Tag: #Austrumlatvija

Jaunumi

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne
Jaunumi

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs
Jaunumi

Ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīca “APKALNMĀJAS”

“Mēs piedzimstam un domājam, ka tagad skriesim pa pasauli un visu pārveidosim, taču nekas tāpat vien nenotiek, viss nāk no senčiem. Jo ātrāk saproti, ko esi no viņiem mantojis, jo ātrāk atrodi savu vietu dzīvē. Kāpēc mans mūžs saistīts ar zirgiem un zirglietām? Mans vecaistēvs un vecvectēvs no tēva puses ir strādājuši pie zirgiem, viņiem tas ir bijis tuvs. Mums mājās bija zirgs, dzirdēju arī stāstus, ka vectēvs dienēja cara armijā Sanktpēterburgā. Tā ir manas dzimtas vēsture un mana dzīve,” saka ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīcas “APKALNMĀJAS” saimniece IRĒNA BAUFALE Rēzeknes novada Verēmu pagasta Adamovas pakalnē, kura ar zirglietu izgatavošanu nodarbojas jau kopš 1998. gada. Tūristiem un atpūtniekiem “Apkalnmājas” pieejamas jau gandrīz 10 gadus.
Vairāk par Irēnas izvēlēto nodarbošanos, savu vietu un senču mantojumu lasiet žurnāla PIELIKUMĀ.
Foto: Evija Pušmucāne
Jaunumi

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs
Jaunumi

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne
Jaunumi

#piecas vērtības

Vargaņu muzyka, dirigiešona, senejuo muzyka, baroka muzyka, dzīduošona… Ruodīs, muzykys pasauļam ir sovys galaktikys, kas līk apbreinā nūtreisēt. Itūreiz sasateikam ar muziki ILZI GRĒVELI-SKARAINI. Jei ir dzymuse Stiernīnē, vuicejusēs Jāzepa Vītola Latvejis muzykys akademejā, Hāgā, Viļņā, i niu par sovu dzeivisvītu skaita Rēzekni, kur dažaidu vacumu bārnim i jaunīšim vuica muzyku. Paraleli, īsasaistūt dažaidūs projektūs, Ilze īspiej byut ari Reigā, kur jū var satikt ari kai pasnīdzieju akademejā. Ituo goda februarī jei sajēme „Lielo mūzikas balvu 2019” kai publikys simpateja, tok kai nominante jei beja ari kategorejā „Gada jaunais mākslinieks”. Vaicoju Ilzei, kaidā volūdā runuosim, jei soka: „Latgaliski.” Kaidys ir Ilzis pīcys vierteibys i dzeivis vuiceibys?
Par tū vaira žurnalā “A12”.
Foto:

Māris Justs
Jaunumi

Jaunie uzņēmēji

Uzņēmums ARMINO ir viens no LIAA Rēzeknes biznesa inkubatora kopienas jaunajiem dalībniekiem, kas no pirmajiem soļiem pirmsinkubācijas programmā šobrīd mērķtiecīgi aug par interesantu un konkurētspējīgu mācību materiālu ražotāju savā nišā. MAIRA DRELINGA uzņēmuma ARMINO stāsts nav tikai par biznesu, stāsts ir par ģimeni, par nepadošanos, par prieku darīt, un to, cik nozīmīgi, ka, ejot idejas īstenošanas ceļu, ir ceļabiedrs, uz kuru var paļauties. Un šis ceļabiedrs ir EGITA DRELINGA.
Par uzņēmumu ARMINO lasiet žurnāla jūnija/jūlija numurā.
Foto: Diāna Soročina
Jaunumi

Intervija ar Sarmīti Teivāni

Vasaras saulgriežu noskaņās arī žurnāls “A12”.

