Būs izturība – būs panākumi

Zemnieku saimniecībā „LUKSTIŅMĀJAS” Rēzeknes novadā ciemojamies Darba svētkos – 1. maijā. Darbs te rit arī atpūtas dienās, īpaši tagad, pavasara plaukumā, kad sējas darbi vēl tikai sākušies. Kamēr saimnieks IVARS ĶIPURS strādā tīrumā, viņa dzīvesbiedre RUTA mums pastāsta, kāds šis visā pasaulē pārbaudījumiem pilnais laika posms ir viņu saimniecībā, kāda ietekme ir ārkārtas situācijas ierobežojumiem un kā jāsaimnieko, lai nepazustu krīzēs.
Klienti atbrauc paši
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.
Produkciju saimnieki realizē, noslēdzot līgumus un piegādājot to izglītības iestādēm, pārtikas veikaliem un kafejnīcām Rēzeknē, Viļānos, Maltā, Ludzā, Kārsavā, pārdod arī dārzeņu tirdzniecības bāzēm Daugavpilī un Rīgā. Saimniece teic, ka sūdzēties nav pamata, jo produkcijas noiets ir veiksmīgs. „Lukstiņmājām” ir arī savi klienti, kuri pērk dārzeņus tepat saimniecībā. „Agrāk biežāk piedalījāmies gadatirgos, tirdziņos, taču pēdējā laikā esam no tiem atteikušies, jo strādnieku ir mazāk, arī meitas jau ir izaugušas, viņām savas intereses. Tagad klienti paši atbrauc pie mums, jo arī viņiem tas ir izdevīgāk – uz pusi lētāk nekā tirgū vai veikalā,” saka Ruta Ķipure.
Ārkārtas situācijā – mazliet šoka
Zemnieku saimniecība algo trīs darbiniekus. Protams, strādā arī pati ģimene – vecākiem palīdz arī abas meitas. „Tagad jau viss diezgan normāli notiek, sākās darbs, taču marta otrajā pusē bijām spiesti atbrīvot no darba savus darbiniekus, jo nebija, ko darīt. Arī aprīļa pirmās nedēļas viņiem bija brīvas. Prece bija sašķirota, to bija plānots piegādāt skolām, bērnudārziem, taču pēkšņi skolas ciet, pasūtījumu nebija, arī lauku darbi vēl nebija sākušies. Veikalos tika ieviesti ierobežojumi, cilvēki iepirkās mazāk, līdz ar to preču noiets mazāks. Mums bija mazliet šoks. Daudz burkānu bijām izaudzējuši, tagad tie sāk bojāties, nav, kur likt. Labos burkānus piegādājam veikaliem, bet pārējos ir grūtības realizēt. Burkānu cena par kilogramu arī kritusies, mums Rīgas klients piedāvāja iepirkt par 8-10 eiro centiem kilogramā, taču nolēmām, ka tas neatmaksāsies – darbaspēks, transporta izdevumi… Nu, neko darīt, visur savi plusi, savi mīnusi. Citu gadu vinnējam, citu – zaudējam. Šogad iesējām mazāk. Skatīsimies, kā situācija mainīsies, centīsimies pielāgoties. Varbūt meklēsim papildu iespējas noietam, veikali tik un tā ir, var piedāvāt tiem. Protams, tagad daudz dārzeņu, ko bijām paturējuši skolām, būs jāmet laukā.”
Jautāju, kāda ir konkurence ar lēto produkciju no Polijas, Grieķijas un citām zemēm, vai ierobežojumi ietekmē saimniecību. „Mūs īpaši neskar, jo mēs strādājam ar līgumiem, mums ir pastāvīgie klienti. Protams, bāzes piedāvā to zemāko cenu, un arī iepirkumos ir tā zemākā, taču mums ir sava niša, mēs turamies pie savas cenas un neatdodam lēti. Liels pluss ir mūsu atrašanās vieta, līdz Rēzeknes Izglītības pārvaldei ir tikai 2,4 kilometri, dzīvojam piepilsētā, tāpēc sadarboties ar mums ir izdevīgi, attāluma ziņā mēs esam vinnētāji. Mēs arī paši veicam piegādi uz veikaliem, arī sestdienās, ja ir pieprasījums.” Piebilstu, ka cilvēki noteikti novērtē vietējo produkciju, tās kvalitāti. „Jā, protams. Mēs esam integrētie audzētāji, neesam bioloģiskā saimniecība, bet tik un tā mēs neizmantojam visu ķīmiju, cik vajadzētu, jo tas ir dārgs prieks. Mēs to lietojam mērenās devās. Ir klienti, kuri saka – jums tie sīpoli tik labi izskatās, droši vien liekat klāt ķīmiju. Nu neliekam, mums tikai ir izstrādāta sava niša, sava tehnoloģija, ar ko mēs kurā brīdī nomiglojam, piebarojam, ko vajag, to iedodam dārzenim, jāseko arī slimībām, tās jānovērš.”
Pilnu rakstu lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne

