Runāt par svarīgo

Foto Laura Melne

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Jānis atsaucas arī uz mūsu sarunas laikā aktuālajiem notikumiem, kad Daugavpils pilsētas vadība cenšas novilcināt padomju režīmu slavinošu pieminekļu nojaukšanu, savukārt Rēzeknē iedzīvotājus aicina piedalīties aptaujā par šīs “likuma normas izpildi”. “Protams, man, dzīvojot Rīgā, ir viegli teikt, ka savs viedoklis ir jāizsaka, nostāja jāparāda, bet kad tad vēl, ja ne tagad? Šis ir tas retais gadījums, kad ir skaidrs baltais un melnais, labais un ļaunais. Jā, pieminekļi nav vainīgi, ka tie tikuši uzbūvēti, bet pēc 24. februāra situācija ir mainījusies, to nozīme ir mainījusies. Brīžiem gribētos, lai Latgalē tiktu teikts skaļāks atbalsts Ukrainai.”

Režisors Mārtiņš Eihe nesen atstāja Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskā vadītāja amatu, publiski izskanēja informācija, ka tas noticis cenzūras dēļ. Tādēļ jautāju Jānim, vai izrādi “Muols”, kas līdz šim izrādīta tikai dažas reizes, vēl varēs redzēt? Viņš saka, ka šobrīd tas īsti nav zināms. Kopā ar otru izrādē spēlējušo aktrisi Lienu Šmuksti abi apsvēruši piedāvāt Rīgā esošajam Ģertrūdes ielas teātrim veidot sadarbību un varbūt “Muolu” spēlēt tur, bet vēl nav to izdarījuši. “Būtu žēl aizlaist šo izrādi, bet arī no “Jorika” puses nav bijis iniciatīvas. Man šķiet, ka Eihes aiziešana “Jorikam” ir milzīgs zaudējums. Nav dzirdēts, kā teātris turpmāk plāno attīstīties. Ja “Joriks” vēlas atgriezties pie tā, kas bija pirms Eihes, tad es neredzu, ka tas būtu nozīmīgs spēlētājs teātru vidē Latvijā,” Jānis norāda, ka tingeltangeļus var rādīt jebkur, bet pašvaldībās tomēr vajadzētu nopietnākas ambīcijas.

¾ latgalietis

Jānis smaida, ka draugi jau smejoties, ka tad, kad ir izdevīgi, viņš sevi saucot par latgalieti, savukārt, kad ir izdevīgi būt rīdziniekam, tad atsaucoties uz piederību galvaspilsētai. “Kaut kādā ziņā tā laikam ir. Tomēr es līdz skolas vecumam esmu nodzīvojis Latgalē un arī mana pirmā valoda ir latgaliešu. Es sevi uzskatu par latgalieti, un tāds patiesībā arī esmu par trim ceturtdaļām – tikai viens vectēvs man bija rīdzinieks, visi pārējie vecvecāki ir no Latgales. Man gribētos teikt, ka sevi ikdienā ļoti izjūtu kā latgalieti, bet diemžēl tā tas nav. Es tiešām cenšos aizbraukt uz Latgali, bet laiks un dzīves ritms ir tāds, kāds ir, un neizdodas tik regulāri aizbraukt kaut vai pie otra vectēva, kurš dzīvo Kalupē.” Tieši, strādājot pie izrādes “Muols” un ilgāku laiku pavadot Rēzeknē, arī izdevies labāk sajust sevī latgalisko būtību. Šis iestudējums Jānim bijis īpaši tuvs gan tāpēc, ka tajā vēstīts arī par viņa vecmammas brāli Jāni Pujātu, gan arī ciešās saiknes ar keramiku bērnībā dēļ – viņa tēvs Mārtiņš Kronis savulaik bijis keramiķis, savukārt šobrīd cenšoties kaut ko atsākt šajā jomā vismaz hobija līmenī. Jāņa Pujāta māsas mazdēlam savu ievērojamo radinieku nav izdevies satikt dzīvē, tomēr viņš allaž bijis klātesošs vecmammas stāstos. “No tā man bija radies zināms priekšstats – par neizsīkstošu enerģiju, drausmīgi lielām un plašām zināšanām humanitārajā jomā, ne tikai par podniecību, bet vispār.” Arī citiem Pujāta laikabiedriem vienmēr esot bijis, ko par viņu teikt. Nesen pat izrādījies, ka Jāņa sievas vecmammai ir savs stāsts par kādām kāzām, kur abi ar Pujātu bijuši vedēji. “Izrādē mēs varbūt brīžiem vairāk pasmaidām par viņu, bet es uzskatu, ka “Muols” ir gan tāda oda podniecībai kopumā, gan Jānim Pujātam.”

Pajautāju, vai Jānis kādreiz ir aizdomājies, kāda būtu viņa dzīve, ja, sākot skolas gaitas, nebūtu no Latgales laukiem pārcēlies uz Rīgu. “Domāju, ka man būtu pilnīgi cita dzīve. Visticamāk, es nebūtu aktieris un darītu kaut ko pavisam citu,” viņš zibenīgi saka. Ģimenei pārceļoties uz Rīgu, tuvākā apkaimes skola bija Rīgas Franču licejs, kur apgūtās humanitārās zināšanas arī aizvedušas līdz studijām aktieros. “Pārcelšanās uz Rīgu jau toreiz nebija pilnīgi no brīvas gribas. Protams, vecāki domāja arī par to, kādu izglītību mums sniegt, bet 90. gados ar podniecību nopelnīt kļuva aizvien grūtāk. Ja nebūtu tādu šķēršļu un tēvs būtu turpinājis nodarboties ar to, ļoti iespējams, arī es kaut kādā ziņā būtu saistīts ar podniecību,” spriež Jānis, lai arī, protams, tā jau ir tikai tāda “kā būtu, ja būtu” domāšana un dzīvē nekad neko nevar zināt.

Ar izrādi veicināt diskusiju

Regulāri apmeklējot teātri, esmu secinājusi, ka Jānis man visvairāk saistās ar dokumentālām, politiskām izrādēm, arī iestudējumiem par sociāli aktuālām tēmām. Viņš tam daļēji piekrīt, sakot, ka dokumentālās izrādes lielākoties tapušas sadarbībā ar režisoru Valteru Sīli, ar kuru esot ļoti viegli sastrādāties, jo abiem labi saskan domas. Savukārt teātra trupa “Kvadrifrons”, kuru Jānis pārstāv, gandrīz vienmēr iestudē darbus par attiecīgā laika aktualitātēm. “Mēs runājam par to, ko tagad piedzīvojam, jūtam, kas mums šķiet svarīgi. “Kvadrifronā” vairāk to darām caur smaidu, jo ne vienmēr par nopietnām lietām vajag runāt ar pārnopietnu seju. Skaidrs, ka ar izrādi vien problēmu neatrisināsim, bet varam ar to veicināt diskusiju, likt aizdomāties.”

Šobrīd “Kvadrifrona” jaunākais darbs ir “politiskā rasola” izrāde “Vēlēšanās”, ar kuru Jānis brauc pa Latvijas vidusskolām, mudinot jauniešus piedalīties vēlēšanās. “Dati liecina, ka viskūtrākā balsotāju daļa ir jaunieši. Izdomājām, ka varbūt caur teātri/lekciju/pavāršovu varam mēģināt uzrunāt jauniešus. Iespējams, pieaugušajiem tas viss varētu šķist pašsaprotami, bet aizmirstam, ka 12. klasē tas tā nemaz neliekas. Ceru, ka mums izdosies vismaz pāris jauniešus, kuri pirms tam nedomāja piedalīties vēlēšanās, pierunāt uz tām aiziet.”

