Tag: #radošie

Abonē žurnālu “A12”!

Abonē žurnālu “A12”!
Izcila dāvana tuviniekiem un draugiem Ziemassvētkos un gadumijā – žurnāla “A12” abonements!
Ir cilvēks ‒ ir kultūra, tāpēc kultūra ir svarīgākais vadmotīvs žurnāla intervijās, aprakstos un dzīvesstāstos. Tikai žurnālā „A12” ir vērtīgāko mākslas izstāžu apskati, senu un modernu amatu meistaru dzīvesstāsti, jaunākais latgaliešu literatūrā un mūzikā. Žurnālam svarīga ir izglītojošā funkcija, jo tas rosina domāšanas procesus, ļaujot lasītājam kritiski izvērtēt viedokļus, izprast kultūras jomas nozīmi un īpatsvaru procesu attīstībā, savā darbībā un izaugsmē.
Podnieks STAŅISLAVS VIĻUMS atzīst, ka ir atradis savu nodarbi šajā posmā, ko dzīvo uz Zemes. „Es varu realizēties, būt neatkarīgs no priekšniecības, kas man ļoti svarīgi. Tā ir brīvība, un tā ir atbildība, jo pašam jābūt atbildīgam par savu izvēli, laika izlietojumu. Tad ir rezultāts. Un, ja ir rezultāts, tad ir gandarījums. Tas arī stimulē veidot savu dzīvesveidu.”
„Dzīves jēga ir atrast savu dzīves jēgu. Atrast lietu vai jomu, kurā tu vari realizēt sevi, sajust, ka tevis darītais ir pasaulei svarīgs,” – brāļi RASIMI.
„Jāskatās pozitīvi, tad var redzēt iespējas, ja skatās negatīvi, tad redz problēmas,” – Artūrs Geisari.
Mūsu cilvēku, latgaliešu, atziņas žurnālā “A12” – uzmundrinājums, iedrošinājums un iedvesma.
Abonē žurnālu, un tiksimies Tavā pastkastītē!
Abonēšanas indekss – 2472.

ŽURNĀLS „A12” ir latgalietis.

Radies iedvesmā un mīlestībā. Lai pa īstam pastāstītu par mums, mums pašiem un pasaulei. Mēs bijām entuziastu grupiņa, kura vēlējās darboties kopā, un kā radošu platformu šai kopā būšanai izvēlējāmies veidot žurnālu.
Mēs atklājam latgalieša raksturu – nedaudz spīts, tradīciju zināšanas un dzirkstoša mentalitāte. Vēl klāt var minēt viesmīlību un atklātību, drosmi dalīties skumjās, rūpēs un arī priekos. Andris Klepers kādā intervijā teica – īpašā Latgales viesmīlība varētu kļūt par pasaulē atpazīstamu standartu – kā Zviedrijā ir „hike”, Dānijā „hygge”, bet Latgalē ir ceļamaize un ceļakāja.
„Latgaliskā spītība, pārliecība man palīdz dzīvot un diez vai bez tās būtu iespējams kāpt uz lielās skatuves,” – Ilze Grēvele-Skaraine.
Abonēt ir droši un izdevīgi! Abonē žurnālu “A12”, un būsim kopā arī turpmāk. Abonēšanas indekss ir 2472. Kā abonēt? Ieskaties mūsu mājaslapā www.a12.lv un atrodi vajadzīgo informāciju gan par abonēšanu, gan žurnāla tirdzniecības vietām visā Latvijā.