Mākslinieks Aivis Pīzelis

Jaunajā žurnāla numurā sarunājamies ar mākslinieku AIVI PĪZELI – uzzinām, kādas ir viņa sajūtas un novērojumi šajā sarežģītajā laikā, kā sokas darbi un kas ir viņa mūzīgais dzinējs.
Interviju lasiet jūnija/jūlija numurā.
Foto: Anrijs Požarskis

A12 Nr.48, 2020

Žurnāla “A12” jaunais numurs ir klāt, tajā lasiet:

  • Kā pandēmija ietekmējusi tūrisma un viesmīlības nozari un kā pārciest krīzi – speciālista Andra Klepera skatījums;
  • Ko ārkārtas situācijas dēļ bija spiesta darīt zemnieku saimniecība “Lukstiņmājas” Rēzeknes novadā;
  • Kā dzīvo mūsējie Bergenā – latviešu biedrības “Bergausis” aktivitātes;
  • Literātes Ligijas Purinašas, mūziķes Ilzes Grēveles-Skaraines un mākslinieka Aivja Pīzeļa atziņas;
  • Ko Līgosvētki nozīmē Sarmītei Teivānei, Daugavpils folkloras kopas “Svātra” vadītājai;
  • Ko arheoloģe Ilze Loze atradusi Lubānā?
  • Zināmais un nezināmais par Latgales mazpilsētu Dagdu, un citi stāsti.

PIRKT ŠEIT

Lasiet un uzziniet – par latgaliešiem Latgalē un ārpusē. Sirsnīgi un patiesi iedvesmojoši. Tiekamies žurnāla lappusēs!

Dedzīgais ērģeļu pavēlnieks

KASPARS BAČKURS ir Kaunatas vidusskolas 8. klases audzēknis, kurš apkārtējo cilvēku uzmanību izpelnījies ar kādu cēlu darbu. Viņš ir aizrāvies ar mūziku un, piedaloties dažādos vietējā un arī starptautiskā mēroga klavierspēles konkursos, tajos par augstiem sasniegumiem iegūtos naudas apbalvojumus sakrājis un tos ieguldījis digitālo ērģeļu iegādē Kaunatas Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcai.
Ātrāk uz mūzikas skolu
Kaspars ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs jaunietis, kurš papildus ikdienas skolas gaitām Kaunatā dodas arī uz Maltas mūzikas skolu un Rēzekni, kur privātskolotājas Lauras Ivanovas vadībā nu jau trešo gadu apgūst ērģeļspēli.
Kaspara mamma Žanna Bačkure atceras, ka interesi par mūziku dēls izrādījis jau pirmajā klasē, kad nevarējis vien sagaidīt, kad vecāki viņam ļaus braukt mācīties uz mūzikas skolu. Klavieres sācis spēlēt jau otrajā klasē, un pēc septiņiem gadiem aizdomājies, ka labprāt mācītos arī ērģeles, jo tas toreiz licies interesantāks, lielāks mūzikas instruments. Drīz vien uzzinājis, ka Rēzeknē ir iespēja to darīt, un, kā pats saka, šo iespēju nevarēja laist garām. Tobrīd Latgales vēstniecība GORS iegādājās digitālās ērģeles, kuras bija iespēja redzēt arī Kasparam. Tas viņam ļāva veikt apzinātu izvēli un pievērsties ērģeļspēlei.

