Pagātnes fakti šodienai.Jānis Pujāts.

Sandra Ūdre. Publicitātes foto.
Kai Šuriks krīvu filmā tostus laseja, tai jis braukalēja pa Latgolys pūdnīkim. Pa nazcik dīnu padzeivova pi vīna, pi ūtra, jis mieginova atrast tū lobuokū, poetiskuokū, kas Latgolys keramikai ir, i tod tū izceļt gaismā. Jis pats beja īspaideigs – golva kai puorzīdejuse pīnine boltim motim iz vysom pusem. Patrons. Jis kai dalyktuos mīlis ryugšonā, tai pūdnīceiba suoce ryugt. – Tā mākslas zinātnieku Jāni Pujātu (1925–1988) raksturojis podnieks Valdis Pauliņš. Jānim Pujātam 18. oktobrī dzimšanas diena.

IMG_9775

Nozīmīgākie mākslas zinātnieka darbi: „Latgales keramika“ (Rīga, 1960), „Latgales keramika“ (Rēzekne, 2002), „Latviešu padomju lietišķā māksla“ (priekšvārds un nodaļa „Tautas keramika un vitrāža“; Rīga, 1960). Strādājis LPSR Rietumeiropas mākslas muzejā, pēc tam bijis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas katedras pedagogs un vecākais pasniedzējs Mākslas vēstures un teorijas katedrā.

Turpināt lasīt

Miķelītes arī Latvijas pierobežas saimnieku dārzos

Inga Čekša-Ratniece
Rudenī braucot gar Latvijas austrumu robežu un piestājot pie viensētām, redzam, ka īstais rudens klāt. Par to liecina ne vien krāsainība, bet dārzos novāktā raža un pārziedējušās puķes. Vien pretī mūsu skatienam stiepjas Miķelītes. Arī pierobežā šī puķe ir kļuvusi par iecienītu, jo piemājas dārzus un puķu dobes rotā ar savām krāsām. Īstenais to nosaukums ir Ziemasteres, kas pieder pie asteru dzimtas. Izrādās, ka Ziemeļamerikā tās aug savvaļā, 18.gadsimta sākumā atvestas arī uz Eiropu.
Tieši vēlā rudenī ziedošās mēs saucam par Miķelītēm, jo ir arī pavasara Ziemasteres.

