Būtiskākais nav, kur tu dzīvo, bet kā tu dzīvo!

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
foto_V1
foto_V2
Tā saka Sandra Ločmele un Ginta Locāne.
Abas jaunās sievietes strādā Viļakas novada pašvaldībā. Sandras pārziņā ir kultūras jautājumi, Gintas – izglītība. Viņām Viļaka ir pierobežas mazpilsēta ar savām īpatnībām, kultūru un minoritātēm. Viņas neizjūt īpašu atšķirību, ka dzīvo pierobežā, bet mīl un rūpējas par savu pilsētu un novadu, ciena savus cilvēkus.

Ginta: Mūsu ikdienas rutīna ir tāda pati kā lielā pilsētā: mēs braucam uz darbu, darām tos pašus ikdienas darbs. Varbūt tas ceļš un ilgums mums īsāks nekā Rīgā. Tā jau ir mūsu prioritāte. Jauniešiem ir jāizbauda tā lielpilsēta, tad viņi saprot, vai ir lielpilsētas dzīvotājs vai labāk mājās.

Sandra: Tas atkarīgs no rakstura, tas ir iedzimts. Man jau no mazotnes likās, ka es nekad nedzīvošu pilsētā, neesmu pilsētas iedzīvotājs, lauki – tas ir mans, mana puse ir mana puse. Gadījies, ka vīrs pārnācis uz manu pusi, bet ne es aizgājusi uz vīra pusi. Vienojāmies.

Ginta: Izbaudīju lielpilsētu. Bija mēģināts braukt prom, bet kaut kā nav izdevies. Aizbrauc un paskaties, ka tur viss ir svešs, te – savs. Ir labi tur, kur nav mūsu. Te ir savas mājas un vecāki. Vislatvijas problēma – jaunieši aizbrauc. Primārais ir darbs. Lai neaizbrauktu, ir jābūt  darbam un iespējām.

Sandra:. Jaunieši, ja viņiem būs darbs, atgriezīsies. Ir jau vairāki piemēri. Ja grib, tad var atrast darbu arī pie mums. Mēs varam piedāvāt kultūras tūrismu. Brauc grupa un grib dzirdēt folkloru vai teātri, Ziemeļlatgales dančus Upītē. Tā ir mūsu ikdiena. Nav speciāli radīts, bet tas ir. Tas novads ar folkloru ir tik bagāts. Tā radusies 80.gadu beigās, kad bija sovhozi un kolhozi. Bija skates, kolektīvus savāca. Joprojām viņi ir dzīvi, svin jubilejas. Nāk paaudžu maiņa. Neviens kolektīvs nav miris dabīgā nāve, darbību pārņem jaunieši un četrdesmitgadīgo, piecdesmitgadīgo paaudze. 

Par kultūras norisēm un ikdienu Viļakā lasiet žurnāla A12 jaunākajā numurā!

krasainais_logo