Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Sovaida ir myusu tauta, un naporosta ir tōs pagōtne. Tei leidzynojās celinīkam, kas ir pasarōdejis sovā tagadejā vītā, ir nūvōrdzis nu garō ceļa gryuteibom un vairs pats lōgā napīmiņ, caur kaidom vītom jys pa garū pagōtnes nakti ir gōjis, kū pīredzējis un kū aiz sevis atstōjis. Jō tagadejī kaimini par jū ir sacejuši, ka jys asūt jūs pazudušais dāls, un jys taidam apzeimējumam ir pīkritis. Tōļōk jō kaimini ir sacejuši, ka jys runojūt jūs kolpu samaitōtū volūdu, un jys ari uz tū ir mōjis tikai ar golvu un vysam pīkritis bez vōrda runas.

Bet tod jys pamozom ir atgyvis spāku, ir sōcis dūmōt pats, ir sōcis sakōrtōt sovu atmiņu pādus un vīnā jaukā dīnā nōcis pi pōrlīceibas, ka jys nimoz nav taids, par kaidu jū tur, ka jō pagōtne nav taida, par kaidu tū ļaudis daudzynoj, un ka ari volūda nav taida, par kaidu tei ir smōdāta: „Ejte, ļauteni, pasaklausit, kū es jyusim pastōsteišu nu sovas puses!“ – Ar tādu asociāciju savu vērienīgo darbu „Latgaļu atmūda“ (1976, pārizdots 2012) sāk Miķelis Bukšs (1912–1977).

Turpināt lasīt