Fragments no jūnija/jūlija numurā lasāmās intervijas ar SARMĪTI TEIVĀNI, Daugavpils folkloras kopas „Svātra” vadītāju:
“Padomju laikos šos svētkus ļoti nepopularizēja, bet mēs, lauku bērni, bijām tie lielākie svētku gaidītāji. Ļoti gaidījām ugunskuru, negulēto nakti. Neatceros dziesmas, bet atceros kalmju un ugunskura dūmu smaržu, svaigi sietā siera garšu. Bērnības dienās Līksnā mums kaimiņos dzīvoja tāds Žaldovsku Juoņs. Jānis man likās īpašs vārds, Līgo vakarā gāju pie viņa kā pie Dieva dēla, ar lielu pietāti. Tomēr bērnības Jāņi bija vairāk tāda izdauzīšanās, tagad šiem svētkiem ir pavisam cits svars un nozīme. Arvien vairāk gribas salāgoties ar dabu, norimties. Sajust brīdi, kad daba tev ir paklanījusies, sakot – paskaties, esmu pilnbriedā. Paņem no manis visu, ko vari! Ir pēdējais laiks to mācīties. Tad, kad mēs dziedam saulgriežu un Jāņu dziesmas, bieži vien gribas dziedāt ne jau tās priecīgās, bet gan tās nedaudz skumjās un lēnās dziesmas, kurās tiek izdziedāta Jāņu dienas svētība. Jau trīs gadus piedalāmies akcijā „Garākā Līgo dziesma”, kas mūs ir pamudinājusi rīkot saulgriežu svinēšanu Daugavpilī 21. jūnijā. Esmu izbrīnīta par lielo atsaucību, cilvēki nāk, interesējas par dziesmām, tradīcijām. Tagad ļoti daudzi cilvēki meklē palīdzību, kā līdzsvarot sevi, un mani tas priecē. Protams, arī man ir brīži, kad negribas neko darīt, tikai sēdēt un mērcēt kājas ūdenī. Tomēr tad, kad ziedojam savas domas un darbus sabiedrībai, mēs arī saņemam ļoti daudz pretī. Saprotam, ka esam vajadzīgi. Tas palīdz dzīvot. Jāņi var būt skumji un var būt priecīgi svētki. Saulīte griežas uz rudens pusi, un tas ir normāls dabas ritējums. Es to pieņemu, jo pa Dīva lykumam “Tai tam byus byut!””
Pilnu rakstu lasiet žurnālā “A12”
Foto: Evija Pušmucāne
Jaunumi

