Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.
Pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” ir viena no zināmākajām Eiropas iniciatīvām, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Latvijai šī ir jau otrā iespēja piešķirt kādai no pilsētām Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu. 2014. gadā nosaukums tika piešķirts divām Eiropas pilsētām – Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Ūmeo pilsētai Zviedrijā.
Vairāk uzziniet žurnālā „A12”.
Foto Santa Suhanova
AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.
Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.
Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.
Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.
Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.
Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti (smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.
Vuorkova ir na vīna, bet vysmoz divejis. Vīna pi Dubnys, saukta par Muižys i bazneicys Vuorkovu. Ūtra stuņdis guojīnī iz Preiļu pusi, nu seneju laiku saukta par Školys i pogosta Vuorkovu. Kai taids putyns, kurs breivi i vareni lidoj, vycynojūt divejus spuornus!
Kas ir Vuorkova? „Leišu volūdā ir vōrds: varkala, kas nūzeimoj: vara kalējs. Tai byutu ari skaidrojams Vōrkovas vōrds: Vōrkala (vīta, kur dzeivōjis un dorbōjīs kaids vara kalējs). Tōs pat saknes vōrds ir Varakļōnu nūsaukumā. [..] Jōdūmoj, ka Vōrkovas vōrds nōk nu vīnas dzymtas nūsaukuma, kas varēja byut ari īnōcēji. Ir fakts, ka vītas nūsaukums sōkumā zeimōjās tikai uz vīnu, ļūti nūteiktu un konkretu vītu, vālōk tū pat nūsaukumu atteicynōja ari uz tyvōkū apkōrtni. Tai Vōrkova sōkumā varēja nūzeimōt vara kalēja smēdi vai darbneicu; vālōk tys nūsaukums pōrgōja uz muižu, bazneicu, krūgu, skūlu un pogostu.”