Turpināt lasīt

Pasaulē vecākajam latgaliešu dzejas un mūzikas festivālam – jauna himnas versija

Inga Čekša Ratniece,  Foto no Andra Slišāna arhīva
foto_U_5
foto_U_2 foto_U_3 foto_U_4
Tas ir stāsts par latgaliešu mūzikas un dzejas festivālu ,,Upītes Uobeļduorzs”, kas nu jau šogad 16.septembrī 16 reizi notika Viļakas novada Upītē. Festivālā piedalījās arī Latvijā populāri mūziķi.Kā informē festivāla organizators un Nemateriālās kultūras mantojuma centra ,,Upīte” direktors Andris Slišāns, festivāla ,,Upītes Uobeļduorzs” himnas vārdu autors ir festivāla aizsācējs, latgaliešu literāts, novadpētnieks, folklorists Antons Slišāns, bet mūziku sarakstījis dziesminieks Uldis Frīdrihsons. Dziesmas ,,Upītes Uobeļduorzs” jauno variantu aranžējis latgaliešu mūziķis, grupas “Dabasu Durovys” līderis Arnis Slobožaņins. Dziesmas versijas ierakstā piedalās vairāki Latvijā populāri mūziķi kā grupas ,,Astro’n’out” līdere Māra Upmane-Holšteine, grupas ,,Prāta Vētra” solists Renārs Kaupers, grupas ,,Gain Fast” līderis Kaspars Zlidnis, grupas ,,“Bez PVN” dalībnieki Guntis Rasims un Kristaps Rasims, grupas ,,Borowa MC” soliste, dziedātāja Guntra Kuzmina-Jukna, kā arī pats aranžijas autors Arnis Slobožaņins. Dziesmas video versiju salicis Artūrs Slišāns, kurš Latvijā zināms kā daudzu populāru dziesmu remiksu autors.
,,Festivāla pirmsākumi meklējami 2002. gadā, kuru tā idejas autors Antons Slišāns radīja kā savdabīgu dzejas dienām veltītu festivālu, lai popularizētu un saglabātu latgaliešu valodu,’’ stāsta Andris Slišāns. Tagad viņš turpina tēva iesākto, saglabājot festivālu kā ikgadēju latgaliešu satikšanās reizi un turpinot tradīciju, ka katram māksliniekam vismaz viena dziesma vai dzejolis jāizpilda latgaliski, bet pārsvarā festivālā latgaliešu valoda skan gandrīz simtprocentīgi.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Jāzeps Brolišs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto
s-1050Divi sābri īsamīļōja vīnā jaunivē, vōrdā Leokadeja. Cīma ļauds zylacainū skaistuli sauce vīnkōrši – par Ļukadi. Skaidrs kai dīna, ka pajimt par sīvu Ļukadi varēja tikai vīns nu kōrumnīku: ci Odums, ci Jākups.. – tā sākas  Jezupa Graša, īstajā vārdā Jāzepa Broliša (1928–2008) viens no sulīgā latgaliešu valodā viens uzrakstītajiem humora gabaliem „Vot, tev i Ļukade, vot, tev i būze!“ (1999). Viņam 13. oktobrī dzimšanas diena.
Tomēr rakstīšana bija tikai Rēzeknes Augstskolas profesora Jāzepa Broliša ražīgs hobijs. Zinātnieks bija pievērsies Latgales etniskās vēstures pētījumiem, īpaši – 19. un 20. gs. mijā uz Sibīriju izceļojušajiem latgaliešiem. Sarakstīts ap 700 zinātniska, publicistiska un metodiska rakstura grāmatu, brošūru un rakstu. Zināmākie darbi – „Nacionālie procesi. Nacionālā politika: Īsa terminu vārdnīca“ (1999), „Nacionālie procesi: Būtība, tipi, veidi, pretrunas, izpausmes“ (2000) un pats nozīmīgais pētījums „Latgales latviešu likteņi Sibīrijā“ (2000).

Turpināt lasīt

Vērtīgs LNM krājuma papildinājums

Ludzas Novadpētniecības muzejs, Galvenā krājuma glabātāja Iveta Matvejenko
Foto:Boļeslava Sinkeviča LU studentu biedrības "Latgola" cepure un lente
Ludzas Novadpētniecības muzejs sirsnīgi pateicas rīdziniecei Lidijai Vecvagarei (dz. Rižakova) par dāvinājumu. Muzeja krājums papildināts ar septiņiem ļoti interesantiem un vērtīgiem jaunieguvumiem – fotogrāfijām un Latvijas Universitātes studentu biedrības „Latgola“ atšķirības zīmēm. Tās piederējušas Lidijas mammai Marijai Barkānei (pēc laulībām Rižakova) un krusttēvam Boļeslavam Sinkevičam, kas mūsu pusē strādājuši par skolotājiem.
LU studentu biedrību „Latgola“ 1929. gada 13. martā dibinājuši 10 Latgales studenti. Biedrības mērķis – apvienot, lai attīstītu kopdarbības apziņu, sniegtu materiālu un morālu atbalstu, aizstāvētu biedru intereses, audzinātu garīgo inteliģenci, mīlestību uz darbu, veicinātu garīgu un fizisku attīstību. Biedrības devīze „Ar skaidru sirdi Tēvu zemes darbā!“ un atribūtikas krāsas – zils un balts. Zilā krāsa simbolizē dzimtenes silus un ezerus. Baltā krāsa – dzimtenes ceļus un skaidras domas.
Katru gadu biedri viesojās Latgalē ar koncertiem un teātra izrādēm. Uz 1937. gadu biedrībā jau bija 70 studentu, tajā skaitā pazīstamie Latgales mākslinieki – Leons Tomašickis, Vitālijs Kalvāns, Jānis Gorbunovs. Uz 1939. gada 1. maiju skaitījās 108 biedri, no tiem 24 bija augstskolu beiguši.
Pēc kara biedrība turpināja darboties Austrālijā un Amerikā.
Pati vērtīgo priekšmetu dāvinātāja Lidija dzimusi 1933. gada 18. martā Rīgā, skolā gājusi Ludzā. Pēc Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes beigšanas 38 gadus nostrādājusi par finansisti. Kopš 1988. gada pensijā, pašlaik priecājas par saviem četriem mazmazbērniem. Turpināt lasīt

Būtiskākais nav, kur tu dzīvo, bet kā tu dzīvo!

