Vislabākā dāvana ir iedvesmojoša lasāmviela. Žurnāla „A12” dziļi pozitīvie stāsti iedvesmos smaidam, skaisti uzņēmīgie piemēri radīs drosmi pārvarēt izaicinājumus, patiesi analizēsim un meklēsim labākos mūzikas un mākslas notikumus Austrumlatvijā, domāsim, kā dzīvi veidot labāku un vienkārši iepriecināsim, rakstot par labo.
Abonē un dāvini žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.
“Ka mes skotam vysu latvīšu kulturviesturiskū montuojumu, kai tu vari veiduot nāceju, pasokūt, ka itys der, bet cyts ir nasvareiguoks? A maņ varbyut suiti ir nasvareigi, varu bez jūs iztikt (īsasmej). Ka tys ir atvārts vaicuojums interpretacejai, tod kotrs varim interpretēt, kai kuram pateik. Voi ari mums nav interpretacejis i itys vyss ir myusu montuojums. Ka vyss, ta vyss – nu Zylupis da jiurys. Maņ nav nikaida naida pret tim naboga cylvākim ventenim, kurūs vyslaik maņ “buož sejā”, ka niu byus tod ari juorunoj tai. Nu Dīva deļ – ka byus juoīsavuica, maņ ir golva iz placu, varu īsavuiceit, nav problemu. Voi līvi, kurūs faktiski vaira nav, tys ir i muns pīnuokums paleidzēt, kab pavysam napagaist. Maņ natraucej dzeivuot nivīns kulturys montuojums, ni izlūksnis, ni volūdys – tys vys gols golā ir ari muns. A deļkuo pret latgaliskū ir taids vaicuojums, ka nav vajadzeigs…? Ka jau nu suokuma byutu aizguojuse runuošona cytā leiminī, cyti dorbi izgleiteibā, vītu identifikacejuos, tod nabyutu vajadzeibys itū vysu vēļ arviņ cyluot.”
Saruna par latgalisko, par svarīgo Latgalē, par sava ceļa meklējumiem un sevis gruzdēšanu ar aizkadra cilvēku, video/kino operatoru SERGEJU ČAKĀNU.
Lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.
Abonējiet žurnālu “A12”, tas ir izdevīgāk un ērtāk.
“Tas patiesais parasti ir bez sarežģītas dramaturģijas. Gudrība, lai pasaulē kaut kas būtisks nenojūk, – darīt vienkāršas lietas, ieliekot sirdszināšanas un rūpību. Un sirsnību. Un vienalga, kur tas notiek un kādai mērķauditorijai. Vai attālākā Latvijas pierobežā, gludinot sakrālā rita sedziņas, vai audzējot straujus rikšotājus, vai arī dziedot ārijas uz pasaules slavenākajām skatuvēm. To sirsnību vajag tieši šajā brīdī, jo „citreiz” var nozīmēt – nekad.”
Ināra Groce, žurnāla “A12” redaktore
Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”