Pagātnes fakti šodienai. Francisks Varslavāns.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

SONY DSC

Šodienas, 10. oktobra, izcilākais dzimšanas dienas gaviļnieks neapšaubāmi ir Francisks Varslavāns (1899–1949).
Izcilību apliecina kaut vai tas, ka visos laikos par viņu bijis ko teikt. Literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: Varslavans – vysjaunokūs laiku mokslas – futurizma, impressionizma, paudējs. Bet šis verzīņs ir „porok moderns“, viņu var saprast, ar viņu sajusmynotīs tik tī, kas dzeivojūt pilsētnīciski drudžaiņūs cilvēces centrūs baudija tūs, kai augstokūs kuļturas zīdus, tai ari augstokūs izvirtības augļus. Un taidu Latgolā ir moz. To inteligentoko latgališa dvēsele tūmār ir tikai roma, dzidra dzelme, pa kuru vātras nav brodojušas. Topec vysatteistītokajam latgalīšam – mokslas cīnētojam Varslavāna dorbi ir nasaprūtami, meiklaini, pat taidi, kas lelas īvēribas napelnej. (1924)
Multimākslinieks un tobrīd muzeja speciālists Antons Kūkojs: Rēzeknē dzimušais gleznotājs Francisks Varslavāns vienmēr mēdza uzsvērt, ka pasaulē viņš zinot tikai divas skaistas pilsētas – Parīzi un Rēzekni. Tomēr dzimtās pilsētas atainojumā gleznās redzam galvenokārt tos pašus vecu vecos, laika zoba sagrauztos koka nameļus ar apdrupušiem skursteņiem un maziem, greiziem lodziņiem un smilšainas, dangainas ieliņas, pa kurām klunko pelēki, darbā saliekti ļaudis. Škiet pat paradoksāli, ka mākslinieks, kas apbraukājis vai puspasaules, redzējis Buenosairesu, Parīzi, Berlīni, kas neatlaidīgi klauvējis pie augstajiem Rīgas mākslas citadeles vārtiem, tomēr par vismīļāko uzskatīja šejienes satrunējušo ikdienību.. (1985)

Turpināt lasīt

Ko jaunieši dara Latvijas pierobežas pilsētā – Viļakā?

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
foto__9_1 foto__9_2
Viļakā ir radīta vide, lai jaunieši paliktu. Tā norāda vietējie. Nemiera gars labā nozīmē ir jauniešu iniciatīvu centrs. Mūs sagaida Evija Kravale un Katrīna Ostrovska. Jaunietēm iniciatīvu centrs ir vieta, kur lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku un paplašināt redzesloku.
Evija: Jauniešu centram ir lielie plusiņi, ko iegūstam, piemēram, jauniešu apmaiņa. Pati biju jau divās apmaiņās citā valstīs. Šogad vasarā strādāju par jauniešu centra vadītāja. Tas bija interesanti. Centru apmeklēju 3 gadus. Esmu 12.klasē.
Katrīna: Tikai šogad sāku piedalīties tā darbībā. Patīk, ka var radoši izpausties un satikties ar jauniešiem, apspriest un izteikt savu viedokli, piedalīties dažādos pasākumus un palīdzēt tos organizēt. Uzsāku mācības 8.klasē.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Norberts Neikšānīts.

