Tag: #abonēšanasindekss2472

Adeļinovys iudiņs spāks

„Kaidu reiz es pa Latgolu brauču kompanejā, kurā beja ari vīns arabs. Kod jis Kruoslovā golvonuos īlys molā redzēja, kai nu kolonkys tak iudiņs i aiztak prosta renstelē, jis apsastuoja i ilgi, klusi vērēs. „Cik bezgola boguoti jius asot,” jis pascēja. A tod piec kaida laika īsasuoce trāps, sylts leits. Mes vysi paleidom zam lītussorgu, a jis stuovēja tymūs paltrakūs, lieneišom mierka i prīcuojās! Pa eistam – tikai smiļkšu tuksnešu bārns nu naftys izlutynuotys zemis var nūvērtēt tū, kas te mums plyust, tak i aizaskoloj.

            Kaids vīns ekonomists paskaiteja, cik byutu juomoksoj, ja muokuli mums pīstateitu riekinu tikai i vīneigi par tū, ka leits nūskoloj putekļus nu kūku lopu, sātu jumtu i tt. Ka zemei valgmi, lai tī izaugtu i pļovu pučis ci guļbys, dabasi mums duovynoj i naprosa nikaidu samoksu. Tod vot – ka ar tū nūsadorbuotu kaida teireišonys ci apkūpšonys firma, tod jei par itū dorbu, ar cīši minimalu peļņu sev, praseitu samoksuot vaira par tū, kaids Eiropys vaļstim kūpeigais ir budžets! Tod nu pasaceisim paļdis tim muokulim, ka jī tik daudz i par velti deļ myusu dora!”

Kū raksta autors Valentins Lukaševičs atkluojs par Adelinovas iudiņi? Uzzinit, losūt žurnalu „A12”.

Svarīgākais – būt veselam un laimīgam

Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.

Fragments no intervijas

Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?

Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.

Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?

Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.

Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.

Foto: Māris Justs

Baznīcas atslēgu turētāja

Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
No Baltkrievijas uz Kalniešiem
Jau telefonsarunā atklājas Helenas dziļa sirsnība un vēlme palīdzēt, ar ko tik viņa varētu. Viņas dzīvesstāstā nav asu līkumu vai aizrautīgu piedzīvojumu, tāds vienmērīgs plūdums kā Daugavai Indricas pusē, pieaugot dzīves pieredzē un zināšanā, arī satiekot sāpes, zaudējot savus mīļos.
Par sevi Helena stāsta: „Esmu dzimusi Baltkrievijā, mēs dzīvojām 12 km no Drujas, kas atrodas pretī Piedrujai. Bet 56 gadi nodzīvoti jau šeit, Krāslavas novada Kalniešos. Agrāk, kad valstis nešķīra robeža, izjutu, ka abas vietas ir tepat blakus viena otrai. Padomju varas gados Kalniešos latviski nerunāja, te dzīvo krievi, baltkrievi, daudz lietuviešu. Kalniešu ciemam esam pieķērušies, tepat mani bērni. Vēl vairāk mūs vieno mūsu baznīca – tajā laulājušies mani bērni un mazbērni, kristīti mazmazbērni.”
Vairāk lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Māris Justs

Triju minūšu lidojumā

Ar SANDRU SOIKĀNI – biedrības „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs”” valdes locekli, rikšotāju zirgu sacensību „Latgales kauss” organizētāju un vairākkārtēju uzvarētāju, piecu bērnu mammu,
saimniecības „Raganiņas” namamāti – tiekamies Ludzas novada Ciblas pagasta Felicianovā svelmainā jūlija dienā. Uzreiz ejam uz netālo pļavu, jo vēlamies pirmām kārtām nofotografēt Sandras zirgus raksta ilustratīvajam materiālam. Šīs ķēves gan vairs nepiedalās rikšotāju sacensībās, bet zirgus, kuri piedalās, redzēsim vēlāk – saka Sandra, tad skaļi iesvilpjas un sauc: „Aņi!… Dori!” Zirgi mūsu skatam nav redzami, visi veldzējoties lejā pie avota, paslēpušies no saules un uzmācīgajiem dunduriem koku un krūmāju ēnā. Saimniece sauc atkal.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Vairāk par SANDRU SOIKĀNI, pierobežas rikšotājiem un dzīvi Ciblā lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Evija Pušmucāne un Inese Grizāne

Auditēt dzeivi i Latgolu

HARIJS BERNĀNS (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja „Latgolys Studentu centra” bīdrys, kaidu laiku vadeja bīdreibu „Latgolys Saeima”, niu dorbojās Vladislava Lōča fonda vaļdē. Latgalīšu sabīdryskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoju i naatlaideigu dareituoju – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau aiz laika izvierzeit izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatpryncyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik, struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec storptautyskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļtuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.

