A12 1(64)/2023

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • māla krūkas un mīļkrūzītes ar cilvēka sejas vaibstiem – Daces un Imanta LOSĀNU stāsts par atgriešanos Latgalē, Pīterkolnā;
  • kādas vērtības šobrīd svarīgas sabiedrībai – centra “Europe Direct Dienvidlatgale” vadītāja Oskara ZUĢICKA viedoklis;
  • kā jaunietis no Preiļu novada spēj iekarot starptautiskus mērogus – mākslinieka Kristapa ANCĀNA ceļš uz panākumiem Londonā, Ņujorkā un citviet;
  • kā sekot savas dzīves ceļa zvaigznei un kā piedzīvot atvērtas debesis – prāvesta, Atzinības krusta kavaliera Staņislava PRIKUĻA spēka vārdi;
  • izzūdošie piena galdi un mirkļu ķeršana – Amandas ANUSĀNES radošās aktivitātes;
  • Indija latgalietes Lauras JURČAS acīm – atklājumi, pārsteigumi, emocijas;
  • Kā arī citi stāsti – par mālu, Aglonas staciju un ieskats Latgales jaunajās grāmatās un muzeju izstādēs.

Tiekamies žurnāla lappusēs un smeļamies spēku un iedvesmu no līdzcilvēkiem!

Dzīvot tautas mūzikā

Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Mežs kā horizonts

Pēc garās pandēmijas pauzes kultūras dzīve atgriezusies ierastajās sliedēs. Arī teātri atkal pulcē pilnas zāles, kurās rodas tā īpašā enerģijas apmaiņa starp skatītājiem un aktieriem, ko nespēj sniegt nekādi ekrāni un tiešsaistes iespējas. Ļoti veiksmīga aizvadītā sezona bijusi Valmieras Drāmas teātrim, kurā strādā režisore Inese Mičule. Latgalē daudziem vēl spilgtā atmiņā viņas 2017. gadā veidotā koncertizrāde “Latgales gredzens”, savukārt šogad Inese bija nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada režisore.

Runājot par “Spēlmaņu nakts” nominācijām, Inese saka, ka balvas, protams, ir svarīgas, tomēr liels novērtējums arī nominācija, kas liecina, ka esi pamanīts. Viņa jau ir saņēmusi vienu “Spēlmaņu nakts” balvu – 2009. gadā par izrādi “Fundamentālists” tika novērtēta kā gada spilgtākā debija. “Tas bija kā apstiprinājums tam, ko dari. Tāda kā bāka – tu esi okeānā un kāds tev parāda bāku. Patīkami, ka kāds, šajā gadījumā žūrija, tevi profesionāli atzīst par labu esam. Bet kļūt lepnai vai iedomīgai par to, ka esi kaut ko baigi paveikusi… Nē!” Inese to salīdzina vienkārši ar trāpīšanu apstākļu loterijā. Emocionāli daudz spēcīgāka bijusi Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2017” saņemšana kā koncertizrādes rakstiem un skaņai “Latgales gredzens” režisorei.

“Man toreiz gandrīz sirds otrādi apgriezās, kad to paziņoja. Domāju – tiešām!? Jo tas bija kaut kas tik ļoti personisks. Strādājot pie tā, vēlreiz izdzīvoju visu savu bērnību. Un tev par to pasaka paldies, tik brīnišķīga atzinība! Tas ļoti daudz nozīmē, jo tā ir daļa no manas personības,” viņa ar neslēptām emocijām atceras. Saku, ka “Latgales gredzens” daudzos, arī manī pašā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, veiksmīgi sapludinot kopā tradicionālo mūziku ar katoļu baznīcas tradīcijām. Tas noteikti liecina, ka Inese, daudzus gadus nedzīvojot Latgalē, tās sajūtu sevī nav zaudējusi.

“Jā, protams, ka tā man ir! Joprojām ļoti labi pārzinu arī latgaliešu valodu, šobrīd diemžēl vidē, kurā darbojos, tās kā sarunvalodas man apkārt nav. Bet, esot Latgalē, izmantoju katru izdevību aprunāties latgaliski,” viņa stāsta. Latgalē Inese joprojām ir gana bieži, jo brauc ciemos pie mammas. Tētis diemžēl jau devies mūžībā. Vasarās kopā ar vīru, aktieri Kārli Freimani, un bērniem apceļoti arī Latgales ezeri.