Sandra Ūdre, publicitātes foto.
Himna dzeives misterijai – tā par Norberta Neikšānīša (1913–1972) romānu „Myura kolns“ (1943) teikuši vismaz četri latgaliešu literatūras vērtētāji. 1944. gadā sakarā ar drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atceri Vladislava Loča vadītās izdevniecības rīkotajā konkursā (pieteiktas 36 grāmatas) „Myura kolns“ kopā ar Čenču Jezupa „Pīters Vylāns“ dala pirmo godalgu prozā.
Neikšānīts ir tikai viens no pseidonīmiem par godu vecāku dzimtajam ciemam – Asūnes pagasta Neikšāniem. N. Trepša dzimis Pēterburgā 1913. g. 9. oktobrī. Tikai 1926. g. pēc tēva nāves viņš atgriežas Neikšānos. Latvijas Universitātē beigta Tiesību zinātņu fakultāte (1942), Beļģijā Luvenas universitātē iegūts bakalaura grāds filozofijā (1947), ASV pēc politoloģijas un teoloģijas studijām Detroitas universitātē iesvētīts par katoļu garīdznieku (1953), bet visa mūža garumā – rakstīšana.
Minētā romāna „Myura kolns“ kompozīcijas pamatā „stāsts stāstā“ paņēmiens un, kaut sižeta pavērsieni nav raksturīgi latgaliešu literatūrai, darbībai nav dinamikas. Iekšējo stāstu var konspektīvi ietilpināt pāris teikumos: jaunieši dodas zagt ābolus uz muižu, sādžas brašāko puisi Juri notver; muižā dzīvo četras dižciltīgas vecmeitas, kuru dzīve jau šķiet nolemta vientulībai… Jaunākā Marise iemīlas zemnieku puisī un, spītējot visiem aizspriedumiem, kļūst par viņa sievu un zemnieci Mōru; viņas vīru noslepkavo 1905. gada nemieru satracināts pūlis, kad Juris grib aizstāvēt veco muižnieci Karolīnu, savas sievas māsu; Mōra paliek viena ar mazu bērnu.
Tomēr pati lielākā uzdrīkstēšanās tekstā ir impresijas (iespaidi), emocionālā iedarbība neaprobežojas ar redzes un dzirdes gleznu aprakstiem, bet ievedina smaržas un taustes sajūtu pasaulē, šķiet, Jura un Marises iepazīšanās impresiju dialogu rakstnieks tikko notur no neievelšanās erotisma jūklī (ir tikai 20. gs. 40. gadi!):
Jys. Naktī. Pēc ōbeļu zagšonas. Anzviņu jaunkuņdze jam dūd ōbeli ēsšonai. Līk ēst.
Vyss taids kai sapyns vosoras nakts tymsā.
Muti kairynōja īskōbi soldō ōbeļa sula.
Bet blokus juta sīvīti. Nā – meitini. Maigu, syltu, tymsacainu breinumu. (..)
Marise skatejōs Jurī un juta ōbeļu smaržu nu Jura mutes un vēļ nazkaidas zōles smaržu. Kas tys beja – čymuni? Voi kas cyts? Juta jū sev tyvu, sovu. Lai gon kaut kur kusdams un ļūti aizslāpts, saļdeja solta saprōta lada gabaleņš, kas gribēja pi vysa šō nakts syltuma kaut kū uz atsardzeibu aicynōt.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Daugavpils ūdens.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
Ir uzskats, ka Latgales zemes dzīlēs nekādas bagātības neslēpjas.
1933.gadā Daugavpils Valsts psihiatriskās slimnīcas sētā sāka urbt jaunu aku, nešauboties, ka 100–200 m dziļumā sasniegs ūdeni.
200 m dziļumā ūdeni nesasniedza, bet atklāja biezu morēnas kārtu, kas parasti raksturīga augstienēm. Daugavpils apkārtnē tādai nevajadzēja būt. No vēl dziļākas urbšanas gaidīja dēvona slāņu smilšakmeni, kas vietām atklājas Daugavas krastos. Bet izurbtie ieži bija silūra merģelis un kaļķakmens ar tādiem dzīvnieku pārakmeņojumiem kā Igaunijā. Tomēr Daugavpils silūra slāņi saturēja vairāk māla un ģipša, bet Igaunijā tie ir kaļķaini. Arī cerētais degakmens, kas atrodams Igaunijā, netika izurbts. Turpināt lasīt