Turpināt lasīt

Līgavas pūra lādes maģija

Tradīcijas mainās, reizumis arī izzūd pavisam, un tomēr pēc gadiem tās atkal tiek novērtētas un jaunieši pie tām atgriežas, novērojusi Dagdas Folkloras centra vadītāja INTA VIĻUMA, ar kuras gādību Latvijas simtgadei par godu izveidots līgavas pūrs ar simt priekšmetiem, kurus radījuši vai mantojumā gūtos uzdāvinājuši vietējie – Dagdas novada – iedzīvotāji. Informācija par pūra priekšmetiem apkopota arī „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomotā”. Par šo veikumu tās sastādītāja Inta Viļuma ir saņēmusi arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks”. Kopā ar idejas autori ielūkojāmies pūra lādē un sarunājāmies par kāzu tradīcijām un to nozīmi senāk un tagad.
Simts nav daudz
Ja Līvānos ir garākā tautiskā josta, kāpēc gan Dagdā nevarētu būt visbagātīgākais līgavas pūrs, nodomāja Inta Viļuma un gādāja, lai šī ideja veiksmīgi īstenotos, un viņai izdevās. Simts priekšmeti līgavas pūrā gan, izrādās, neesot daudz – senāk pielocīti pūri ar simts zeķu pāriem, simts cimdu pāriem vienuviet, plus visi pārējie priekšmeti. Pūra priekšmeti kādreiz esot meitai dāvināti, ziedoti. Jauna meita visu pūru viena nemaz neesot gatavojusi, tas viņai nācis mantojumā no mammas, vecmammas, viņa tikai atjaunojusi priekšmetus, kuri vairāk nonēsājušies, – cimdus, zeķes. Lai pagūtu sagatavot pūram simts pārus cimdu, zeķu, meitene jau no desmit gadu vecuma, ejot ganos, sākusi adīt. Visgrūtāk klājies kalpoņu meitām, kurām bija jānoada pūrs ne vien sev, bet arī saimniekmeitām.
Inta Viļuma ir ļoti gandarīta un pārsteigta par Dagdas iedzīvotāju lielo atsaucību un iesaistīšanos pūra locīšanā. Visvairāk priekšmetu pūrā – 24 – esot sagādājuši Šķaunes pagasta iedzīvotāji. Pūra izveidošanā piedalījās katrs Dagdas novada pagasts, cilvēki dalījās ar šiem priekšmetiem – gan izgatavoja jaunas mantas, gan ziedoja tās, kuras viņiem pašiem nākušas pūrā. Projektu sāka īstenot 2016. gadā, un jau 2018. gadā pūra lādē bija ielikts simtais priekšmets – ar domu, ka ik gadu lādes kolekcijā pievienosies pa vēl vismaz vienam priekšmetam, kas saistīts ar Dagdas novadu un 19. gadsimta vidus līgavas pūru, lai Latvijas 200 gadu jubilejā tajā jau būtu vismaz 200 vienību.
Projektu finansiāli atbalstīja Latgales reģiona attīstības aģentūra, Valsts kultūrkapitāla fonds, a/s „Latvijas valsts meži” un Dagdas novada pašvaldība.

