BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!
Foto: Māris Justs
Par podnieci AGNESI ČAKŠU lasiet jaunajā žurnāla numurā! Iedvesmojoša un pozitīva saruna, kas aizved līdzi uz Angliju un atved atpakaļ – uz Rudzātu pusi. Izaicinājumi, cerības, mērķtiecība un māju sajūta – par to lasiet rakstā.
Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Latviešus var sastapt visā plašajā pasaulē, tomēr tikai dažās vietās veidojas spēcīgas diasporas, kurās kopj latvisko garu. Norvēģijas pilsēta Bergena izceļas ne tikai ar ziemeļniecisko skaistumu, bet arī radošu latviešu kopienu. Pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas Rēzeknes bērnu un jauniešu folkloras kopa „VĪTERI” ciemojās pie Norvēģijas latviešu kolektīva „BERGAUSIS”, arī tuvāk iepazīstot Norvēģijā dzīvojošās latviešu ģimenes. 
Latviešu kultūras skoliņa „Bergausis” uztur dzīvu latviešu valodas prasmi Bergenas komūnā dzīvojošo vismaz 500 latviešu un jauktajās ģimenēs. Saruna par sapņiem un mērķiem, kuri apvieno un iedvesmo Skandināvijas zemē dzīvojošos latviešus.
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.