Tag: #mākslassarunas

A12 Nr.56, 2021

Jaunajā numurā lasiet:

  • kāpēc jāiesaistās Baltkrievijas atbalstīšanā – saruna ar biedrības “Viegli palīdzēt” brīvprātīgo AIJU MEŽALI;
  • aizkadra cilvēks SERGEJS ČAKĀNS – sevis meklējumi un iekšējā gruzdēšana;
  • “Aiz mūžības vārtiem visi vienādi,” – Veļu laika saruna ar Bekšu kapsētas pārzini GAĻINU FILIPOVU;
  • par brīnumiem, ko paveic mūzika, – saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI;
  • sieviete latgaliešu rakstniecībā;
  • metālmākslinieks “no vikingu laikiem” – VALĒRIJS KONSTANTINOVS;
  • rubrikā “Mākslas sarunas” – gleznotāja ILZE ORINSKA;
  • sēņošanās – izrādās, ka sēnes var lasīt visu cauru gadu;
  • ceļojums pa Maltas upi turpinās, un citi stāsti.

Žurnāla jaunais numurs jau tirdzniecībā un abonentu pastkastītēs. Tiekamies!

Žurnāla “A12” rudens aicinājums – abonēšana 2022. gadam ir sākusies! Arī turpmāk par dzīvi un cilvēkiem Latgalē un pasaulē. Latviskā dzīvesziņa, kultūra, uzņēmīgi cilvēki laukos un pilsētā tepat un pasaules metropolēs. Dzīves grūtības pārvaroši un iedvesmojoši dzīvesstāsti, vēsturiski ceļojumi laikā un telpā, neticami atklājumi un pārdzīvojumi. Tas viss žurnālā “A12” sešas reizes gadā. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, un žurnāls nebūs jāmeklē kioskos.

Kur slēpjas mūsu spēks un kā uzvarēt dzīvi, to mēs uzskatām par svarīgāko un dalāmies ar saviem lasītājiem.

Izvēlēties pareizo, ne vieglāko

Biedrība “Viegli palīdzēt” pandēmijas sākumā pašorganizējās zem saukļa “paliec mājās” un palīdzēja cilvēkiem ar pārtikas produktu un medikamentu piegādi uz mājām. Kad saistībā ar 2020. gada 9. augusta vēlēšanām aktualizējās demokrātijas krīze Baltkrievijā, biedrības brīvprātīgie sāka organizēt medicīniska, juridiska un sadzīviska rakstura atbalstu baltkrieviem, kuriem nācās pamest dzimteni Lukašenko represiju dēļ. Turklāt tika konstatēts, ka Latvijā pietrūkst informācijas par Baltkrievijā notiekošo, tādēļ nolēma sociālo tīklu platformā Twitter izveidot kontu, kurā operatīvi ievietot ziņas par notikumiem Baltkrievijā. Ierakstu saturu vienojās tulkot no dažādiem pirmavotiem – Baltkrievu ziņu lentēm un sociālo tīklu kontiem. Sekotāju skaits strauji auga, un tagad, pēc gada, tas sasniedz gandrīz trīs tūkstošus, starp kuriem ir Latvijas Valsts prezidents un BBC žurnālisti. Twitter konta brīvprātīgo vidū ir arī kāda latgaliete, Aija Mežale.

 

Interviju ar AIJU MEŽALI lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto: Māris Justs

Zudušā dārza meklējumos

Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
Žurnāla jaunajā numurā par Marutas Raudes darbiem, skatījumu un personību – mākslas sarunas ar ALFU RAUDI un INESI BRANTS.

Brīvība taureņa spārnos

Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri. Žurnāls A12 mākslas sarunās tiekas ar gleznotāju VIJU STUPĀNI, kuras darbos un krāsās ir mūžīgais jautājums – kā atklāt laimi un radīt skaistumu.

Iesācēja brīvība un veiksme

Bērnības uztveres atraisītību var radīt arī labi pedagogi. Vija Stupāne mācījās Rēzeknes Mākslas koledžā, apgūstot dekoratora un interjera prasmes. Pēc tam studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Atmiņā ir palikusi skolotāja Silvija Kuzmina, kura izveidoja pamatus sulīgai glezniecībai. „Viņa mums gleznošanā atļāva darīt, ko vien gribi, – veidot kolāžas, jaukt krāsas un līnijas, es eļļu pirmo reizi paņēmu, un man tā iepatikās. Uzreiz uzliec un ir spīdums. Gleznoju, bija ziedi, bet nebija bailes izmantot krāsas, veidojām faktūras. Tajā laikā es jutos vienreizēji – tu redzi audeklu un ir atļauts viss. Tās gleznas tad ir brīvas, tik brīvas, un man patīk. Kad mācījāmies gleznošanu, mēs taču neko nedomājām. Arī tagad es cenšos tos glezniecības likumus pārkāpt, jo es gleznoju sajūtas. Sajūtas ir dažādas, kā spēle – gaismas, krītošas ēnas, taureņa lidojums. Taureņu mākonis. Brīvība. Ļoti vēlos tagad to gleznošanas brīvību, kura bija tad, kad mācījos skolā.”
Māksliniece atceras pašu pirmo izstādi Aglonas vidusskolā, kurā no 14 darbiem uz mājām tika atvests tikai viens, bet pārējie atrada saimniekus. „Man daži darbi ir tik mīļi, es tos novērtēju citādāk. Viens no tādiem darbiem ir „Taureņi”, pabijis vairākās izstādēs. Man taureņu tēma patīk. Es to gleznu uzgleznoju vienā rāvienā, pētīju enciklopēdijā formas un spārnus, visu to kompozīciju izveidoju un vakarā vērtēju, kas ir sanācis. Tā nebija speciāla kompozīcija, bet tur ir taurenis, kurš lido projām. Man tā ir kā zīme, jo glezna tapusi neapzināti.”

Pilnu Ināras Groces rakstu par mākslinieci Viju Stupāni lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.

Foto: Māris Justs

Turpināt lasīt