Sandra Ūdre, publicitātes foto.

Himna dzeives misterijai – tā par Norberta Neikšānīša (1913–1972) romānu „Myura kolns“ (1943) teikuši vismaz četri latgaliešu literatūras vērtētāji. 1944. gadā sakarā ar drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atceri Vladislava Loča vadītās izdevniecības rīkotajā konkursā (pieteiktas 36 grāmatas) „Myura kolns“ kopā ar Čenču Jezupa „Pīters Vylāns“ dala pirmo godalgu prozā.

Neikšānīts ir tikai viens no pseidonīmiem par godu vecāku dzimtajam ciemam – Asūnes pagasta Neikšāniem. N. Trepša dzimis Pēterburgā 1913. g. 9. oktobrī. Tikai 1926. g. pēc tēva nāves viņš atgriežas Neikšānos. Latvijas Universitātē beigta Tiesību zinātņu fakultāte (1942), Beļģijā Luvenas universitātē iegūts bakalaura grāds filozofijā (1947), ASV pēc politoloģijas un teoloģijas studijām Detroitas universitātē iesvētīts par katoļu garīdznieku (1953), bet visa mūža garumā – rakstīšana.

Minētā romāna „Myura kolns“ kompozīcijas pamatā „stāsts stāstā“ paņēmiens un, kaut sižeta pavērsieni nav raksturīgi latgaliešu literatūrai, darbībai nav dinamikas. Iekšējo stāstu var konspektīvi ietilpināt pāris teikumos: jaunieši dodas zagt ābolus uz muižu, sādžas brašāko puisi Juri notver; muižā dzīvo četras dižciltīgas vecmeitas, kuru dzīve jau šķiet nolemta vientulībai… Jaunākā Marise iemīlas zemnieku puisī un, spītējot visiem aizspriedumiem, kļūst par viņa sievu un zemnieci Mōru; viņas vīru noslepkavo 1905. gada nemieru satracināts pūlis, kad Juris grib aizstāvēt veco muižnieci Karolīnu, savas sievas māsu; Mōra paliek viena ar mazu bērnu.

Tomēr pati lielākā uzdrīkstēšanās tekstā ir impresijas (iespaidi), emocionālā iedarbība neaprobežojas ar redzes un dzirdes gleznu aprakstiem, bet ievedina smaržas un taustes sajūtu pasaulē, šķiet, Jura un Marises iepazīšanās impresiju dialogu rakstnieks tikko notur no neievelšanās erotisma jūklī (ir tikai 20. gs. 40. gadi!):

Jys. Naktī. Pēc ōbeļu zagšonas. Anzviņu jaunkuņdze jam dūd ōbeli ēsšonai. Līk ēst.

Vyss taids kai sapyns vosoras nakts tymsā.

Muti kairynōja īskōbi soldō ōbeļa sula.

Bet blokus juta sīvīti. Nā – meitini. Maigu, syltu, tymsacainu breinumu. (..)

Marise skatejōs Jurī un juta ōbeļu smaržu nu Jura mutes un vēļ nazkaidas zōles smaržu. Kas tys beja – čymuni? Voi kas cyts? Juta jū sev tyvu, sovu. Lai gon kaut kur kusdams un ļūti aizslāpts, saļdeja solta saprōta lada gabaleņš, kas gribēja pi vysa šō nakts syltuma kaut kū uz atsardzeibu aicynōt.

– Gords? – jei nūpraseja, bet rūka pīsaskōre Jura rūkai pi alkiuņa. Pīsaskōre, nūdrebēja, taidas narōtneibas pōrsteigta, un – palyka turpat.

– Ļūti, – saceja Jurs.

Bet bauda ņyu beja pōrōk daudzplōkšņaina: Marises vaicōjūšōs acis, jōs pērsti uz alkyuņa un ōbeļs. Vysu vairs navarēja kūpā uzjimt un jys aizmērsa ōbeli. Marises pērsti atstōja Jura alkyuni un breidi meklēja jaunu uzmaneibas vītu. Tod jī pīsaskōre Jura syksnas sprādzei, kas jōs uzmaneibu beja saistejuse jau ustobā…

Par šo daiļdarbu daudz dzirdēts, ka tas būtu viegli ekranizējams. Varbūt ir vērts noķert šo gaisā planējošo ideju?

I.Salceviča. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā.., 2005, 77–82. lpp.

N. Neikšānīts. Myura kolns, 1997, 44. lpp.