Turpināt lasīt

Bruoļi Rasimi

Guntis i Kristaps (Guntis Rasims i Kristaps Rasims) – nu jau daudzu godu latgalīšu kuļturys dzeive bez jīm ir gryutai īdūmojama. Jī obeji ar dūmubīdrim izveidova muzykys grupu „Bez PVN” (Bez PVN), kas laika gaitā ir pamainejuse sastuovu i nu jau septeņpadsmytū godu prīcej na tikai Latgolys, tok ari puornūvodu rokmuzykys klauseituojus. Paguojušuo goda rudinī beleti iz jūs koncertu „Gora” (Latgales vēstniecība GORS) lelajā zalā tyka izpuordūti i škārsteiklā ceļova regulari vaicuojumi piec kaida breiva beleta. Tagad jau ir izvielāts datums nuokamajam lelajam koncertam – ituo gods 21. novembris.
Dzeivis leluo skriejīņa vydā atsasāstam trejatā pi kuhneitis gaļdeņa i, dzerūt čaji i gondreiž vysu laiku īsmīdami, pasarunojam par bruoļu savstarpejūs attīceibu kimeji, kas aizvin dūd jaunys idejis i jaunys dzīsmis. Pī tam rudinī ir gaidams ari jauns grupys dzīšmu albums.
Apbreinojami – nu molys pasaverūt, jīm tai vyss vīglai saīt. Dora tū, kas pošim pateik, i tū, kas pošim ruodīs svareigs!

Sarunu ar bruoļim RASIMIM losi Žurnāls A12 apreļa-maija numerī. 
Foto: Viola Lapa

Robijs Virano

“Tradicionāli bizness balstās uz izaugsmi. Tātad – kad tiek runāts par ekonomisko veselību un uzņēmuma rādītājiem, tad bieži vien tam pamatā ir jautājums par to, cik daudz mēs pārdevām šogad, par cik vairāk nekā pagājušogad. Par to, kādu iespaidu šāda uzņēmējdarbība atstāj uz dabas resursiem, personisko vai ģimenes veselību, runāts netiek. Tas nav ilgstpējīga biznesa modelis. Dabā ja tu dod, tu arī saņem. Ir līdzsvars starp cēloņiem un sekām. Bieži vien mēs par to nedomājam. Bizness nav tikai izspiešana, bet gan dziļāka izpratne par ekosistēmu un mūsu dabisko līdzatkarību. Es domāju, ka mēs kā sabiedrība pārejam no sistēmas, kurā galvenais bija sasniegumi, izaugsme un iekšzemes kopprodukta rādītāji, uz sistēmu, kur valda līdzsvars.”

Mārketinga guru, uzņēmējs, amerikānis ROBIJS VIRANO, Žurnāls A12 Nr. 4 (7) 2013.

Atmiņu dārznieka breineigie augļi

Foto: Māris Justs un no personīgā arhīva.

Latgalietis PĪTERS ALOIZS RAGAUŠS (Peter Ragauss) no Hjūstonas, ASV, ir veiksmīgs uzņēmējs un mecenāts, kā arī kopš 2018. gada ‒ Latvijas goda konsuls Teksasas pavalstī. Ar Latviju viņu saista ne tikai radu raksti un labdarība, te viņš ir aktīvi iesaistījies arī uzņēmējdarbībā – kopā ar citiem investoriem tiek attīstīts sašķidrinātas dabasgāzes terminālis Skultē, ko cer pabeigt līdz 2024. gadam. Latgalē viņš aktīvi darbojas dažādos ar latgaliešu valodu un kultūru saistītos projektos, bet nākotnē reģionam novēl stiprināt vidusslāni, kas, viņaprāt, varētu sekmēt izaugsmi. Pīters ir precējies ar juristi Dženiferu Smitu, un viņu ģimenē aug divi bērni – 20 gadus vecā Emīlija un 15 gadus vecais Endrjū.

Latgaliskā identitāte un saknes

Lai gan izaudzis Amerikas Savienotajās Valstīs, Pīters ir 100% latgalietis ar saknēm Rikavā un Nautrēnos. Viņa dzimtas kokā ir daudz Latgales kultūras kopēju, rakstnieku un apgaismotāju, cita starpā Andryvs Jurdžs – Pītera vectēva vectēvs –, kurš drukas aizlieguma laikā (1865-1904) ar roku pārrakstīja grāmatas latgaliešu valodā.
Savu dzimtas koku no tēva puses Pīters ir izpētījis līdz pat 1780. gadam. Viņam ir svarīgi apzināties savas saknes. Pītera vectēvs ir bijis rakstnieks, tāpat kā vectēva brālis Jānis Cibuļskis – dzejnieks, kultūrvēsturnieks, skolotājs –, kurš strādāja kopā ar Vladislavu Loci. Izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam aizvests būvēt kanālu Rostovā pie Donas, taču viņam izdevās atgriezties Latvijā. Citas izcilas personības radinieku starpā ir koktēlnieks Kopču Juoņs, rakstnieks Dekters (Donats Mūrnieks), kā arī priesteris Kazimirs Vilnis, kuru Izraēlas valdība ir oficiāli apbalvojusi par ebreju glābšanu Rīgā.
Abi Pītera vecāki satikās un apprecējās ASV. Mammas vecāki emigrēja uz Ameriku, savukārt tēva vecāki 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur pēc trim gadiem nomira. Tēvam izdevās nokļūt ASV. Iebraucēji toreiz apmetās uz dzīvi Mičiganā, jo tur bija darbs. Latgaliešiem bija sava kopiena un Aglonas Dievmātes katoļu baznīca (angliski: Our Lady of Aglona). Tobrīd Mičiganā dzīvoja daudz latgaliešu, tostarp bīskaps Jāzeps Rancāns. Pīters stāsta, ka atšķirības starp latviešiem un latgaliešiem bija jūtamas arī ASV. Latviešu biedrības namā, ko uzbūvējuši pašu rokām, svinot dažādus gadskārtas svētkus, varēja tomēr just zināmu neuzticēšanos starp abām kopienām, kas galvenokārt skaidrojams ar atšķirīgajām konfesijām. Mūsdienās atšķirības gan vairs nav jūtamas, jaunieši kultūras ziņā ir kļuvuši tuvāki amerikāņiem. Pītera vecāki savā starpā sarunājās latgaliski, un arī viņš pats līdz skolas vecumam runājis latgaliski. Tādēļ viņš skaidri atceras, ka jau no bērnības ir bijis tieši Pīters, nevis Pēteris. Pavisam nesen Pīters ir panācis, ka viņa vārds Latvijas oficiālajos dokumentos tiek atveidots, pamatojoties uz latgalisko identitāti.

Visu Ingas Zeltiņas-Ušpeles rakstu par Pīteru Ragaušu lasiet Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā.

veikals.a12.lv/products/a12-nr-47-2020/

 

 

 

 

 

 

 

Izaugsmes treneris ANDŽEJS REITERS

“Lai būtu viegli šajā pārmaiņu laikmetā, ir jāatver sevī jaunas prasmes. Kādreiz “perestroiku” sauca par pārmaiņu laikmetu. Man liekas, tagad ir krietni vairāk pārmaiņu. Dažreiz laikmets mūs baksta vissāpīgākajos punktos. Tas nav aiz soda, kā to bieži tulkojam, tas ir aiz palīdzības, tāpēc, lai mēs ātrāk tiktu uz priekšu. Tieši tāpēc mēs sabiedrībā nonākam dažādās situācijās, lai saprastu, ka esam ļoti vienoti un tas attiecas uz tevi un mani. (..)
Skaistākais laiks ir tieši tad, kad mēs nezinām.”

Izaugsmes treneris ANDŽEJS REITERS, Žurnāls A12 5 (8) 2013