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
foto_V1
foto_V2
Tā saka Sandra Ločmele un Ginta Locāne.
Abas jaunās sievietes strādā Viļakas novada pašvaldībā. Sandras pārziņā ir kultūras jautājumi, Gintas – izglītība. Viņām Viļaka ir pierobežas mazpilsēta ar savām īpatnībām, kultūru un minoritātēm. Viņas neizjūt īpašu atšķirību, ka dzīvo pierobežā, bet mīl un rūpējas par savu pilsētu un novadu, ciena savus cilvēkus.

Ginta: Mūsu ikdienas rutīna ir tāda pati kā lielā pilsētā: mēs braucam uz darbu, darām tos pašus ikdienas darbs. Varbūt tas ceļš un ilgums mums īsāks nekā Rīgā. Tā jau ir mūsu prioritāte. Jauniešiem ir jāizbauda tā lielpilsēta, tad viņi saprot, vai ir lielpilsētas dzīvotājs vai labāk mājās.

Sandra: Tas atkarīgs no rakstura, tas ir iedzimts. Man jau no mazotnes likās, ka es nekad nedzīvošu pilsētā, neesmu pilsētas iedzīvotājs, lauki – tas ir mans, mana puse ir mana puse. Gadījies, ka vīrs pārnācis uz manu pusi, bet ne es aizgājusi uz vīra pusi. Vienojāmies.

Ginta: Izbaudīju lielpilsētu. Bija mēģināts braukt prom, bet kaut kā nav izdevies. Aizbrauc un paskaties, ka tur viss ir svešs, te – savs. Ir labi tur, kur nav mūsu. Te ir savas mājas un vecāki. Vislatvijas problēma – jaunieši aizbrauc. Primārais ir darbs. Lai neaizbrauktu, ir jābūt  darbam un iespējām.

Sandra:. Jaunieši, ja viņiem būs darbs, atgriezīsies. Ir jau vairāki piemēri. Ja grib, tad var atrast darbu arī pie mums. Mēs varam piedāvāt kultūras tūrismu. Brauc grupa un grib dzirdēt folkloru vai teātri, Ziemeļlatgales dančus Upītē. Tā ir mūsu ikdiena. Nav speciāli radīts, bet tas ir. Tas novads ar folkloru ir tik bagāts. Tā radusies 80.gadu beigās, kad bija sovhozi un kolhozi. Bija skates, kolektīvus savāca. Joprojām viņi ir dzīvi, svin jubilejas. Nāk paaudžu maiņa. Neviens kolektīvs nav miris dabīgā nāve, darbību pārņem jaunieši un četrdesmitgadīgo, piecdesmitgadīgo paaudze. 

Par kultūras norisēm un ikdienu Viļakā lasiet žurnāla A12 jaunākajā numurā!

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Miķelis Bukšs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto
Sovaida ir myusu tauta, un naporosta ir tōs pagōtne. Tei leidzynojās celinīkam, kas ir pasarōdejis sovā tagadejā vītā, ir nūvōrdzis nu garō ceļa gryuteibom un vairs pats lōgā napīmiņ, caur kaidom vītom jys pa garū pagōtnes nakti ir gōjis, kū pīredzējis un kū aiz sevis atstōjis. Jō tagadejī kaimini par jū ir sacejuši, ka jys asūt jūs pazudušais dāls, un jys taidam apzeimējumam ir pīkritis. Tōļōk jō kaimini ir sacejuši, ka jys runojūt jūs kolpu samaitōtū volūdu, un jys ari uz tū ir mōjis tikai ar golvu un vysam pīkritis bez vōrda runas.

bukss_

Bet tod jys pamozom ir atgyvis spāku, ir sōcis dūmōt pats, ir sōcis sakōrtōt sovu atmiņu pādus un vīnā jaukā dīnā nōcis pi pōrlīceibas, ka jys nimoz nav taids, par kaidu jū tur, ka jō pagōtne nav taida, par kaidu tū ļaudis daudzynoj, un ka ari volūda nav taida, par kaidu tei ir smōdāta: „Ejte, ļauteni, pasaklausit, kū es jyusim pastōsteišu nu sovas puses!“ – Ar tādu asociāciju savu vērienīgo darbu „Latgaļu atmūda“ (1976, pārizdots 2012) sāk Miķelis Bukšs (1912–1977).