Svecīšu vakari mirušo piemiņai

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Svecīšu vakari, kā salīdzinoši jauna tradīcija, Latgalē ir ieviesta gandrīz vai katrā kapsētā, lai atcerētos aizgājējus. Kā norāda Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu draudzes prāvests Jāzeps Aglonietis, svecīšu vakaros ir ne tikai lūgšanas un garīgās dziesmas par aizgājējiem, bet arī pirms tam tiek uzkopti kapi. Latgalē šīs mirušo piemiņas dienas ir ieguvušas kristīgu raksturu, tajās piedalās mācītāji.
Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin 2. novembrī, taču kapsētās svecīšu vakari sākas jau agrāk. Dažkārt – pat septembra beigās, rit visu oktobri un arī novembra mēneša pirmajos datumos. Šogad Malnavas draudzes visās kapsētās svecīšu vakari notiks 14.oktobrī, bet Viļakas Romas katoļu draudzes kapsētās sāksies jau šo sestdien, turpināsies līdz mēneša beigām. 7.oktobrī Svecīšu vakars būs arī Dagdas jaunajos kapos.

Turpināt lasīt

Rēzeknē jaunieši pēta veco koka māju logus

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Gunārs Klaučs
Latvijas pilsētās ir vecpilsētu rajoni, kur vēl ir saglabājušās unikālās pērles – vēsturiskās koka ēkas. Latgales reģiona katrā pilsētā ir šādi rajoni. Tādā ir arī Rēzeknes pilsēta ar savu vecpilsētas daļu – koka māju apbūvi, kurās dzīvo dažādu tautību cilvēki. Māju būvniecību ietekmēja arī piederība tautībai. Rēzeknē tās ir gan latgaliešu, gan vecticībnieku, gan ebreju mājas. Katrai ir savs stāsts un piemītošās atšķirības, būvētas 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, arī 20-40.gados.
Unikāls kultūras mantojums ir šo māju logi. Vēsturiskie koka logi  ir  arhitektūras un amatniecības mantojums, tā laika meistaru prasmju apliecinājums. Diemžēl šīs vecās koka mājas, to logi, apmales laika gaitā zaudē savu vērtību. Tās nepieciešams atjaunot, saglabājot logu apmaļu dekoratīvos kokgriezumus un rotājumus.
Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Restaurācijas izglītības programmas audzēkņi kopā ar skolotājiem ir uzsākuši šo logu pētīšanu Rēzeknē. Viņi izstaigā vecās pilsētas daļu, apseko, uzmanību pievēršot vairāk nekā 50 logiem: to konstruktīvais risinājums, izmantotie materiāli, izgatavošanas tehnika, ornamentu motīvi un to nozīme, stila iezīmes, rotājumu darinātāji. Tās ir sarunas ar māju saimniekiem un amatniekiem. Līdztekus tiek veikta fotofiksācija, logus iemūžinot fotogrāfijās. Rezultātā taps ceļojošā izstāde pa Latgali, uzrunājot ne vien ēku saimniekus, bet arī pārējos interesentus.

Turpināt lasīt

Viļakas Jauniešu iniciatīvu centram – 5

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Šī gada 1.novembrī Viļakas Jauniešu iniciatīvu centrs svinēs 5 gadu jubileju. Kopš tā izveides centru vada Madara Jeromāne. Kā stāsta vadītāja, tad centrs ir vieta, kur jaunieši sevi pilnveido neformālajā izglītībā, lietderīgi pavada savu brīvo laiku un paplašina redzesloku. Šo gadu laikā tas ir strauji attīstījies: no divām pagrabstāva telpām Viļakas Valsts ģimnāzijas pagrabā “izaudzis” līdz burvīgai divstāvu ēkai bijušajā mežniecības ēkā, kuru jauniešiem uzdāvināja Zemkopības ministrija.
,,Ikvienam jaunietim ir dota iespēja pašam izstrādāt jauniešu apmaiņas un cita veida projektus, apmeklējot dažādas bezmaksas apmācības un konsultējoties jauniešu centrā vai pie projektu vadītāja Viļakas novada domē’’ – tā Madara Jeromāne.

Turpināt lasīt

Luterāņi Viļakā

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Pierobežas mazajā Viļakā atrodas trīs baznīcas un to draudzes: Jēzus Sirds Romas katoļu draudze,  luterāņu draudze un Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo draudze.

