Pagātnes fakti šodienai. Francisks Varslavāns.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

SONY DSC

Šodienas, 10. oktobra, izcilākais dzimšanas dienas gaviļnieks neapšaubāmi ir Francisks Varslavāns (1899–1949).
Izcilību apliecina kaut vai tas, ka visos laikos par viņu bijis ko teikt. Literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: Varslavans – vysjaunokūs laiku mokslas – futurizma, impressionizma, paudējs. Bet šis verzīņs ir „porok moderns“, viņu var saprast, ar viņu sajusmynotīs tik tī, kas dzeivojūt pilsētnīciski drudžaiņūs cilvēces centrūs baudija tūs, kai augstokūs kuļturas zīdus, tai ari augstokūs izvirtības augļus. Un taidu Latgolā ir moz. To inteligentoko latgališa dvēsele tūmār ir tikai roma, dzidra dzelme, pa kuru vātras nav brodojušas. Topec vysatteistītokajam latgalīšam – mokslas cīnētojam Varslavāna dorbi ir nasaprūtami, meiklaini, pat taidi, kas lelas īvēribas napelnej. (1924)
Multimākslinieks un tobrīd muzeja speciālists Antons Kūkojs: Rēzeknē dzimušais gleznotājs Francisks Varslavāns vienmēr mēdza uzsvērt, ka pasaulē viņš zinot tikai divas skaistas pilsētas – Parīzi un Rēzekni. Tomēr dzimtās pilsētas atainojumā gleznās redzam galvenokārt tos pašus vecu vecos, laika zoba sagrauztos koka nameļus ar apdrupušiem skursteņiem un maziem, greiziem lodziņiem un smilšainas, dangainas ieliņas, pa kurām klunko pelēki, darbā saliekti ļaudis. Škiet pat paradoksāli, ka mākslinieks, kas apbraukājis vai puspasaules, redzējis Buenosairesu, Parīzi, Berlīni, kas neatlaidīgi klauvējis pie augstajiem Rīgas mākslas citadeles vārtiem, tomēr par vismīļāko uzskatīja šejienes satrunējušo ikdienību.. (1985)

Meita, kostīmu māksliniece Večella Varslavāne: Rēzeknē runāja, ka Varslavāns ir traks, jo viņš pie viena vēl nēsāja „necilvēcīgās“ nikerbokera bikses līdz ceļiem un rūtainas zeķes. (..) Varslavāns gleznojot mīlēja klausīties radio, klasisko mūziku – Mocartu, Rosini. Viņš iegāja sevī un nedzirdēja, ka apkārt kāds staigā vai sarunājas, uz jautājumiem neatbildēja. (2000)
Mākslas zinātniece un monogrāfijas par mākslinieku autore Irēna Viļčuka: F. Varslavāns, apgūdams pasaules mākslas pieredzi, apzinājies savu sūtību un savā garīgajā būtībā palicis uzticīgs savai dzimtajai pusei. Mākslinieka daiļrade, organiski iekļaujoties viņa paaudzes mākslinieku meklējumu kontekstā, kļuvusi par stabilu vērtību latviešu mākslā. (2013)
Latgalits, 1944, nr. 10
A.Kūkojs. Septiņkalne.., 1985, 74–75. lpp.
Studija, 2000, nr. 2. 50. lpp.

 

I.Vilčuka. Francisks Varslavāns, 2013, 198. lpp.

krasainais_logo