Tag: #ŽurnālsA12

Balsu pavēlnieks

5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.

Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs un no privātā arhīva

Daugavpils ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027

Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu  ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu  varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” ir viena no zināmākajām Eiropas iniciatīvām, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Latvijai šī ir jau otrā iespēja piešķirt kādai no pilsētām Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu. 2014. gadā nosaukums tika piešķirts divām Eiropas pilsētām – Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Ūmeo pilsētai Zviedrijā.

Vairāk uzziniet žurnālā „A12”.

Foto Santa Suhanova

Runāt par svarīgo caur literatūru

AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.

Agnese nāk no Rēzeknes, tāpēc arī viņas darbos ne reizi vien aprakstīta Latgales vide, stāstā „Babeņa” izskan arī dialogi latgaliski. Aicināju Agnesi uz attālinātu sarunu par rakstīšanu un mazliet arī par Latgali.

[..]

“Varam daudz lasīt psiholoģijas grāmatās par to, kā no paaudzes paaudzē tiek nodotas līdzīgas pieredzes, kas saistītas ar atkarībām, līdzatkarībām, emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību. Mūsu paaudzei beidzot ir iespēja izrauties, ja ne pilnībā, tad vismaz paiet dažus solīšus tālāk. Vismaz apzināties, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tas, kas notiek, nav pareizi, tur ir pārkāptas robežas. Ko es pamanu sevī un kas laikam ir ļoti daudziem cilvēkiem – ir ļoti grūti vispār saprast, ko jūtam. Manuprāt, tas ir īpaši raksturīgi tām sievietēm, kuras varētu likt kategorijā „laba meitene”. Viņas ir tik ļoti pieradušas darīt to, ko viņām šķiet, ka vajag darīt, ka viņas nesaprot, vai tas viņas pašas dara laimīgas. Vai viņas patiesībā nejūtas dusmīgas, nav apslāpējušas savus dusmu impulsus. Vai viņas nedara kaut ko tikai tāpēc, ka viņām ir bail no tā, kas notiks, ja viņas to nedarīs. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.”

Sarunu ar Agnesi Zarāni lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Cilvēks, kurš dzīvoja akvārijā

Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.

Dienasgrāmata ir personisks pārdzīvojums, kas nepārprotami atklāj autoru. Kāpēc izvēlējies tik tiešu sarunu ar lasītāju?

Izlikt sevi uz papīra ir labākais psihoterapijas kurss, kāds vien var būt. Aprakstot savas strukturizētās sajūtas, esi spējīgs paskatīties no malas un saprast, kuras no tām tiešām ir vērts analizēt un kuras ir vienkārši tāpat ‒ sajūtas.

Man apnika izlikties un dzīvot ar radīto falšo priekšstatu par sevi. Intuitīvi jutu vēlmi būt godīgam pret sevi un citiem. Reklāmā strādājot, tiek piemelots, nepateikts viss, izpušķots. Vienā brīdī liekas, ka esam pieņēmuši par normālu, ka tiec čakarēts. Nonullēšanās sākās, lai attīrītu īstumu no falšuma. To vislabāk var izdarīt, kad pats ej tam cauri un to reflektē. Rodas iekšējie pārdzīvojumi, un konkrētajā brīdī mēģini saprast, kur esi īsts un kur ‒ falšs. Vienlaikus centies vairāk būt godīgs. Godīgums dara stipru, jo tur nav slēpta vājuma. Kāpēc radām priekšstatu par sevi un neesam godīgi? Jo mums ir vājums, ko slēpt. Ja esi godīgs līdz galam, tad nav slēpjama vājuma.

Raimonda Platača atziņas lasiet februāra/marta numurā.

Foto Māris Justs

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Ar vieglumu Priežmalē

Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.

[..]

„Vēlos radīt citādāku gaisotni ‒ es gaidu pie sevis ciemos. Apmeklētājus uztveru kā  ciemiņus, kuriem jāiedod pozitīva enerģija, nevis kā klientus. Mūs motivē un uzmundrina saņemtās atsauksmes. Priesteris man ir teicis, ja dari ar viegluma sajūtu, tad tas nāk no Dieva un viss izdodas.”

Par Karīnu Stivriņu un „Karina Home” vairāk uzziniet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Suitu kultūrtelpas sargātāja

Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.

Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?

Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.

Abi cenšas nosargāt savu valodu.

Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos  Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.

Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?

Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast. [..]

Ko var mācīties no suitiem?

Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cīnīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.

Bet ko var mācīties no latgaliešiem?

No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atspoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.

Vairāk lasiet decembra/janvāra numurā!

Smukuo i stypruo Vuorkova

Vuorkova ir na vīna, bet vysmoz divejis. Vīna pi Dubnys, saukta par Muižys i bazneicys Vuorkovu. Ūtra stuņdis guojīnī iz Preiļu pusi, nu seneju laiku saukta par Školys i pogosta Vuorkovu. Kai taids putyns, kurs breivi i vareni lidoj, vycynojūt divejus spuornus!

            Kas ir Vuorkova? „Leišu volūdā ir vōrds: varkala, kas nūzeimoj: vara kalējs. Tai byutu ari skaidrojams Vōrkovas vōrds: Vōrkala (vīta, kur dzeivōjis un dorbōjīs kaids vara kalējs). Tōs pat saknes vōrds ir Varakļōnu nūsaukumā. [..] Jōdūmoj, ka Vōrkovas vōrds nōk nu vīnas dzymtas nūsaukuma, kas varēja byut ari īnōcēji. Ir fakts, ka vītas nūsaukums sōkumā zeimōjās tikai uz vīnu, ļūti nūteiktu un konkretu vītu, vālōk tū pat nūsaukumu atteicynōja ari uz tyvōkū apkōrtni. Tai Vōrkova sōkumā varēja nūzeimōt vara kalēja smēdi vai darbneicu; vālōk tys nūsaukums pōrgōja uz muižu, bazneicu, krūgu, skūlu un pogostu.”

Vairāk par Vārkavu lasiet žurnālā.

Savas pilsētas lielākā fane

Latvijas Nacionālās operas soliste un Daugavpils Universitātes asociētā profesore ILONA BAGELE ir personība, kura ar savu harismu un balsi spēj piepildīt jebkuru koncertzāli vai skatuvi. Lai arī šogad Ilonas darbiem Rīgā pievienojies vēl viens – dalība Jaunā Rīgas teātra izrādē „Klāvas tantes skūpsts” ‒, viņas mājas joprojām ir Daugavpilī. Sarunā Ilona lielākoties to sauc par „mūsu pilsētu”, kas tikai pierāda viņas mīlestību un rūpes par to, cerībā, ka iespēja kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ļaus uz Daugavpili citādi paraudzīties gan tās iedzīvotājiem, gan viesiem.

Interviju ar Ilonu Bageli lasiet žurnāla „A12” decembra/janvāra numurā.

Foto no personīgā arhīva

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs