Ir skaidrys, ka vysaidys informacejis daudzums pīaug geometriskā progresejā, tok ir cīši svareigi miļzeigajūs ziņu, viestejumu kolnūs i arhivūs naapjukt, prast tymūs orientētīs aba, cytim vuordim sokūt – byut medejprateigam. Tū, kas ir medejprateiba, ar kū “fake news” atsaškir nu dezinformacejis i kaida ir situaceja ar medejprateibu Latgolā, stuosta baļtinavīte, komunikacejis zynuotņu doktore i medejprateibys eksperte KLINTA LOČMELE.
Losit žurnalā “A12”.
Jureits
Auditēt dzeivi i Latgolu
Harijs Bernāns (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja Latgolys Studentu centra bīdrs, kaidu laiku vadeja bīdreibu “Latgolys Saeima”, leidzdybynuoja Vladislava Lōča fondu i niu dorbojās tuo vaļdē. Latgalīšu sabīdriskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoji i naatlaideigu dareituoji – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau laiceigi izvirzēt izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatprincyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec starptautiskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļ tuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.
Lōča fonds
Pādejā laikā leluokū dali nu Harija sabīdriskajom aktivitatem atvālātuo laika aizjem pīnuokumi Vladislava Lōča fonda vaļdē. Divdasmytuo godu symta vyda izcyluo latgalīšu gruomotu i avīžu drukavuotuoja vuordā nūsauktuo organizaceja beja juo pleminīka Pītera Luoča nūdybunuota. Pīters piec Latvejis vaļsts naatkareibys atgiušonys daudzus godus pašaizlīdzeigi brauce pa vysaidom Latgolys molom i par simbolisku samoksu pīduovuoja ļaudim nūpierkt kaidu nu jam montuojumā sajimtūs gruomotu eksemplarim. Paraleli Rēzeknis dzeivūklī izveidova ari latgalīšu rakstnīceibys muzeji. Ar laiku suplok dapierka vēļ dzeivūkli, pasaplašynova. Juoatzeist, ka Pīters lelā mārā beja taids sova ceļa guojiejs – jis dareja, naatlaideigi dareja lītys, kurys skaiteja par svareigom. Laiku pa laikam pasažālova, ka par moz ir atbolsta nu molys, i otkon dareja pats, cik vareja. Jis eisti naredzieja i navarie atrast sova dorba turpynuotuoja, deļ tam vairuoki sabīdriski aktivi latgalīši (ari Harijs) pīkryta kūpeigi ar Pīteri veiduot fondu, kab pamozam sakuortuot gon Vladislava atstuotūs, gon Pītera papyldu savuoktūs materialus i radeit sistemu, kas nūdrūšynoj latgaliskuo vuorda populariziešonu. Taišni ar Harija naatlaideibu fonda padūmes darbeibā tyka īsaisteiti ļauds ar augstu profesionalu pīredzi – Pīters Ragaušs, Agris Bitāns… Pa druskai tyka pīsaisteiti ari zīduojumi, tai kai Pīters muzeja vajadzeibom beja uzsuocs jauna kuorma ceļtnīceibu. Dīvamžāļ, tys vyss puorsatryuka Pīteram puoragri aizeimūt…
Harijs i fonda padūmes puorstuovi raudzeja uzturēt pastuoveigu kontaktu ar Pītera radinīkim, izadeve rast kūpeju redzīni par muzeja turpynuošonys nūsacejumim. Lānai, tok pakuopeniski lītys guoja iz prīšku ar montuojuma sakuortuošonu. Leidz piekšni uzaroda vēļ kaids radeņš, kurais notaram samalova, ka ir vīneigais pretendents, steidzameibys kuortā dabova papeirus i gribieja jau muzeji izdzeit nu telpom… Ar sabīdreibys i policejis īsaisteišonu fondam izadeve telpys nūsorguot. Niu īrūsynuota kriminallīta pret nagūdeigū dorbūni, kai ari paradzama tīsa par montuojuma lītu.
Harijam niu daīt “itū vysu stuostu” raudzeit saprast i rast rysynuojumus. Vīns ir papeiru byušona, ūtrais ir praktiskuos lītys – tai, pīvadumam, deļ muzeja jau savlaiceigi tyka saguoduots elektroniskais mytruma mierietuojs, daslāgts škārsteiklys, kab datus varātu nūlaseit attuolynuotai, nūslāgts leigums ar apsardzi, kūpā ar talcinīkim saguoduota molka muzeja apkurynuošonai, īguoduots apreikuojums gruomotom labvieleiga klimata uzturiešonai telpuos i.c. lītys. Kod vajadzē, Harijs pats brauce iz Rēzekni i kūpā ar Pīteri reikova ari pasuokumu tradicionaluos muzeju nakts ītvorā.