Braucot uz interviju un zinot, ka droši vien runāsim arī par Latgali, viņa domājusi, kas tad īsti ir tā Latgale un latgaliskais. “Kad iestudēju Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”, strādāju kopā ar Anci Krauzi. Viņa ir izteikta kurzemniece. Runājot ar viņu, man atnāca kaut kādas atbildes par Latgali un Kurzemi. Viņi ir jūras cilvēki, kuri visu laiku redz to horizontu. Mēs jūru neesam redzējuši, mūsu horizonts ir meži. Varbūt tāpēc mēs atšķiramies.”

Lauras Melnes rakstu par Inesi pilnā versijā lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne.

Joku gabalus nespēlēsim

Ināra Groce, Foto Māris Justs

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

No Abriņas uz Tilžu

Tilžas pagasts Latgalē ir īpašs, vēsturiski tas izveidojies Ruskulovas muižas teritorijā, kuras īpašnieks O. fon Lēvenšterns ap 1883. gadu, dalot zemes par brīvu, piesaista daudz luterticīgo latviešu zemnieku no Vidzemes un Kurzemes guberņām. Līdz ar to uz Tilžu pārceļas citu reģionu iedzīvotāji, tāpēc latgaliešu valodu te lieto retāk. Nelielajā ciemā par daudzām ticībām liecina arī četru konfesiju dievnami – katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu.

Ineses Daukstes dzimtā vieta ir tuvāk Latvijas robežai – Abriņas ciems. “Krusttēvs, kad atbrauca, vienmēr teica: “Vasali, pitalovskie!” (Ciema nosaukums ir līdzīgs Ābrenei, tagad – Pitalova, – I.G.). Māte kopš mazām dienām gan mani, gan brāli centās pieturēt pie mājām, ka nevajag pa pasauli braukāt, ir jādzīvo un jāstrādā mājās. Bija sapnis iestāties Rēzeknes mākslas skolā, iedomājos, ka varu būt gleznotāja. Māte projām nepalaida, brālim jāiet armijā, un kurš tad tās trīs govis slauks? Es gribēju to mākslas skolu, bet man bija govis, siena pļaujas. Bija sapnis arī par teātri, nezinu, kā sapratu, ka Rīgā latgalisko izloksni īpaši negaida. Tā kā man patika bērni, izvēlējos pedagoģisko ceļu. Pēc mācībām darbu uzsāku Tilžas internātskolā. Sākumā nezināju, uz ko eju un ko nozīmē internātskola, tajā mācījās riska ģimeņu bērni un bāreņi. Tilžas internātskolā bērniem vajadzēja ģimenes, tāpēc arī kolektīvu veidojām kā ģimeni. Ja kādam bija jāiet palīgā, tad nebija jautājumu. Jāiet! Ģimeniska sajūta bija, un paši dzīvojām kā liela, spēcīga ģimene. Nostrādāju vairāk nekā 25 gadus, nāca lūziens, kad sapratu, ka sevi esmu izsmēlusi. Tāpēc apguvu papildspecialitāti – skolotājs-logopēds, jo ir ļoti daudz bērnu, kuriem vajadzīga logopēda palīdzība. Kad internātskolu slēdza, tajā mācījās ap 60 bērnu. Mazā ciemā likvidēt iestādi nozīmē ļoti daudz, vairāki desmiti darbinieku zaudēja darbu. Tilžā no viņiem tikai daži pārgāja uz vietējo vidusskolu (tagad – Tilžas pamatskola, – I.G.), daļa braukā strādāt uz Balviem. Paiet garām internātskolai vēl aizvien ir skumji. Vieta jau tukša nepaliek, tagad Tilžas internātskolas telpās dzīvo ukraiņi, viņu bērni iet skolā. Vieta ir aizpildīta, bet citādāk. Saliedētība ar ukraiņu bēgļiem neveidojas, jo ģimenes te tikai uz dažiem mēnešiem. Paiet laiks, un viņi brauc tālāk, uz citām Eiropas valstīm, nepaliek. Ja būtu darbs, tad paliktu, bet ukraiņiem te nav darba, ko piedāvāt.”

Teātris un Tilža

Līdzās pedagoga darbam vienmēr ir bijusi režija, pasākumu organizēšana un vadīšana. Teātris ieņem nozīmīgu lomu Ineses dzīvē un kļūst par neatņemamu tās sastāvdaļu. No sākuma Inese uzsāk darboties Tilžas kultūras nama dramatiskajā pulciņā, pēc tam kļūst par šī kolektīva režisori. Teātra darbība vērsta ne tikai uz sabiedrības interešu apmierināšanu, uzsvars tiek likts arī uz kolektīva dalībnieku izglītošanu, attīstīšanu un pilnveidošanu. Turpināt lasīt

Dejusvētkus gaidot

ILMĀRS DREĻS. Horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, tautas mūzikas instrumentu meistars. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku virsvadītājs. Svētki jau nākamgad, tāpēc Ilmāram jautājām, ko viņam nozīmē būt virsvadītājam, kas īpašs Latgales kolektīvos, kā panākt, lai deju tradīcija dzīvotu arī turpmāk.

