Ģeogrāfa skatījums uz kartes pārkrāsošanu
Kartes man ir patikušas jau kopš agras bērnības, un šī kaislība nebūt nav mitējusies. Atmiņā reljefi iespiedusies tā laika Latvijas PSR administratīvā iedalījuma karte – 26 rajoni un 7 republikāniskās pakļautības pilsētas. Pamodināts pat nakts vidū, varu no galvas noskaitīt visas šīs administratīvās vienības un pat krāsas atceros – Daugavpils un Ludzas rajoni kartē bija iekrāsoti dzelteni, Krāslavas – zaļš, Preiļu un Balvu – oranži, bet Rēzeknes – sarkani rozā. Šis gana stabilais iedalījums bija saglabājies līdz pat 21. gadsimta sākumam, kad politiķi nolēma parādīt, ka neēd valsts maizi par baltu velti un sāka visai dīvainus eksperimentus, kas noslēdzās 2009. gadā, kad Latvijas nebūt ne plašā teritorija tika sašķēlēta 110 novados un 9 republikas pilsētās. Tagad pat ne katrs pedantisks teicamnieks vai rūdīts erudīcijas spēļu čempions varēja tos visus atpazīt, par likumdevējiem – Saeimas deputātiem – nemaz nerunājot.
Pagāja nieka trīs olimpiskie cikli jeb 12 gadi, un atkal kārtējais reformu cunami ir klāt – nu Latvijā palikušas vairs tikai 46 pašvaldības – 10 valstpilsētas (tāds dīvains nosaukums – varbūt city (angļu val.)?) un 36 novadi. Latgalē būtībā ir notikusi atgriešanās pie padomju laika mantojuma – identiskās robežās ir saglabājušies Balvu, Ludzas, Rēzeknes un Krāslavas rajoni, kas nu ir pārdēvēti par novadiem, bet bijušais Daugavpils rajons ar visu gardo Sēlijas kumosu nu ir nosaukts par Augšdaugavas novadu. Lielākās izmaiņas skārušas bijušo Preiļu rajonu – Līvāniem ir izdevies nomest nīsto padomju laika jūgu un nostiprināties kā suverēnam novadam, bet Preiļi arī nav palikuši bešā – to ciešajās skavās nu ir atgriezušies kādreizējie šķeltnieki – Riebiņu un Vārkavas novadi, kā arī katoliskais Aglonas pagasts, kam neizdevās aprēķina laulība ar krieviskajiem Grāveru, Šķeltovas un Kastuļinas pagastiem, kas nu ir satupuši iesildītajā Krāslavas paspārnē. Brīvdomīgie Varakļāni palikuši kaut kur pa vidu – starp Latgali un Vidzemi – un pagaidām karājas gaisā, bet tās jau ir viņu 55 problēmas.
Jau pirms krietna laika iznāca enciklopēdisks izdevums skolēniem „Ausmas Zeme” (Rēzeknes Augstskola, 2012), kurā ir apkopota daudzpusīga informācija par visām Austrumlatvijas pilsētām un novadiem, Varakļānus un Ilūksti ieskaitot. Zinātniskā redaktore Sanita Lazdiņa grāmatas priekšvārdā min, ka izdevuma apakšvirsraksts varētu būt Latgales veiksmes stāsti, kas itin labi saskan arī ar žurnāla „A12” filozofiju. Esmu viens no „Ausmas Zemes” autoriem – man bija uzticēts izveidot nodaļas par Ilūkstes un Riebiņu novadiem, kā arī apkopot un sakārtot visa izdevuma vizuālo materiālu – tā rezultātā šeit ir publicēts arī vairāk nekā simts manu fotogrāfiju. Ar svaigu aci un jo uzmanīgi pārlasīju nodaļu par Riebiņu novadu – lai saprastu, kāds veiksmes stāsts nepilnu 17 gadu vecumā šovasar 1. jūlijā ir noslēdzies. Pēkšņi atskārtu, ka patiesībā nekas nav beidzies, – tāpēc aicinu ciemos uz Riebiņu pusi.
Ivara Matisova pilnu rakstu par RIEBIŅIEM lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.





Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”