RADĪŠANAS PRIEKS 50 numuru garumā

Mēs cits citam esam kā uzlādes stacija – kaut arī reizēm socializēšanās nogurdina, tomēr bez saskarsmes nevaram. Notiekot īssavienojumam, bieži vien paveras vēl neredzētas iespējas un apvāršņi. Jebkura radīšana ir uzdrīkstēšanās un izaicinājums, tā tas notiek, arī veidojot žurnālu „A12”. Un šis ir svētku – jau 50. – numurs. Pussimts drukātu žurnāla numuru galvaspilsētas izdevniecībām nav liels sasniegums, bet reģionā tas ir astoņu gadu auklēts īpašs stāsts par cilvēkiem, viņu darbiem un sapņiem, atklājot arī spēka un ticības avotus. Identitāte, tradīcija un vērtības ir katra atpazīstamības zīmols, mēs esam dažādi, un tas veido mūsu izdzīvošanas prasmes. Valoda ir dzīva, ja tā tiek lietota. Katrā „A12” numurā ir publikācijas latgaliskajā rakstībā, jo autoriem pašsaprotami ir kopt latgaliešu valodu un rūpēties par tās attīstību arī drukātājos masu medijos.
Žurnāla pirmajā numurā runājām par brīnumiem, kuri notiek, ja tiem tic. Un par ilgām pēc piederības. Kopā tas stiprina pasaules redzējuma dabisko harmoniju – izceļot labo, mēs savā ceļā to vairāk arī pamanām. Katrs žurnāla varonis un lasītājs veido to vidi, kura ir apkārt. Tikai no mūsu zināšanām, izpratnes un aktivitātes ir atkarīgs, cik plaša ir mūsu darbošanās un ietekmējamā vide – vai tikai mūsu pagalms, vai arī piedalāmies dzīves kvalitātes uzlabošanā apkārtējā kopienā un pat sabiedrībā. Šajā gadījumā žurnāls ir palīgs plašāka dzīves redzējuma veidošanā un dzimtās vietas iepazīšanā. Labas idejas piedzimst bieži, bet tikai vajadzīgās turpina dzīvot ilgāk, tās, kuras patiesi ir nepieciešamas. Tā ir arī ar „A12”, kuram dzīvesspēku dod ceļā sastaptie cilvēki, viņu radītās kultūrvietas, dziļas vai no jauna dzimstošas tradīcijas, gudrība un viedums, kurā dalīties. Vēlamies, lai žurnāls mudina mosties garā, ticēt, ka darbi izdosies, ja vien paši uzdrīkstēsimies. Intervijas žurnāla vēsturē liecina, ka daudziem tas arī sanāk – rast sev prieku tīkamā darbā, atgriezties Latvijā, izveidot ģimeni vai būt sekmīgam uzņēmējdarbībā, saglabāt senu amatu un atkal sākt visu no jauna. Jo mēs vienmēr esam ceļā.
Žurnāla „A12” stāsts turpināsies arī 2021. gadā! Abonēšana ir sākusies. Arī turpmāk tikšanās ar dzīvesgudriem laikabiedriem, neizzinātās mūsdienu un senākas vēstures lappuses, apmeklētas skaistas un mazzināmās vietas Latgalē. Raugāmies arī dziļi sevī, jo tikai tā var izjust savu esību. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstam. Pa īstam. Par mums.
Jūsu „A12”, redaktore Ināra Groce
Foto no žurnāla “A12” 1. numura atklāšanas.

ILZES GRIEZĀNES atziņas

Latgale un viss latgaliskais ILZEI GRIEZĀNEI  ir svarīgs. Un uzreiz gribas atzīmēt, ka latgaliskums izmērāms ne tikai ar latgaliešu valodu. Tā, protams, ir svarīga, taču nevajag domāt, ka tikai valoda veido latgalisko. Tas ir daudz plašāks jēdziens un vesela dzīves filozofija. Tā ir cita, savādāka iekšējā pasaule, savādāka dzīves uztvere. Pat humora izjūta latgaliešiem ir īpaša – tāda veselīga. Ar pārnovadniekiem tā nepajokosies. Jā, latgalieši ir sirsnīgi un atvērti, tajā pašā laikā lepni par sevi, savām saknēm, savām mājām. Lepni, bet ne iedomīgi. Tas ir lepnums, nevis lepnība. Ilze atzīst, ka viņai ir svarīga mājas sajūta, ko noķer ne tikai Līvānos, bet visā Latgalē – šeit pat gleznojas vieglāk.
Vairāk par Ilzi Griezāni un viņas pasaules skatījumu – žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Atpakaļ mājās no Anglijas

Par podnieci AGNESI ČAKŠU lasiet jaunajā žurnāla numurā! Iedvesmojoša un pozitīva saruna, kas aizved līdzi uz Angliju un atved atpakaļ – uz Rudzātu pusi. Izaicinājumi, cerības, mērķtiecība un māju sajūta – par to lasiet rakstā.
Foto: Evija Pušmucāne

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs

Literāte Ligija Purinaša

LIGIJA PURINAŠA jau ilguoku laiku ir radzama sabīdriskajā telpā ar pošys saraksteituos dzejis gruomotu „Sīvīte” i tuos populariziešonu plotajā škārsteikla i mediju vidē. Ligija ar itū gruomotu tyka pi Latgalīšu kulturys goda bolvys „Boņuks” i nominacejis Latvejis Literaturys goda bolvai. Tok niu jei kūpā ar sovim dūmubīdrim struodoj jau pi cytys gruomotys – rudinī izīs viesturis stuostu gruomota „Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti”. Jei dorbojās ari bīdreibā „Centrs MARTA”, kas ir vīneiguo sīvīšu tīseibu aizstuoveibys organizaceja Latvejā – da šam vaira puorstuovāta Reigā i Līpuojā, niu ari Rēzeknē. Taipoš Ligiju var dzierdēt ari Latvejis Radejis raidejumā „Kolnasāta”, kur jei veidoj stuostus par myusu dīnu latgalīšu gruomotom.
Ligija ir studiejuse viesturi, baltu filologiju, kulturys teoriju, regionalūs mediju i komunikacejis zynuotni – ir īgivuse divejus bakalaura gradus, kab kertūs nūpītnai pi magistra īgiušonys, vēļ nav atroduse eistū virzīni.
Žurnalā „A12” pīduovojam verseji par ituo laika svareiguokajom pīcom atziņom nu Ligijas. Vairuok losit juņa/juļa numerī!
Foto: Māris Justs