Biedrība “Viegli palīdzēt” pandēmijas sākumā pašorganizējās zem saukļa “paliec mājās” un palīdzēja cilvēkiem ar pārtikas produktu un medikamentu piegādi uz mājām. Kad saistībā ar 2020. gada 9. augusta vēlēšanām aktualizējās demokrātijas krīze Baltkrievijā, biedrības brīvprātīgie sāka organizēt medicīniska, juridiska un sadzīviska rakstura atbalstu baltkrieviem, kuriem nācās pamest dzimteni Lukašenko represiju dēļ. Turklāt tika konstatēts, ka Latvijā pietrūkst informācijas par Baltkrievijā notiekošo, tādēļ nolēma sociālo tīklu platformā Twitter izveidot kontu, kurā operatīvi ievietot ziņas par notikumiem Baltkrievijā. Ierakstu saturu vienojās tulkot no dažādiem pirmavotiem – Baltkrievu ziņu lentēm un sociālo tīklu kontiem. Sekotāju skaits strauji auga, un tagad, pēc gada, tas sasniedz gandrīz trīs tūkstošus, starp kuriem ir Latvijas Valsts prezidents un BBC žurnālisti. Twitter konta brīvprātīgo vidū ir arī kāda latgaliete, Aija Mežale.
Interviju ar AIJU MEŽALI lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs





Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”