‘”Lai kā mums gribētos domāt, ka dzīvi mēs veidojam paši, taču daļu no mūsu dzīves veido kāds no Augšas. Galvenos pagrieziena punktus visnotaļ.”
Elizabete Viļuma-Gražule, Aglonas Pasta un informācijas muzeja īpašniece.
Foto: Evija Pušmucāne
“Tas patiesais parasti ir bez sarežģītas dramaturģijas. Gudrība, lai pasaulē kaut kas būtisks nenojūk, – darīt vienkāršas lietas, ieliekot sirdszināšanas un rūpību. Un sirsnību. Un vienalga, kur tas notiek un kādai mērķauditorijai. Vai attālākā Latvijas pierobežā, gludinot sakrālā rita sedziņas, vai audzējot straujus rikšotājus, vai arī dziedot ārijas uz pasaules slavenākajām skatuvēm. To sirsnību vajag tieši šajā brīdī, jo „citreiz” var nozīmēt – nekad.”
Ināra Groce, žurnāla “A12” redaktore
Krišjānis Norvelis žurnālam “A12” saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.
“Dzīves pieredze ir vajadzīga, lai ir, ar ko salīdzināt. Tas saistīts ar briedumu, saproti, ka laiks skrien, ka vairs nekas neatkārtojas. Tas, ko mēs piedzīvojam, pieder mums. Gribas laiku piebremzēt, vairs pašam neskriet tik ļoti, bet dzīvot tuviniekiem. Ļoti vienkārši: pamatvērtības ir tās svarīgākās vērtības – ģimene un bērni. Bet vai darbi izdarīti, vai neizdarīti – vienā brīdī vairs nav tik svarīgi.”
Šo un citu interviju varoņu atziņas lasiet žurnālā “A12”.
Biedrība “Viegli palīdzēt” pandēmijas sākumā pašorganizējās zem saukļa “paliec mājās” un palīdzēja cilvēkiem ar pārtikas produktu un medikamentu piegādi uz mājām. Kad saistībā ar 2020. gada 9. augusta vēlēšanām aktualizējās demokrātijas krīze Baltkrievijā, biedrības brīvprātīgie sāka organizēt medicīniska, juridiska un sadzīviska rakstura atbalstu baltkrieviem, kuriem nācās pamest dzimteni Lukašenko represiju dēļ. Turklāt tika konstatēts, ka Latvijā pietrūkst informācijas par Baltkrievijā notiekošo, tādēļ nolēma sociālo tīklu platformā Twitter izveidot kontu, kurā operatīvi ievietot ziņas par notikumiem Baltkrievijā. Ierakstu saturu vienojās tulkot no dažādiem pirmavotiem – Baltkrievu ziņu lentēm un sociālo tīklu kontiem. Sekotāju skaits strauji auga, un tagad, pēc gada, tas sasniedz gandrīz trīs tūkstošus, starp kuriem ir Latvijas Valsts prezidents un BBC žurnālisti. Twitter konta brīvprātīgo vidū ir arī kāda latgaliete, Aija Mežale.
Interviju ar AIJU MEŽALI lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs
Kad piemin ALDA BUKŠA vārdu, visticamāk, ka šobrīd pirmais prātā nāks viņa atzinīgi novērtētais un abās latviešu valodas rakstu tradīcijās izdotais kriminālromāns „Brāļi/Bruoli”, par ko Aldis saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2020”. Žurnālam „A12” šī nav pirmā saruna ar kriminālromānu autoru, bet no tā laika, kad izdots Bukša debijas romāns „Parādu piedzinēji” (2015) un bijusi satikšanās sarunā, pagājis labs brīdis – Aldis izmantojis to, nepalaižot garām dzīves piedāvātās iespējas. Rakstīšana, darbs valsts pārvaldē, sapnis par Ziemeļlatgali un sajūta par latgaliskā vērtību ir šīs sarunas un paša Alda karstās vasaras motīvi.
Lasiet žurnāla „A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne
Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.
Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.
Fragments no intervijas
Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?
Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.
Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?
Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.
Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.
Foto: Māris Justs
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
