Es un Mēs
Linda Zarovska
Foto: Evija Pušmucāne
Sava ceļa gājēji
Ir liela svētība, kad dzīves izaicinājumos tiek dota iespēja satikt cilvēkus, kuri ar visu savu būtību, rūdījumu, vienkāršumu atklāj, kā šos pārbaudījumus uztvert, pārvarēt, sadzīvot un pāri visam dzīvot sulīgu dzīvi, lai vai kas!
Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības paspārnē ir daudz šādu ģimeņu, no kurām varam saprast par dzīvi vairāk, novērtēt to, kas patiesi svarīgs. Viena no šādām ģimenēm dzīvo Novaja ciemā Latgalē ‒ mamma Sanita un Arnolds Raginski lolo savas atvasītes Jāni (4 gadi) un meitiņu Evelīnu (8 gadi). Mazais Jancītis, kā ģimenē viņu mīļi dēvē, savus pirmos dzīves mēnešus pavadījis reanimācijā, pirmais pusotrs gads lielākoties pagājis, uzturoties slimnīcā, pārcietis padsmit operācijas, staigāt sācis pēc divu gadu vecuma un aizvien sadzīvo ar savām daudzajām diagnozēm, kuras ģimene neatlaidīgi risina un vērš uz labu.
Ģimenei, kurā ienāk bērns ar smagām veselības problēmām, tā ir liela krīze, jo mainās visa pasaule ‒ nākas saprast, kā palīdzēt bērnam, izprast attiecības ar sevi, tuviniekiem, draugiem un apkārtējo pasauli. Šai krīzei var daļēji pielīdzināt pārmaiņas, kurām šobrīd pandēmijas dēļ ir pakļauta cilvēce. Esence, kā dzīvot abās situācijās, ir – būt sasaistē ar dabu, darīt, piekopt tradīcijas, paļauties uz sevi, uztvert izaicinājumus kā ceļu uz labāku dzīvi, pieņemot situāciju, neturot rūgtumu.
7.janvāra pievakarē ar mammu Sanitu norunājam tikšanos WhatsApp platformā, lai taptu intervija žurnālam „A12”. Var just, ka žurnāls „A12” ir lielā cieņā un liels prieks par gaidāmo sarunu. Pa dienu vēl Sanita piezvana un saka, ka sarunai pievienosies arī vīrs Arnolds.
Sākas saruna, es esmu Rīgā, viņi ‒ Novaja ciemā, un viss, kas manī skan sajūtu līmenī no viņiem, – kopība, vienkāršums, siltums, pieņemšana, darbi, dzīvesprieks, ticība, mazo lietu, notikumu novērtēšana, izglītošanās, atvērtība. Patiesībā viss tas, pēc kā mēs katrs ilgojamies. Zīmīgi ir Arnolda vārdi: „Katram cilvēkam ir sava dzīve – un tajā nav pareizi, nepareizi. Bieži vien līdzcilvēki grib mums diktēt, kā jādzīvo, bet ir jādzīvo tā, kā pats sajūti par pareizu. Kad noņem lieko, vari saprast savu vērtību, to, ko pats vari izdomāt, izdarīt. Savs ceļš ir vieglākais, īstākais.”
Kāds bija jūsu ceļš, kad saskārāties ar smagām veselības problēmām dēlam Jānim?
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