Nākamā gada rudenī Viļakas evaņģēliskā luterāņu baznīca svinēs 90.gadu jubileju. Luterāņu draudze dibināta vēl agrāk, proti, 1920.gadā. Sākotnēji dievkalpojumi tika noturēti vietējā skolā. 1926.gadā Viļakas pagasta padomes toreizējais priekšsēdētājs, mežzinis Kārlis Jozuus ierosināja Viļakas Ziemeļu karapulka pakalnā būvēt luterāņu baznīcu. Tās celtniecībai viņš norīkoja speciālus cilvēkus, kuri staigāja pa mājām un no draudzes locekļiem vāca ziedojumos cimdus, zeķes, lakatus, tamborējumus, tad rīkoja bazārus un ieguva naudu dievnama celtniecībai.  Būvniecības darbi sākās 1926.gadā pēc  J.Cīruļa projekta ar 120 sēdvietām. Darbi tika pabeigti divu gadu laikā. 1928.gada oktobrī jaunais dievnams iesvētīts. 1939.gadā H.Kolbe baznīcā iebūvēja ērģeles ar 72 stabulēm. Par unikālām tās tiek atzītas arī mūsdienās.  Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Latgales Franči.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
4.oktobrī vārda diena Frančiem. Latgaliešiem pirmā asociācija par šo vārdu saistīta ar diviem politiķiem Frančiem – Trasunu (1864–1926) un Kempu (1876–1952). It kā sākotnējā savstarpējā konkurence latgaliskās aktivitātēs 1917. gada Aprīļa kongresā Rēzeknē kulminē politiskā opozīcijā. Kemps nav pret Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi, bet iestājas par dziļāku izdiskutēšanu un rakstiskām garantijām. Tas nenotiek, tāpēc viņš un viņa piekritēji Kongresu demonstratīvi atstāj. Vēlāk Satversmes Sapulcē un 1. Saeimā abi ievēlētie Franči spēj sadarboties un kopā iestāties par Latgalei būtiskiem jautājumiem.
Abu Franču pirmo svarīgo tikšanos aci pret aci aprakstījis Antons Rupainis savā romānā „Tauta grib dzeivōt“ (1963):
Bet jys [Kemps] beja nabogs kleriks, kas cīši kōrōja pēc stipendijas studēt Goreigajā akademijā. Mōceibu sekmes jam beja spūžas, vajadzēja tikai stīptīs lobā uzvedeibā. Aiztō jys navarēja paust sovas dūmas sabīdreibā, bet par teicēju vērzeja mōsānu – bazneickungu.
Taideji vyss, kū Rancāns dareja voi nadareja, nūtyka ar Kempa ziņu un īteikumu. Kemps cēle dumpi pret Trasuna dybynojamū bīdreibu un kalendaru, un vērzeja par latvīšu prīsteru teicēju mīrmīleigū Ludzas dekanu Višnevsku.

Turpināt lasīt

Miķeļdiena Latvijas austrumu pierobežā

Inga Čekša-Ratniece
Latvijā, ievērojot tradīcijas, plaši tiek svinēta Miķeļdiena. Tai veltīti pasākumi notiek katrā pirmsskolas izglītības iestādē un skolā, vismaz pamatskolas klasēs. Kultūras darbinieki sarosās arī pilsētās, novados un pagastos. Izpētot Latvijas austrumu pierobežas novadu pasākumu sarakstu šajā nedēļā, var secināt, ka svētki savu aktualitāti nav zaudējuši tieši pagastos. Šodien Miķeļdiena tiek atzīmēta Kārsavas novada Mērdzenes pagasta kultūras namā, dažādas izdarības kā jaunās ražas konkursi, spēles, tējas dzeršana arī notiek Dagdas novada Ķepovas Saietu namā. Savukārt vakarā visi gaidīti uz Miķeļdienas večerinku Viļakā. Sestdien Miķeļdiena tiks svinēta Dagdas novada Šķaunes Tautas namā. Miķeļdienas tirgus būs gan Krāslavas pilsētā, gan Daugavpils novada Kalupē.

Turpināt lasīt