Ināra Groce, Foto Māris Justs
Joku gabalus nespēlēsim
Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.
No Abriņas uz Tilžu
Tilžas pagasts Latgalē ir īpašs, vēsturiski tas izveidojies Ruskulovas muižas teritorijā, kuras īpašnieks O. fon Lēvenšterns ap 1883. gadu, dalot zemes par brīvu, piesaista daudz luterticīgo latviešu zemnieku no Vidzemes un Kurzemes guberņām. Līdz ar to uz Tilžu pārceļas citu reģionu iedzīvotāji, tāpēc latgaliešu valodu te lieto retāk. Nelielajā ciemā par daudzām ticībām liecina arī četru konfesiju dievnami – katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu.
Ineses Daukstes dzimtā vieta ir tuvāk Latvijas robežai – Abriņas ciems. “Krusttēvs, kad atbrauca, vienmēr teica: “Vasali, pitalovskie!” (Ciema nosaukums ir līdzīgs Ābrenei, tagad – Pitalova, – I.G.). Māte kopš mazām dienām gan mani, gan brāli centās pieturēt pie mājām, ka nevajag pa pasauli braukāt, ir jādzīvo un jāstrādā mājās. Bija sapnis iestāties Rēzeknes mākslas skolā, iedomājos, ka varu būt gleznotāja. Māte projām nepalaida, brālim jāiet armijā, un kurš tad tās trīs govis slauks? Es gribēju to mākslas skolu, bet man bija govis, siena pļaujas. Bija sapnis arī par teātri, nezinu, kā sapratu, ka Rīgā latgalisko izloksni īpaši negaida. Tā kā man patika bērni, izvēlējos pedagoģisko ceļu. Pēc mācībām darbu uzsāku Tilžas internātskolā. Sākumā nezināju, uz ko eju un ko nozīmē internātskola, tajā mācījās riska ģimeņu bērni un bāreņi. Tilžas internātskolā bērniem vajadzēja ģimenes, tāpēc arī kolektīvu veidojām kā ģimeni. Ja kādam bija jāiet palīgā, tad nebija jautājumu. Jāiet! Ģimeniska sajūta bija, un paši dzīvojām kā liela, spēcīga ģimene. Nostrādāju vairāk nekā 25 gadus, nāca lūziens, kad sapratu, ka sevi esmu izsmēlusi. Tāpēc apguvu papildspecialitāti – skolotājs-logopēds, jo ir ļoti daudz bērnu, kuriem vajadzīga logopēda palīdzība. Kad internātskolu slēdza, tajā mācījās ap 60 bērnu. Mazā ciemā likvidēt iestādi nozīmē ļoti daudz, vairāki desmiti darbinieku zaudēja darbu. Tilžā no viņiem tikai daži pārgāja uz vietējo vidusskolu (tagad – Tilžas pamatskola, – I.G.), daļa braukā strādāt uz Balviem. Paiet garām internātskolai vēl aizvien ir skumji. Vieta jau tukša nepaliek, tagad Tilžas internātskolas telpās dzīvo ukraiņi, viņu bērni iet skolā. Vieta ir aizpildīta, bet citādāk. Saliedētība ar ukraiņu bēgļiem neveidojas, jo ģimenes te tikai uz dažiem mēnešiem. Paiet laiks, un viņi brauc tālāk, uz citām Eiropas valstīm, nepaliek. Ja būtu darbs, tad paliktu, bet ukraiņiem te nav darba, ko piedāvāt.”
Teātris un Tilža
Līdzās pedagoga darbam vienmēr ir bijusi režija, pasākumu organizēšana un vadīšana. Teātris ieņem nozīmīgu lomu Ineses dzīvē un kļūst par neatņemamu tās sastāvdaļu. No sākuma Inese uzsāk darboties Tilžas kultūras nama dramatiskajā pulciņā, pēc tam kļūst par šī kolektīva režisori. Teātra darbība vērsta ne tikai uz sabiedrības interešu apmierināšanu, uzsvars tiek likts arī uz kolektīva dalībnieku izglītošanu, attīstīšanu un pilnveidošanu. Turpināt lasīt