Harijs radz, ka Vl.Lōča fondam juobyut profesionali struodojūšai organizacejai ar īspiejami lelu sabīdreibys īsaisti, latgalīšu rakstnīceibys muzejam juobyut myusdīneigi apreikuotam, apmaklātuojam draudzeigam i pīviļceigam objektam. Latvejā ir citi vairuoki pozitivi paraugi. Niu vysapyrms ir juoatrysynoj pašreizejuo krīzis situaceja, tod juosaver iz ilgtermiņa privati publiskuos partnereibys īspiejom sadarbeibā ar pašvaļdeibom ci Kuļturys ministreji. Niu tys puorsvorā turīs tikai iz privātpersonu i sabīdriskuo sektora iniciativys, tok latgalīšu rakstnīceibys muzejs ir eistyn sabīdriski svareigs. Tys stuosta par Latgolys emigraceju, drukuotuo vuorda saglobuošonu i napasadūšonu, par fokusa turiešonu iz nuokūtni i volūdys saglobuošonu. Turpināt lasīt
Kad piemin ALDA BUKŠA vārdu, visticamāk, ka šobrīd pirmais prātā nāks viņa atzinīgi novērtētais un abās latviešu valodas rakstu tradīcijās izdotais kriminālromāns „Brāļi/Bruoli”, par ko Aldis saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2020”. Žurnālam „A12” šī nav pirmā saruna ar kriminālromānu autoru, bet no tā laika, kad izdots Bukša debijas romāns „Parādu piedzinēji” (2015) un bijusi satikšanās sarunā, pagājis labs brīdis – Aldis izmantojis to, nepalaižot garām dzīves piedāvātās iespējas. Rakstīšana, darbs valsts pārvaldē, sapnis par Ziemeļlatgali un sajūta par latgaliskā vērtību ir šīs sarunas un paša Alda karstās vasaras motīvi.
Lasiet žurnāla „A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne
„Kaidu reiz es pa Latgolu brauču kompanejā, kurā beja ari vīns arabs. Kod jis Kruoslovā golvonuos īlys molā redzēja, kai nu kolonkys tak iudiņs i aiztak prosta renstelē, jis apsastuoja i ilgi, klusi vērēs. „Cik bezgola boguoti jius asot,” jis pascēja. A tod piec kaida laika īsasuoce trāps, sylts leits. Mes vysi paleidom zam lītussorgu, a jis stuovēja tymūs paltrakūs, lieneišom mierka i prīcuojās! Pa eistam – tikai smiļkšu tuksnešu bārns nu naftys izlutynuotys zemis var nūvērtēt tū, kas te mums plyust, tak i aizaskoloj.
Kaids vīns ekonomists paskaiteja, cik byutu juomoksoj, ja muokuli mums pīstateitu riekinu tikai i vīneigi par tū, ka leits nūskoloj putekļus nu kūku lopu, sātu jumtu i tt. Ka zemei valgmi, lai tī izaugtu i pļovu pučis ci guļbys, dabasi mums duovynoj i naprosa nikaidu samoksu. Tod vot – ka ar tū nūsadorbuotu kaida teireišonys ci apkūpšonys firma, tod jei par itū dorbu, ar cīši minimalu peļņu sev, praseitu samoksuot vaira par tū, kaids Eiropys vaļstim kūpeigais ir budžets! Tod nu pasaceisim paļdis tim muokulim, ka jī tik daudz i par velti deļ myusu dora!”
Kū raksta autors Valentins Lukaševičs atkluojs par Adelinovas iudiņi? Uzzinit, losūt žurnalu „A12”.
Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.
Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.
Fragments no intervijas
Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?
Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.
Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?
Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.
Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.
Foto: Māris Justs
Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
HARIJS BERNĀNS (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja „Latgolys Studentu centra” bīdrys, kaidu laiku vadeja bīdreibu „Latgolys Saeima”, niu dorbojās Vladislava Lōča fonda vaļdē. Latgalīšu sabīdryskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoju i naatlaideigu dareituoju – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau aiz laika izvierzeit izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatpryncyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik, struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec storptautyskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļtuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.
Jureiša sarunu ar Hariju losit žurnalā “A12”.
Foto: Evija Pušmucāne
Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”