Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.
Vairuok – žurnalā “A12”.
Pasauļa latgalīšu saīti teik organizāti nu 1992. goda, kod Rēzeknis Latgalīšu kulturys bīdreiba (prīšks. Pīters Keišs) sadarbeibā ar cytom NVO organizēja pyrmū saītu. Saīti nūtyka reizi 10 godūs, pījimtuos rezolucejis sovūs aizdavumūs atsakuortuoja, izsekuot jūs izpiļdei 10 godu garumā beja sarežgeiti. 2012. godā, organizejūt trešū Pasauļa latgalīšu saītu (RLKB prīšks. Anna Rancāne), tyka lamts, ka saīti nūtiks reizi pīcūs godūs, palelynojūt atbiļdeibu par pījimtajim lāmumim. Beja ari raudzejumi izveiduot vīnu „jumta” organizaceju, kas puorstuovātu piļsūniskūs organizaceju poziceju, atguodynojūt 1917. goda lāmumu svareigumu Latgolys atteisteibai. Tys naīsadeve, partū 2017. goda kongresā tyka apstyprynuots nūlykums i īvālāta pyrmuo Saīta rezolucejis izpiļdis komiteja (SaRIK), kas vierza rezolucejis izpiļdi.
Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.
Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”