Pirmizrādi “Vēlēšanās” piedzīvoja šoruden pirms Saeimas vēlēšanām, taču skolas var aicināt “Kvadrifronu” pie sevis ar izrādi arī pēc tam, jo, kā zināms, pēc pāris gadiem atkal būs Eiroparlamenta, tad pašvaldību vēlēšanas.

“Kvadrifrona” repertuārā ir arī performatīvs notikums “Nēmiz pǟl!” par kādas lībiešu dzimtas vēsturi. Skatoties to un klausoties stāstus par savas valodas pazaudēšanu un asimilēšanos Latvijas sabiedrībā, man bija daudz jādomā par latgaliešu situāciju. Jautāju, vai Jānim, strādājot pie šī darba, ir bijis līdzīgi. “Jā, to lībiešu sāpi es varēju izjust tieši caur Latgali. Kā es saku “Muolā”, pirmo latgaliešu drukas aizliegumu izdeva cars, pēc tam Ulmanis, bet tad padomju vara. Ja tik ilgu laiku ir liegts rakstīt latgaliešu valodā… Un es tiešām uzskatu, ka tā ir valoda, nevis dialekts, jo tur ir visas valodas pazīmes. Domājot par nākotni, ir jāstiprina latgaliešu valodas un kultūras pozīcija, citādi tas var beigties ar asimilāciju kā lībiešiem. Ir jābūt skaidram plānam, kā Latgalei doties uz priekšu arī šajos jautājumos. Kā Latvijas sastāvdaļai, bet pašpietiekamai. Man šķiet, ka tieši pašpietiekamības pietrūkst.”

Kā šobrīd veidot dialogu?

Jānis izrādēs stāstījis ne tikai citu cilvēku stāstus, bet arī savējo. Iestudējumā “LV vs RU” viņš kopā ar krievvalodīgo aktieri Igoru Nazarenko dalījās savos gana līdzīgajos pieaugšanas stāstos, reizē iezīmējot divas dažādas pasaules, kurās Latvijā mēdz dzīvot latvieši un krievvalodīgie. Vai stāstīt savu stāstu no skatuves ir citādi? “Ja ir sensitīvāki temati, varbūt pirmajās reizēs arī ir mazliet grūtāk stāstīt no sevis. Bet teātris jau mazliet tāda mānīšanās jebkurā gadījumā. Skatītājs nekad nevar būt pārliecināts, vai viss, ko es stāstu, ir patiesība. Tā arī savā ziņā ir teātra burvība, ka es aiz tā varu noslēpties.” Kad saku, ka mani šajā izrādē pārsteidza stāsts par Jāņa nacionālistiskajiem uzskatiem pusaudža vecumā, viņš gan atzīst, ka lielākoties “LV vs RU” bijuši patiesi stāsti, varbūt kaut kur nedaudz piepušķoti. “Jā, daudzi pusaudža vecumā, laikā, kad es augu, bija nacionālistiski noskaņoti. Es vēl biju metālists, un tajā subkultūrā tā bija gandrīz neatņemama sastāvdaļa. Kad veidojām “LV vs RU”, režisors Reinis Boters bija papētījis, ka ir t.s. “dziļais stāsts”, ko var izsacīt pāris vārdos un kas tevi veido kā personību. Tas obligāti nav tevis radīts, to var būt mācījuši vecāki, sabiedrība, vēstures konteksts kopumā. Manas vecmammas tēvu izsūtīja un nošāva, viņa vienmēr stāstīja, ka to izdarīja nevis padomju vara, bet krievi. Kad visu laiku to dzirdi, sevī kultivē tādu melnbaltu ideju, ka latvietis ir labs, bet krievs – slikts.” Pieaugot viņš mainījis savus uzskatus, un šobrīd Jānis neslēpj, ka viņu biedē šāds domāšanas veids, kas beidzamajos mēnešos aktualizējies. “Sociālajos tīklos sāk parādīties tādi priekšstati, kā es domāju pusaudžu gados, – ja krievs, tad slikts, ja latvietis – labs. Ja esi latvietis un nepiekrīti manām domām, tad arī esi Kremļa pakalpiņš.”

