Medejprateibys eksperte ar Baļtinovys i Reigys identitatem

Ir skaidrys, ka vysaidys informacejis daudzums pīaug geometriskā progresejā, tok ir cīši svareigi miļzeigajūs ziņu, viestejumu kolnūs i arhivūs naapjukt, prast tymūs orientētīs aba, cytim vuordim sokūt – byut medejprateigam. Tū, kas ir medejprateiba, ar kū “fake news” atsaškir nu dezinformacejis i kaida ir situaceja ar medejprateibu Latgolā, stuosta baļtinavīte, komunikacejis zynuotņu doktore i medejprateibys eksperte KLINTA LOČMELE.

Losit žurnalā “A12”.

Auditēt dzeivi i Latgolu

Jureits

Auditēt dzeivi i Latgolu

Harijs Bernāns (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja Latgolys Studentu centra bīdrs, kaidu laiku vadeja bīdreibu “Latgolys Saeima”, leidzdybynuoja Vladislava Lōča fondu i niu dorbojās tuo vaļdē. Latgalīšu sabīdriskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoji i naatlaideigu dareituoji – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau laiceigi izvirzēt izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatprincyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec starptautiskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļ tuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.

Lōča fonds

Pādejā laikā leluokū dali nu Harija sabīdriskajom aktivitatem atvālātuo laika aizjem pīnuokumi Vladislava Lōča fonda vaļdē. Divdasmytuo godu symta vyda izcyluo latgalīšu gruomotu i avīžu drukavuotuoja vuordā nūsauktuo organizaceja beja juo pleminīka Pītera Luoča nūdybunuota. Pīters piec Latvejis vaļsts naatkareibys atgiušonys daudzus godus pašaizlīdzeigi brauce pa vysaidom Latgolys molom i par simbolisku samoksu pīduovuoja ļaudim nūpierkt kaidu nu jam montuojumā sajimtūs gruomotu eksemplarim. Paraleli Rēzeknis dzeivūklī izveidova ari latgalīšu rakstnīceibys muzeji. Ar laiku suplok dapierka vēļ dzeivūkli, pasaplašynova. Juoatzeist, ka Pīters lelā mārā beja taids sova ceļa guojiejs – jis dareja, naatlaideigi dareja lītys, kurys skaiteja par svareigom. Laiku pa laikam pasažālova, ka par moz ir atbolsta nu molys, i otkon dareja pats, cik vareja. Jis eisti naredzieja i navarie atrast sova dorba turpynuotuoja, deļ tam vairuoki sabīdriski aktivi latgalīši (ari Harijs) pīkryta  kūpeigi ar Pīteri veiduot fondu, kab pamozam sakuortuot gon Vladislava atstuotūs, gon Pītera papyldu savuoktūs materialus i radeit sistemu, kas nūdrūšynoj latgaliskuo vuorda populariziešonu. Taišni ar Harija naatlaideibu fonda padūmes darbeibā tyka īsaisteiti ļauds ar augstu profesionalu pīredzi – Pīters Ragaušs, Agris Bitāns… Pa druskai tyka pīsaisteiti ari zīduojumi, tai kai Pīters muzeja vajadzeibom beja uzsuocs jauna kuorma ceļtnīceibu. Dīvamžāļ, tys vyss puorsatryuka Pīteram puoragri aizeimūt…

Harijs i fonda padūmes puorstuovi raudzeja uzturēt pastuoveigu kontaktu ar Pītera radinīkim, izadeve rast kūpeju redzīni par muzeja turpynuošonys nūsacejumim. Lānai, tok pakuopeniski lītys guoja iz prīšku ar montuojuma sakuortuošonu. Leidz piekšni uzaroda vēļ kaids radeņš, kurais notaram samalova, ka ir vīneigais pretendents, steidzameibys kuortā dabova papeirus i gribieja jau muzeji izdzeit nu telpom… Ar sabīdreibys i policejis īsaisteišonu fondam izadeve telpys nūsorguot. Niu īrūsynuota kriminallīta pret nagūdeigū dorbūni, kai ari paradzama tīsa par montuojuma lītu.

Harijam niu daīt “itū vysu stuostu” raudzeit saprast i rast rysynuojumus. Vīns ir papeiru byušona, ūtrais ir praktiskuos lītys – tai, pīvadumam, deļ muzeja jau savlaiceigi tyka saguoduots elektroniskais mytruma mierietuojs, daslāgts škārsteiklys, kab datus varātu nūlaseit attuolynuotai, nūslāgts leigums ar apsardzi, kūpā ar talcinīkim saguoduota molka muzeja apkurynuošonai, īguoduots apreikuojums gruomotom labvieleiga klimata uzturiešonai telpuos i.c. lītys. Kod vajadzē, Harijs pats brauce iz Rēzekni i kūpā ar Pīteri reikova ari pasuokumu tradicionaluos muzeju nakts ītvorā.

Harijs radz, ka Vl.Lōča fondam juobyut profesionali struodojūšai organizacejai ar īspiejami lelu sabīdreibys īsaisti, latgalīšu rakstnīceibys muzejam juobyut myusdīneigi apreikuotam, apmaklātuojam draudzeigam i pīviļceigam objektam. Latvejā ir citi vairuoki pozitivi paraugi. Niu vysapyrms ir juoatrysynoj pašreizejuo krīzis situaceja, tod juosaver iz ilgtermiņa privati publiskuos partnereibys īspiejom sadarbeibā ar pašvaļdeibom ci Kuļturys ministreji. Niu tys puorsvorā turīs tikai iz privātpersonu i sabīdriskuo sektora iniciativys, tok latgalīšu rakstnīceibys muzejs ir eistyn sabīdriski svareigs. Tys stuosta par Latgolys emigraceju, drukuotuo vuorda saglobuošonu i napasadūšonu, par fokusa turiešonu iz nuokūtni i volūdys saglobuošonu. Turpināt lasīt

Garum napalaistuos īspiejis

Kad piemin ALDA BUKŠA vārdu, visticamāk, ka šobrīd pirmais prātā nāks viņa atzinīgi novērtētais un abās latviešu valodas rakstu tradīcijās izdotais kriminālromāns „Brāļi/Bruoli”, par ko Aldis saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2020”. Žurnālam „A12” šī nav pirmā saruna ar kriminālromānu autoru, bet no tā laika, kad izdots Bukša debijas romāns „Parādu piedzinēji” (2015) un bijusi satikšanās sarunā, pagājis labs brīdis – Aldis izmantojis to, nepalaižot garām dzīves piedāvātās iespējas. Rakstīšana, darbs valsts pārvaldē, sapnis par Ziemeļlatgali un sajūta par latgaliskā vērtību ir šīs sarunas un paša Alda karstās vasaras motīvi.

 

Lasiet žurnāla „A12” aktuālajā numurā.

Foto: Evija Pušmucāne

Adeļinovys iudiņs spāks

„Kaidu reiz es pa Latgolu brauču kompanejā, kurā beja ari vīns arabs. Kod jis Kruoslovā golvonuos īlys molā redzēja, kai nu kolonkys tak iudiņs i aiztak prosta renstelē, jis apsastuoja i ilgi, klusi vērēs. „Cik bezgola boguoti jius asot,” jis pascēja. A tod piec kaida laika īsasuoce trāps, sylts leits. Mes vysi paleidom zam lītussorgu, a jis stuovēja tymūs paltrakūs, lieneišom mierka i prīcuojās! Pa eistam – tikai smiļkšu tuksnešu bārns nu naftys izlutynuotys zemis var nūvērtēt tū, kas te mums plyust, tak i aizaskoloj.

            Kaids vīns ekonomists paskaiteja, cik byutu juomoksoj, ja muokuli mums pīstateitu riekinu tikai i vīneigi par tū, ka leits nūskoloj putekļus nu kūku lopu, sātu jumtu i tt. Ka zemei valgmi, lai tī izaugtu i pļovu pučis ci guļbys, dabasi mums duovynoj i naprosa nikaidu samoksu. Tod vot – ka ar tū nūsadorbuotu kaida teireišonys ci apkūpšonys firma, tod jei par itū dorbu, ar cīši minimalu peļņu sev, praseitu samoksuot vaira par tū, kaids Eiropys vaļstim kūpeigais ir budžets! Tod nu pasaceisim paļdis tim muokulim, ka jī tik daudz i par velti deļ myusu dora!”

Kū raksta autors Valentins Lukaševičs atkluojs par Adelinovas iudiņi? Uzzinit, losūt žurnalu „A12”.

Svarīgākais – būt veselam un laimīgam

Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.

Fragments no intervijas

Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?

Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.

Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?

Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.

Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.

Foto: Māris Justs

Ceļojums laikā

Aglonā jau gadu kā darbojas PASTA UN INFORMĀCIJAS MUZEJS, kas ir pirmais un vienīgais ar pasta tematiku saistītais muzejs Latvijā. Līdzās Maizes muzejam un Kara muzejam šis ir trešais privātais muzejs Aglonā, ko par saviem līdzekļiem ir izveidojuši tā īpašnieki Elizabete Viļuma-Gražule un Arturs Gražulis. Izmantojot šī brīža labvēlīgo laiku – pulcēšanās ierobežojumu mazināšanu, noteikti vērts ģimenes vai individuālā ceļojuma pieturpunktos iekļaut arī braucienu šurp.

 

Ar muzeja tapšanas stāstu var iepazīties žurnāla jaunajā numurā.

Foto: Evija Pušmucāne

Baznīcas atslēgu turētāja

Garīdznieki kalpo savos dievnamos šeit un tagad, jebkurā brīdī viņus var pārcelt uz citu vietu. Ar savu baznīcu parasti mūžs ciešāk savijas tās atslēgu turētājām. HELENAI RAČICKAI uzticētas īpašas atslēgas – Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas, kas konsekrēta jau 1698. gadā un dažos avotos tiek saukta pat par vecāko koka dievnamu Baltijā.
No Baltkrievijas uz Kalniešiem
Jau telefonsarunā atklājas Helenas dziļa sirsnība un vēlme palīdzēt, ar ko tik viņa varētu. Viņas dzīvesstāstā nav asu līkumu vai aizrautīgu piedzīvojumu, tāds vienmērīgs plūdums kā Daugavai Indricas pusē, pieaugot dzīves pieredzē un zināšanā, arī satiekot sāpes, zaudējot savus mīļos.
Par sevi Helena stāsta: „Esmu dzimusi Baltkrievijā, mēs dzīvojām 12 km no Drujas, kas atrodas pretī Piedrujai. Bet 56 gadi nodzīvoti jau šeit, Krāslavas novada Kalniešos. Agrāk, kad valstis nešķīra robeža, izjutu, ka abas vietas ir tepat blakus viena otrai. Padomju varas gados Kalniešos latviski nerunāja, te dzīvo krievi, baltkrievi, daudz lietuviešu. Kalniešu ciemam esam pieķērušies, tepat mani bērni. Vēl vairāk mūs vieno mūsu baznīca – tajā laulājušies mani bērni un mazbērni, kristīti mazmazbērni.”
Vairāk lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Māris Justs

Triju minūšu lidojumā

Ar SANDRU SOIKĀNI – biedrības „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs”” valdes locekli, rikšotāju zirgu sacensību „Latgales kauss” organizētāju un vairākkārtēju uzvarētāju, piecu bērnu mammu,
saimniecības „Raganiņas” namamāti – tiekamies Ludzas novada Ciblas pagasta Felicianovā svelmainā jūlija dienā. Uzreiz ejam uz netālo pļavu, jo vēlamies pirmām kārtām nofotografēt Sandras zirgus raksta ilustratīvajam materiālam. Šīs ķēves gan vairs nepiedalās rikšotāju sacensībās, bet zirgus, kuri piedalās, redzēsim vēlāk – saka Sandra, tad skaļi iesvilpjas un sauc: „Aņi!… Dori!” Zirgi mūsu skatam nav redzami, visi veldzējoties lejā pie avota, paslēpušies no saules un uzmācīgajiem dunduriem koku un krūmāju ēnā. Saimniece sauc atkal.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Vairāk par SANDRU SOIKĀNI, pierobežas rikšotājiem un dzīvi Ciblā lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Evija Pušmucāne un Inese Grizāne

Veiksmes pietura

Rubrika: Es un mēs

Laura Repele

Foto: Evija Pušmucāne

„Vieta, kur realizēt savas intereses, mācīties, apgūt jaunas prasmes, rast domubiedrus, saņemt atbalstu un palīdzību” – tā biedrība „Baltā māja”, kas jau 25. gadu darbojas Līvānos un Līvānu novadā, sevi piesaka mājaslapā. Tās direktore Inguna Badune teic, lai arī šobrīd, kovidlaikā, ikdienas ierastā rosība šajās telpās rimusi, tomēr biedrība pielāgojas apstākļiem, aicina uz tikšanos Zoom platformā tiešsaistē, rīkojot seminārus un lekcijas par dažādām aktuālām tēmām.

Kad zvanīju uz „Balto māju”, lai sarunātu tikšanos, Inguna Badune atbildēja: „Nav ko stāstīt, jo tagad nekas nenotiek.” Tomēr satikāmies.

„Pietrūkst jau tagad cilvēkiem satikšanās klātienē, satiekamies nejauši uz ielas, pilsēta maza, aprunājamies, jūtam to noskaņu… Man jau pašai arī apnicis tik daudz pa telefonu runāt, cik tad var… Tagad šeit viss kluss, tas ir nepierasti, jo pirms kovida visu laiku šajā pašā telpā darbojās interešu klubiņi, notika gan lekcijas, gan vingrošana rītos un vakaros, bija tikšanās ar daudziem lektoriem un interesantiem cilvēkiem klātienē.”

„Dariet, ko gribat!”

Biedrības „Baltā māja” mērķauditorija ir ikviens Līvānu novada un apkārtējo pagastu iedzīvotājs, neatkarīgi no vecuma, tautības, dzimuma, politiskās un reliģiskās piederības, kurš vēlas atrast domubiedrus, pilnveidot savas prasmes un zināšanas, būt sabiedriski aktīvs un realizēt savas idejas. „Man liekas svarīgi, ka katram varam kaut ko piedāvāt vai izpalīdzēt, vai ieteikt, vai pierunāt – ja kāds atnāk, pēc tam ir priecīgs, ka ticis pierunāts. Mēs daudziem zvanām, aicinām iesaistīties. Mums ir pārstāvētas visas sabiedrības grupas, esam sabiedriskais centrs, neesam tikai, piemēram, kāda sieviešu biedrība vai jauno māmiņu klubiņš. Jebkurš cilvēks šeit var nākt un dibināt savu interešu klubiņu vai biedrību. Citreiz mēs sakām: grīda ir, griesti ir – dariet, ko gribat!”

Biedrība nodibināta 1996. gadā, bet aktīvāka darbība sākusies 2000. gadā. Pirmos četrus gadus ēkā veikts remonts, sākumā šeit bijusi vecā skola, pirmajā stāvā – šautuve. Biedrības pirmā direktore bija Irīna Kulitāne, kuras vadībā arī izveidojusies aktīva un vienota darbinieku komanda. „Tas, kā mēs sadzīvojam, kā kopā visu darām, to visu viņa mums iemācīja. Neviens Līvānos toreiz nezināja, kas ir biedrība, viņa visu uzņēmās un arī mūs izaudzināja par atbildīgiem cilvēkiem.”

Arī šībrīža kolektīvu tagadējā tā direktore Inguna Badune raksturo atzinīgi: „Darbinieki ir atbildīgi, ļoti punktuāli cilvēki, laipni. Arī dienas aprūpes centrā visi ir toleranti, saprotoši pret klientiem. Mēs piesaistām arī daudzus cilvēkus uz laiku, no nodarbinātības programmām, pie mums strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Viņi šeit daudz ko iemācās. Es kā vadītāja varbūt par daudz ko kontrolēju, taču man liekas, ka cilvēkiem pašiem ir viss jāiemācās, es to ļauju viņiem darīt. Es ierosinu, bet cilvēki paši izdara.”

Jautājot par biedrības nosaukumu un tā nozīmi, uzzinu, ka vecā skola Līvānos saukta par Balto skolu. Pēc Ingunas Badunes domām, biedrības nosaukums ir ļoti veiksmīgs, jo „tas mūs pašus it kā padara gaišākus un priecīgākus, iedvesmo un uzmundrina.” Tā kā ēka no ārpuses nokrāsota gaišdzeltenā krāsā, bet nosaukumā dominē baltā krāsa, viesiem rodas jautājums, uz kuru tiekot atbildēts šādi: „Bet jūs skatieties iekšpusē, skatieties uz cilvēkiem, visi gaiši un balti. Jūs ienācāt iekšā – un arī jūs esat balti.”

Starta vieta

Kā saka Inguna Badune, biedrība „Baltā māja” ir īpaša ar to, ka tā Latgalē ir atvērta katru dienu. Biedrībai ir divi „spārni” – viens ir sabiedrības līdzdalības veicināšana, projektu rakstīšana, finansējuma piesaiste, pasākumu rīkošana, brīvprātīgais darbs, klubiņu, radošo darbnīcu, mazo projektu organizēšana  – tas, ko paši dara, cik spēj un cik paveicas. Bet otrs „spārns” ir sociālie pakalpojumi. „Esam viena no biedrībām, kas veic pašvaldības deleģētus pakalpojumus. Jau 2001. gadā tika uzsākta dienas aprūpes centra darbība, tas tapa pēc cilvēku, kuru ģimenēs ir kāds ģimenes loceklis ar īpašām vajadzībām, iniciatīvas. Otrs pakalpojums ir aprūpe mājās, arī to sākām vieni no pirmajiem Latvijā. Agrāk aprūpējamajam palīdzēja kaimiņi vai radinieki, sociālais dienests to apmaksāja, taču tad valstī pieņēma noteikumus, ka aprūpētājam vajadzētu būt sertificētam speciālistam. Tad mēs arī ar projekta finansējumu organizējām pirmos apmācību kursus aprūpētājām, pēc tam bija sarunas ar pašvaldību, un tā mēs sākām sniegt arī šo pakalpojumu, tagad jau visā Līvānu novadā.” Nākamais solis bija ēkas pārbūve ar nolūku izveidot dušas telpas un ierīkot veļasmašīnas, kuras nu arī izmanto iedzīvotāji, bet pašvaldība daļēji finansē. Aprūpi mājās biedrība nodrošina tikai vientuļajiem cilvēkiem, taču tagad, šajā Covid-19 laikā, daudzi bērni arī apmaksā šo pakalpojumu, jo paši ierobežojumu dēļ netiek pie vecākiem vai ir no citām pilsētām vai valstīm.

    Inguna Badune saka, ka, darbojoties biedrībā, izaicinājumi ir neizbēgami, jo nepārtraukti viss mainās. Viens no tiem ir arī darbinieku piesaistīšana, jo darbs nav regulārs, atalgojums arī nav liels. Taču daudzi darbinieki, kas šeit strādājuši, šo vietu uzskata par savu starta vietu. „Mūsu bijušie darbinieki strādā gan skolā, gan probācijas dienestā, pašvaldībā, slimnīcā, bibliotēkā un citur. Daudzi no šejienes ir aizgājuši, mēs uzskatām, ka mūsu biedrība ir kā veiksmes pietura. Es pati gan esmu aizķērusies, jo tā notika netīšām.”

Lielāka brīvība

Inguna Badune ir dzimusi rīdziniece un, kā pati saka, Līvānos nonākusi nejauši, un par biedrības direktori kļuvusi negaidīti. „Es te nokļuvu pilnīgi netīšām. Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Biju pārtikas tehnologs, strādāju Baldonē. Tad netīšām nokļuvu Līvānos, jo te ieprecējos. Mīlestība gan pagaisa, bet es paliku Līvānos. Bērni jau gāja skolā, viņiem te bija draugi, domāju, kāpēc gan braukt prom no šejienes. Mums bija otrādi – maniem bērniem lauki bija Rīgā.

Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma biju reģistrējusies bezdarbniekos, tika piedāvāti kursi, varēja izvēlēties sociālā darba organizatora kursus, neviens diži negribēja uz tiem braukt, jo tie bija Rīgā, bet es tos pabeidzu. Kursu laikā Līvānos bija izlikts sludinājums, ka uz tikšanos tiek aicinātas jaunās māmiņas. Es biju vienīgā, kura aizgāja. Iebraucēji ir visaktīvākie, arī mūsu biedrībā pārsvarā ir iebraucēji. Sabiedrību visbiežāk meklē tie, kuriem nav šeit tik daudz radu, draugu. Tad es iepazinos ar Irīnu Kulitāni, kura meklēja cilvēkus, kas te varētu nākt un darboties, jo telpām jau drīz bija jābūt izremontētām. Pagāja 3‒4 mēneši, un viņa man piezvanīja. Es jau biju meklējusi darbu, bet, tā kā svešus cilvēkus tā nemaz negribēja un arī tagad ne īpaši grib ņemt, tas bija izaicinājums. Tāpēc pilnīgi netīšām te nokļuvu. Lai gan, kad biju pārtikas tehnologs Baldonē, arī tas bija darbs ar cilvēkiem, bija jākomunicē ar krāvējiem, slaucējām, bija jāorganizē arī dažādi kultūras pasākumi, kā jau kolektīvos. Cilvēki visur ir vienādi. Droši vien tas darbs, ko darīju, man joprojām būtu interesants, bet es to vairs nevaru iedomāties, jo te, biedrībā strādājot, ir lielāka brīvība. Kaut gan šeit esi arī kā uzņēmējs, jo jābūt uzņēmēja domāšanai – piesaistot finansējumu, rakstot projektus, ģenerējot idejas.

Es jau gaidu pensiju, godīgi sakot. Vēroju mūsu ņipros pensionārus, kuri daži aizgājuši pensijā jau 45 gados… Bet kad es aiziešu, to gan nezinu. Un arī nezinu, ko tad es darīšu. Intereses? Ja man būtu intereses, es te nesēdētu. Man ir divi bērni, abi jau lieli, man ir divi mazbērni. Es paliku Līvānos bērnu dēļ, bet viņi jau ir prom no šejienes. Tik un tā man Līvānos patīk, es domāju, ka te ir forši, te ir ļoti laba dzīve tieši bērniem un veciem cilvēkiem, kaut gan šeit ir daudz jaunu cilvēku ar ģimenēm, cilvēki tagad bēg no lielajām pilsētām, bēg projām no drūzmas un burzmas, Līvānos riņķī ir izpirktas visas mājas. Galvenais, lai cilvēkiem būtu darbs.”

Iecietība, cieņa un atbalsts

Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus? „Sākotnēji šeit bija ļoti daudz bezdarbnieku, bija jaunu sieviešu klubiņš, pulcējās cilvēki, bija liela aktivitāte, bet visas sievietes, kuras šeit nāca, tagad strādā, un vairs nav iespējams ārpusdarba aktivitātes savienot ar darbu. Agrāk, vēl pirms 6–7 gadiem, priekšnieki atļāva aiziet uz ārpusdarba tikšanos, taču tagad tā vairs nenotiek. Senāk tas bija vaļīgāk, tagad ir stingri likumi, iespējams, pat pārspīlēti stingri. Bet ja vērtē kopumā, ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”

Līvānos ir labi un mierīgi

Inguna Badune piekrīt, ka tagad, pandēmijas laikā, saziņai kļūstot retākai, mainās arī valoda, ir grūtāk izteikties paplašinātiem teikumiem, jo nav treniņa. Bet viņa teic, ka biedrībā darbojas daudz senioru, kuriem ir ļoti bagāta valoda, ar viņiem ir interesanti parunāt, arī bagātas zināšanas par vēsturi, kas turpretī mūsdienu jauniešiem nav raksturīgi. Viņa uzskata, ka jaunajai paaudzei vajadzētu zināt daudz vairāk par vēsturi, interesēties par politiku. „Daudzi, ne tikai jaunieši, nezina, kā mūsu ministrus sauc, ir tikai kritika, cilvēki seko tikai ministru izteiktajiem jokiem, spārnotajiem teicieniem, bet ne būtībai. Kāpēc mainās politiķi? Jo mēs viņus mainām. Kaut kā mēs neesam tik atbildīgi. Mums bija lekcija, kurā bija piemēri, ka cilvēks ar savu mūža darbu kaut ko ietekmē, maina uz labu. Un es jautāju – kāpēc mēs Latvijā vairs neesam tik aktīvi cīnīties par savām interesēm, piemēram, par to, lai pie upes mums izveido pārģērbšanās kabīni. Mēs varētu iet un darīt, bet laikam labi dzīvojam, neko negribam darīt, mums viss ir labi. Man jautāja par vēlēšanām – kas Līvānos būtu jāizdara politiķiem. Es saku – mums te nekā tāda aktuāla, ļoti nepieciešama nav, mēs labi dzīvojam, nenotiek nekādi čē pē, ka cilvēki šūmētos, mums Līvānos laikam viss ir mierīgi. Jā, varbūt tie cilvēki aizbraukuši, kuri vēlētos kādas izmaiņas. Varbūt palikuši tikai tie mierīgie, pakļāvīgie, tie, kuri darbojas savos mazdārziņos un rudenī brauc uz mežiem sēņot, ogot. Jā, cilvēki vēlas mierīgu dzīvi.”

Laipni cilvēki nav tikai Latgalē

Kad jautāju, vai Inguna Badune, atbraucot uz Līvāniem no Rīgas, jutusies pieņemta, iestājas ilgs klusums. Uzdodu papildjautājumu – kādam jābūt cilvēkam, kas viņam jādara, lai viņu svešā vidē pieņemtu? „Jāsatiek domubiedri, bet, ja viņu nav, tad tie ir jāmeklē. Cita mentalitāte, jā… Protams, Līvāni nav arī tik ļoti latgaliski kā citas pilsētas Latgalē, šeit ir daudz iebraucēju, jau stikla fabrikas darbības laikā tas bijis izteikti. Tas foršais teiciens, ka Līvāni ir atslēga Latgales vārtos… Latgaliskais šeit nav valoda, bet gan drīzāk siltums un atvērtība.” Vaicāju, vai sākumā latgaliešu viesmīlība, draudzīgums nebiedē? „Es domāju, ka cilvēki visur ir vienādi. Tas ir stereotips, ka tikai latgalieši ir viesmīlīgi un sirsnīgi. Jo sirsnīgi ir arī kurzemnieki, par kuriem runā sazin’ ko, un runā par vidzemniekiem, ka viņi esot atturīgi, bet tas ir ļoti atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Un cik tad latgaliešu dzīvo Kurzemē, un cik Rīgā… Es domāju, ka tieši valoda to latgaliskumu pastiprina, bet cilvēka būtība jau neatšķiras, laipni cilvēki ir visur.”

Vai šajā laikā ir radusies iespēja iemācīties latgaliešu valodu? „Nē, bet man liekas, ka var saprast visus vārdus. Un latgaliešu valoda ļoti atšķiras katrā Latgales pilsētā, tāpēc es nesaprotu, kura ir tā īstā latgaliešu valoda, tās ir tik dažādas. Protams, ir kolosāli, ka ir entuziasti, kuri uztur latgalisko. Ar to var lepoties.”

Kad mūsu daudzpusīgā, nesteidzīgā un ar daudzām pārdomu klusuma pauzēm piepildītā saruna ir galā, portreta fotogrāfijas ir uzņemtas un tuvojas mūsu prombraukšana, Inguna Badune izskaņā dalās ar vēl kādu atziņu: „Man šeit, Līvānos, ir atradušies draugi, kuri ir par mani gudrāki un kuri ir mani padomdevēji un iedvesmotāji. Draugiem vienmēr jābūt gudrākiem un morāli labākiem par pašu, tas ir svarīgi cilvēka izaugsmei. Man vienmēr apkārt ir gudri un interesanti cilvēki, es esmu laimīga. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu tik ilgi Līvānos un ka šeit būšu kāda kolektīva vadītāja, man ļoti paveicies.”

Auditēt dzeivi i Latgolu

HARIJS BERNĀNS (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja „Latgolys Studentu centra” bīdrys, kaidu laiku vadeja bīdreibu „Latgolys Saeima”, niu dorbojās Vladislava Lōča fonda vaļdē. Latgalīšu sabīdryskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoju i naatlaideigu dareituoju – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau aiz laika izvierzeit izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatpryncyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik, struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec storptautyskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļtuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.

Jureiša sarunu ar Hariju losit žurnalā “A12”.

Foto: Evija Pušmucāne