Kā ir būt Deju svētku virsvadītājam?

Pirmkārt, tā ir liela atbildība par procesu un cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Protams, tas ir liels prieks un pagodinājums, ka tevi paņem, paņem tavas dejas svētkiem un dod tās izdejot Daugavas stadionā. Virsvadītājs ir tas, kurš uzliek entos tūkstošus dejotāju, simtus kolektīvu uz Daugavas stadiona.

Kādas ir latgaliešu dejas?

Ir stereotips, ka latviešiem dejas tādas lēnas, bet Latgalē tās nedaudz straujākas. Īstenībā nē, paskatoties folklorā, tās dejas lec tikpat ātri, tikpat strauji kā Kurzemē un Vidzemē, Zemgalē. Bet mums tas muzikālais ir atšķirīgāks. Nebūtu mūzikas, nebūtu dejas. Runājot par mūziku un ietekmēm – īru steps radās, kad viņi mīcīja klonu, afrikāņu steps sākotnēji bija saziņas līdzeklis kamerās vergiem. Latgalei gājušas pāri ļoti daudzas ietekmes – kari, dažādas nācijas atstājušas savu. Latgalietis paņēmis no tā visa labāko! Tādēļ mums ir it kā nelatgaliskas dejas vengerka, padespa, tāpat mēs kadriļas, krakovjaku dejojam…

Visu interviju ar Ilmāru Dreļu lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Izvēlies žurnālu “A12”!

Pirmssvētku laiks, gaidīšanas laiks, miers un balta pasaule. Gaisma dabā – sniega burvība, un gaisma, kas nāk no mums pašiem. Vieglāk būt labam, ja apkārt ir labais un gaišais, vieglāk dzīvot patiesi un pilnvērtīgi, ja ir kāds, kurš to jau dara līdzās. Žurnālā iedvesmas stāsti, stipras personības, savējie, mūsējie, latgalieši – lasi un dzīvo līdzi, dzīvo pa īstam un piepildīti. Žurnāls radīts, lai mēs iedvesmotu cits citu un dzīvotu priekā un pateicībā. Izvēlies iedvesmu, izvēlies abonēt žurnālu “A12”, iepazīsti gudrus, stiprus un sirsnīgus līdzcilvēkus.

Runāt par svarīgo

Foto Laura Melne

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.” Turpināt lasīt

Meklēt līderus un rosināt sarunu

Kāda ir sabiedrības aktivitāte un iesaiste visos Latgales reģiona novados un divās valstspilsētās – Daugavpilī un Rēzeknē, tika analizēts biedrības “ESTO” pētījumā. Lasītājiem piedāvājam dažus secinājumus gan par pašvaldību sadarbību ar biedrībām, gan par pašu iedzīvotāju spēju sadarboties un panākt savu interešu aizstāvību.

Svarīgākais nākotnes redzējuma dokuments ir konkrētās pašvaldības attīstības programma turpmākajiem gadiem un ilgtspējīgās attīstības stratēģija.

Gandrīz visās attīstības programmās stratēģiskajā daļā ir norādītas vidēja termiņa prioritātes, kas attiecināmas uz nevalstiskajām organizācijām un sabiedrības līdzdalību, kā arī iekļauti uzdevumi sekmēt iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, taču konkrēti veicamie darbi nav aprakstīti.

Latgales reģiona pašvaldību tīmekļvietnēs (mājaslapās) sadaļa “Sabiedrības līdzdalība” ir izveidota astoņās pašvaldībās, tāda nav pieejama tikai Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības mājaslapā. Ne visām pašvaldībām šī sadaļa pieejama mājaslapas sākuma izvēlnē. Dažās tīmekļvietnēs tā izveidota kā pakārtota izvēle kādai citai sadaļai, piemēram, “Pašvaldība”, “Ziņas”. Publicētās informācijas saturs ir ļoti atšķirīgs. Vairumā pašvaldību šajā sadaļā publicē tikai informāciju par publiskajām apspriešanām. Turpināt lasīt