenē kāds jautājums nav aktuāls, bet kādā citā ir, mēs tik un tā ejam un iestājamies par to.”
Visu rakstu lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto: Māris Justs

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs