Skatot vietējās preses reportāžu bildes no izstāžu atklāšanām pēdējā padomju desmitgadē, pārsteidz tas cilvēku daudzums telpā un mākslas brīnuma pārsteigtās sejas. Tāpēc jautāju māksliniecei, vai atšķiras izstāžu organizēšanas principi un apmeklētāji 80. gados un mūsdienās. Elga: „Domāju, tā atšķirība ir. Toreiz uz izstādēm gāja visi pēc kārtas. Un ne jau kādi mākslas pasaules pārstāvji, bet vienkārši cilvēki, reizēm pat atbrauca organizēti ar autobusu. Vairāk izslāpuši pēc mākslas vai tas bija interesantāk? Tā dzīve toreiz tik viegla nebija, smagi apstākļi, tāpēc gribējās paskatīties ko skaistu. Tolaik vietējā kultūras piedāvājumā tik daudz iespēju kā šodien arī nebija.
Kad notika kādi Mākslas dienu pasākumi, cilvēku sanāca jūra. Jā, lai tiktu izstāžu zālē, cilvēki rindā stāvēja. Visur piedalījās, visu ar interesi skatījās. Izstādēs varēja ieraudzīt kaut ko jaunu un „svaigu”, un tā gribēšana uz to cilvēkiem bija. Šodien to grūti pat iedomāties. Tad ar gadiem apmeklētāju palika arvien mazāk. Tagad uz izstādi atnāk tikai tie, kam māksla patīk, un tie, kas zina, ko konkrēti viņi grib redzēt.
Māksliniekiem tolaik bija jārēķinās ar zināmām nodevām – kaut kam noteiktam tais darbos jāparādās, bet nevajadzēja to, kas tai padomju sistēmā neiederas. Ja uzglezno to, ko vajag, un tad to, kas pašam tuvs. Tad to pēdējo nav, kur likt, sev arī jāatstāj. Izstādēm parasti bija dota tēma, piemēram, „Celtnieki”, „Padomju milicija”, „Sports”. Darbi bija jāpielāgo šai tēmai, stingra žūrija to vērtēja. Gleznojums meistarības ziņā varēja būt labs, bet, ja nebija „idejiski izturēts”, to izstādei neņēma. Visi jau pamatā zināja, ko vajag. Mūsdienās, ja esi piegleznojis darbus, noīrē telpu un izstādies.
Sarunā ar ELGU PAURU par to, kas plūst un aizplūdis laika tecējumā, kā mainījušās mākslinieces krāsu izvēles un to pludināšanas paņēmieni, kur māksliniece smeļas iedvesmu.
Tiekamies žurnāla aktuālā numura lappusēs!
Foto Māris Justs
Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.
Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.
Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”
5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos.
Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.
Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.
AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.
Šī gada 27.-29. aprīlī Rēzeknē notiks Latgales kongress „Latgaliskuma kods Eiropā: nu volūdys da ekonomikai”. Žurnālā „A12” lasiet par tā saturu un mērķiem, par paveikto un plānoto, kā arī par to, kas kongresu organizē, un gūstiet arī ieskatu tā vēsturē.
Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.
Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.
Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.