Būs izturība – būs panākumi

Zemnieku saimniecībā „LUKSTIŅMĀJAS” Rēzeknes novadā ciemojamies Darba svētkos – 1. maijā. Darbs te rit arī atpūtas dienās, īpaši tagad, pavasara plaukumā, kad sējas darbi vēl tikai sākušies. Kamēr saimnieks IVARS ĶIPURS strādā tīrumā, viņa dzīvesbiedre RUTA mums pastāsta, kāds šis visā pasaulē pārbaudījumiem pilnais laika posms ir viņu saimniecībā, kāda ietekme ir ārkārtas situācijas ierobežojumiem un kā jāsaimnieko, lai nepazustu krīzēs.
Klienti atbrauc paši
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.
Produkciju saimnieki realizē, noslēdzot līgumus un piegādājot to izglītības iestādēm, pārtikas veikaliem un kafejnīcām Rēzeknē, Viļānos, Maltā, Ludzā, Kārsavā, pārdod arī dārzeņu tirdzniecības bāzēm Daugavpilī un Rīgā. Saimniece teic, ka sūdzēties nav pamata, jo produkcijas noiets ir veiksmīgs. „Lukstiņmājām” ir arī savi klienti, kuri pērk dārzeņus tepat saimniecībā. „Agrāk biežāk piedalījāmies gadatirgos, tirdziņos, taču pēdējā laikā esam no tiem atteikušies, jo strādnieku ir mazāk, arī meitas jau ir izaugušas, viņām savas intereses. Tagad klienti paši atbrauc pie mums, jo arī viņiem tas ir izdevīgāk – uz pusi lētāk nekā tirgū vai veikalā,” saka Ruta Ķipure.
Ārkārtas situācijā – mazliet šoka
Zemnieku saimniecība algo trīs darbiniekus. Protams, strādā arī pati ģimene – vecākiem palīdz arī abas meitas. „Tagad jau viss diezgan normāli notiek, sākās darbs, taču marta otrajā pusē bijām spiesti atbrīvot no darba savus darbiniekus, jo nebija, ko darīt. Arī aprīļa pirmās nedēļas viņiem bija brīvas. Prece bija sašķirota, to bija plānots piegādāt skolām, bērnudārziem, taču pēkšņi skolas ciet, pasūtījumu nebija, arī lauku darbi vēl nebija sākušies. Veikalos tika ieviesti ierobežojumi, cilvēki iepirkās mazāk, līdz ar to preču noiets mazāks. Mums bija mazliet šoks. Daudz burkānu bijām izaudzējuši, tagad tie sāk bojāties, nav, kur likt. Labos burkānus piegādājam veikaliem, bet pārējos ir grūtības realizēt. Burkānu cena par kilogramu arī kritusies, mums Rīgas klients piedāvāja iepirkt par 8-10 eiro centiem kilogramā, taču nolēmām, ka tas neatmaksāsies – darbaspēks, transporta izdevumi… Nu, neko darīt, visur savi plusi, savi mīnusi. Citu gadu vinnējam, citu – zaudējam. Šogad iesējām mazāk. Skatīsimies, kā situācija mainīsies, centīsimies pielāgoties. Varbūt meklēsim papildu iespējas noietam, veikali tik un tā ir, var piedāvāt tiem. Protams, tagad daudz dārzeņu, ko bijām paturējuši skolām, būs jāmet laukā.”
Jautāju, kāda ir konkurence ar lēto produkciju no Polijas, Grieķijas un citām zemēm, vai ierobežojumi ietekmē saimniecību. „Mūs īpaši neskar, jo mēs strādājam ar līgumiem, mums ir pastāvīgie klienti. Protams, bāzes piedāvā to zemāko cenu, un arī iepirkumos ir tā zemākā, taču mums ir sava niša, mēs turamies pie savas cenas un neatdodam lēti. Liels pluss ir mūsu atrašanās vieta, līdz Rēzeknes Izglītības pārvaldei ir tikai 2,4 kilometri, dzīvojam piepilsētā, tāpēc sadarboties ar mums ir izdevīgi, attāluma ziņā mēs esam vinnētāji. Mēs arī paši veicam piegādi uz veikaliem, arī sestdienās, ja ir pieprasījums.” Piebilstu, ka cilvēki noteikti novērtē vietējo produkciju, tās kvalitāti. „Jā, protams. Mēs esam integrētie audzētāji, neesam bioloģiskā saimniecība, bet tik un tā mēs neizmantojam visu ķīmiju, cik vajadzētu, jo tas ir dārgs prieks. Mēs to lietojam mērenās devās. Ir klienti, kuri saka – jums tie sīpoli tik labi izskatās, droši vien liekat klāt ķīmiju. Nu neliekam, mums tikai ir izstrādāta sava niša, sava tehnoloģija, ar ko mēs kurā brīdī nomiglojam, piebarojam, ko vajag, to iedodam dārzenim, jāseko arī slimībām, tās jānovērš.”
Pilnu rakstu lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne
Jaunumi

Mākslinieks Aivis Pīzelis

Jaunajā žurnāla numurā sarunājamies ar mākslinieku AIVI PĪZELI – uzzinām, kādas ir viņa sajūtas un novērojumi šajā sarežģītajā laikā, kā sokas darbi un kas ir viņa mūzīgais dzinējs.
Interviju lasiet jūnija/jūlija numurā.
Foto: Anrijs Požarskis
Jaunākie ieraksti
Vecāki ieraksti