Gan “LV vs RU”, gan Mārtiņa Eihes Ģertrūdes ielas teātrī iestudētā “Taņas dzimšanas diena”, kur piedalījās arī Jānis, bija izrādes, kas aicināja latviešus un krievvalodīgos uz dialogu. Ja tās joprojām rādītu, vai tās tagad būtu citādākas nekā pirms 24. februāra? “Es jau Eihem teicu – ja tagad rādītu “Taņas dzimšanas dienu”, skatītāji noteikti būtu “manā kabatā”, jo tur es spēlēju nacionālistiski noskaņotu Jāni. Ja mēs tieši tagad veidotu šo izrādi, tā noteikti būtu citādāka. Arī mums pašiem droši vien tagad ir mainījušies leņķi, kā skatīties uz daudzām lietām. Protams, mēs joprojām aicinātu uz dialogu, bet tas, kā mēs to darītu, droši vien būtu nedaudz citādāk.”

Izmantot sev dotās iespējas

Interese par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem Jānim ir ne tikai savā profesijā, bet arī dzīvē. Par to liecina kaut vai ieraksti tviterī, kas lielākoties ir saistīti ar politiku, nevis, piemēram, savu suni vai ikdienišķiem jokiem. Jau vairākus gadus viņš ir viens no politiķu “cepinātājiem” sarunu festivālā “Lampa”, šovasar bija pamanāms piketā pie Ministru kabineta pret straujāku mežu izciršanu. Vai viņš pats sevi uzskata par pilsoniski aktīvu? “Gribētos, bet es esmu diezgan slinks radījums. Lai sevi sauktu par pilsoniski aktīvu, būtu jādara vairāk. Es drīzāk esmu cilvēks, kurš aktīvi seko līdzi tam, kas notiek, un izsaka savu viedokli. Ir nepieciešams to darīt. Latvijas sabiedrībā ir izveidojies nošķīrums – mēs, tauta, un tad valsts. Bet tā nemaz nav – katram indivīdam ir iespēja ietekmēt dzīvi Latvijā.” Sekot līdzi notikumiem Jānim ir paradums jau no vidusskolas laikiem, kad viņam politiku mācīja vēsturnieks Kaspars Zellis, kurš licis skolēniem sekot līdzi Latvijas politikas dzīvei. Kad savākti fakti, tad var formulēt arī savu viedokli. Taču, kad kaut kas patiešām riebjas, tad gan Jānis ne tikai runā, bet arī cenšas ko darīt lietas labā.

Savas iniciatīvas viņš realizē arī mākslā. Vēl neilgi pirms pandēmijas tapa Ojāram Vācietim veltīta audiopastaiga pa Pārdaugavu “Ojāra soļi”, kuras idejas autors bijis tieši Jānis Kronis. Tā radusies pavisam vienkārši – skatoties uz Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” darbību, viņš aizdomājies, kāpēc tā netiek popularizēts viņa sirdij tuvāks dzejnieks Ojārs Vācietis. Savukārt citai audioizrādei “Noklausies”, kurā iespējams iejusties čekas darbinieka ādā, viņš kopā ar režisoru Valteru Sīli veidojis scenāriju. Jānis stāsta, ka reizēm viņam jautā, vai pats negribētu būt režisors, bet viņš vienmēr atbild, ka nē, jo nesaskata sevī režisoram nepieciešamās īpašības. “Es neskatu visu lauku, varu tikai kā aktieris lūkoties uz savu tēla līniju. Esmu strādājis ar diviem amatierteātriem, kur pēc izrāžu izlaišanas sapratu, ka tajās pietrūkst izrādes koptēla.” Bet varbūt gribētu kļūt par dramaturgu? “Droši vien nerautos arī uz to. Ja man ir kādi piedāvājumi kaut ko parakstīt, es labprāt patrenējos, bet ar konkrētu mērķi doties tajā virzienā, vismaz šajā dzīves posmā, neplānoju.”