Turpināt lasīt

A12 oktobris/novembris 2017

  • Plūdi Latgalē divu jaunu zemnieku skatījumā: tiekamies ar Lauri Ļubku, kuru tagad daudzi atpazīst pēc peldes applūdušajā kviešu laukā, arī ekoloģisko zemeņu audzētāju Atvaru Aniņu.
  • Uzņēmējs Guntars Šults no Balviem, kurš mācījās Tibetā.
  • Dodamies uz Viļaku – Latvijas pierobežas pilsētu, kurā var atrast klusumu.
  • Kā kārkli meistaru rokās pārtop par groziem – sarunas ar Viktoru Kuhaļski un Helēnu Mundu.
  • Latgales dejotāju atmiņas no Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem.
  • Etīde par Kārsavu.
  • Ciemojamies pie tautiešiem Lielbritānijā: kā viņi sargā latviešu valodu tur.
  • Ceļojam pa Sēliju, meklējot tās valdzinājumu.
Žurnāls A12 – patiesi un pa īstam par mums! Abonēšana nākamajam gadam jau sākusies!
abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2472/2018_gads/

Rudens gadatirgi

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Kad raža novākta, klētis un pagrabi piepildīti, izveidojušies rudens labumu pārpalikumi, lauku ļaudis tos ved uz gadatirgiem. Tāpēc rudens gadatirgi ir visbagātākie tieši ar jaunās ražas veltēm.
Tirgus vai speciālas tirdziņu vietas tagad pieejamas gandrīz vai katrā lielākā apdzīvotā vietā, dažkārt ērtībai – arī ceļa malās. Ja tirgus labumi nopērkami vai katru dienu, īpaši brīvdienu piedāvājumos, tad gadatirgum ir svinīgāka nokrāsa. Tradicionāli tie notiek iepriekš noteiktos datumos, dažkārt ilgst pat divas vai trīs dienas.
Laikam ejot, gadatirgu skaits pieaug. Līdz ar to pircējam ir lielākas izvēles iespējas, uz kuru doties. Mūsdienu tehnoloģiju pasaulē gadatirgus sāk rīkot ar digitālajā vidē, pircējam preci piegādājot mājās vai darbavietā. Taču tad izpaliek gadatirgus šarms.
Kā liecina vēstures fakti, tirgus laukumi vienmēr ir atradušies ceļu krustcelēs, visbiežāk pilsētu centros un baznīcu tuvumā, kur aktīvi rosās pārdevēji un pircēji, brīvprātīgi vienojoties par preču vai pakalpojumu apmaiņu. Atšķirībā no ikdienas tirgus, gadatirgi tiek gaidīti ar lielāku interesi, jo piedāvājums ir daudz plašāks. Turpināt lasīt

Žurnāla A12 jaunajā numurā – par dzīvi Viļakā

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Sava veida gaismas avots ir veikali Viļakas pilsētā, jo tās ir vietas, kur cilvēkam jāiegriežas pēc svaigas maizes un citām ikdienas vajadzībām. Te var satikt senos draugus un piemirstās paziņas. Pirms 3 gadiem Evalds Abdullajevs atvēra tirdzniecības centru ,,Maks’’.  Pircējus piesaista pašu kulinārijas un konditorijas ražojumi, arī ceptā maizīte, jo 90% pārdotās maizes ir no savas ceptuves. Evalds ir dzimis, audzis, mācījies Viļakā. Dzīvo tagad Balvos, uzņēmējdarbība ir arī Alūksnē. Viļakā nodarbina 13 cilvēkus, uzņēmumā ,,ALTA S’’ kopā ap 300 darbinieku. Turpināt lasīt