Daudzi no mums kādā savas dzīves posmā ir apguvuši tautas dejas soļus, jo tā ir tradīcija, kas visbiežāk tiek izkopta skolā, līdztekus palīdz veidoties kā personībām un kas ir bijusi iespēja pabūt lielajos dziesmu un deju svētkos. Dejotājs dejai atdodas mēģinājumos un koncertos, bet deju skolotājam tā ir ikdiena, kurā jāiegulda darbs, atbildība un galvenais uzdevums – iemācīt mīlēt deju.
Ar ILZI BROKU sarunājos attālināti, kā jau mūsdienīgajā tehnoloģiju pasaulē pierasts, jo plānotās intervijas laikā viņas vadītā Preiļu novada kultūras centra deju kopa “Dancari” piedalās starptautiskajā festivālā “Vēja roze” Francijas dienvidrietumu pilsētiņā Žonzakā (Jonzac), kur pulcējas 120 dejotāji no Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Meksikas.
[..]
Latvijā tautu deja attīstījās tieši laukos. Taču tur bērnu paliek mazāk, tādējādi tas var apdraudēt šī mantojuma saglabāšanu. Kā nosargāt tautas deju ne vien lielajās pilsētās, bet arī laukos?
Man vienmēr ir licies, ka svarīgs ir cilvēks, ap kuru pulcējas. Ja ir cilvēks, kurš pulcina un aizrauj, kuram padodas, tad viss notiek arī laukos. Tukšā vietā ir ļoti grūti sapulcināt arī pilsētā. Laukos, ja ir vadītājs vai pulciņš, kurš mēģina noturēt tradīciju, tad viss notiek.
Lai tradīciju saglabātu, vajag ieinteresēt un motivēt jauniešus. Kā jūs motivējat?
Liels pārbaudījums bija Covid-19 mājsēdes laiks, jo dejošanu pie datora ļoti daudzi negribēja. Bija darītāji, bet tiem, kuri nevēlējās, neuzstāju un neteicu, ka obligāti jādara. Ikvienā, kad ir normāli apstākļi, ir motivācija, jo jauniešiem patīk kopā būšana, satikšanās mēģinājumos un arī darbošanās pēc tiem. Motivē gatavošanās dziesmu un deju svētkiem vai festivāliem. Viņiem ir svarīgi uzstāties. Lielie svētki un festivāli ir reti, bet motivē arī ikdienas uzstāšanās.
Visu interviju ar ILZI BROKU lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto Māris Justs
“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”
LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.