Jureiša sarunu ar Hariju losit žurnalā “A12”.

Foto: Evija Pušmucāne

Zudušā dārza meklējumos

Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
Žurnāla jaunajā numurā par Marutas Raudes darbiem, skatījumu un personību – mākslas sarunas ar ALFU RAUDI un INESI BRANTS.

Veiksmes pietura Līvānos

Žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā lasiet par Biedrība ”Baltā māja”, kas ir viena no ilgāk pastāvošajām biedrībām Līvānos. Sarunājamies ar biedrības vadītāju INGUNU BADUNI.
Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus?
“Ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”
Foto: Evija Pušmucāne

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.

#cieni_savu_zemi

ARTURS i DACE De VAĻDENI četru godu garumā atjaunovuši vacvacuoku sātu – kai ba jau parostu kuormu pīrūbeža laukūs – tūpūšuo Kruoslovys nūvoda Dagdys apleicīnis Svariņu pogostā. I leidz ar tū sataisejuši jaunu pīdūvuojumu Latvejis apceļuotuojim. Tikai niu, majā, uzjiemuši pyrmūs gostus. Atsauksmis cīš pozitivys. Vīna vaca, sakuortuota sāta ar kaminu, malnū pierti i nu jauna izroktu prūdu pi tuos. Kai radeita vīnai saimei, kas apceļoj Latgolu i pa vydu gryb atsapyust, nivīnam namaiseit i pi reizis pabyut vītā ar naparostu nūsaukumu.
„Siguldas”
Nā, tei nav Vydzeme. A, kai jau īvodā raksteits, kontrastu pylnuo Latgola – kai zynit, ite var atrast ari cytus na mozuok eksotiskus nūsaukumus: Malta, Pariža, Moskvina, nazkur asūt ari vītejuo Ēgipte… Niu ari „Siguldas”. Juoatzeist, ka pyrmajā breidī ari itūs ryndu autoram ruodejuos, ka tei pavysam nav loba izvēle sātai Latgolā. Kaidam itaids vuords var atsaukt atmiņā deveņdasmytajūs godūs popularu traktora pīkabi, ar kuru tyka savuokts sīns nu teiruma. Tok taišni itaidu vuordu vēļ pyrma symta godu Dacis vacvacuoki izavielejuši sovai sātai Locu aba Luoču solā – tymā laikā ite sūplok beja ap kaidu desmit sātu. Niu tikai vīna. Ari itei (nu jau ūtrei apdzeivuotuo) vairuokus godus beja nūstuovējuse tukša. Reizi pa reizei unuki da tai dabrauce, dasavēre, tok ar kotru reizi sāta izavēre vēļ biedeiguoka. Ka cylvāks vydā nadzeivoj, tod sātai nikaids garais myužs nav paradzams.
Kaidā reizē, otkon četrys stuņdis braucūt iz Reigu, kur obejim ir dorbs i paīt kasdīna, Dace ar Arturu izsprīduši, ka varātu uzajimt taidu kai atbiļdeibu par itū vacū budonku. Mož kaidu mozu kosmetisku remontu sataiseis, kab varātu poši, rodi i draugi dabraukt, atsapyust, malnū pierti izkūrt, gaļu pacept… Apleik teirumi i meži. Mīrs.
Nu jau proskriejuši četri godi, itai vītai atdūti vysi atvalinuojumi – sovs laiks, dorbs, nauda i atjauteiba. Kūpā maršrutā Latgola-Reiga-Latgola pīveikti kaidys 50 000 kilometru. Tikai pyrma goda saprotuši, ka itū sātu na tik sev lītuot, ari turistim varātu gona labi pasūleit. Tod ari aktivuok suokuši dūmuot sātys vuordu – koč kū ar solys nūsaukuma lūceišonu raudzejuši, tok atsagrīzuši pi viesturiskuo – lai palīk par pīmiņu seņčim i jim par gūdu lai dzeivoj tuoļuok. I pi reizis intriga kotram vaicuotuojam.
Vairuok losit žurnala vosorys numerī!