Tag: #Sandra Ūdre

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Norberts Neikšānīts.

Sandra Ūdre, publicitātes foto.
Himna dzeives misterijai – tā par Norberta Neikšānīša (1913–1972) romānu „Myura kolns“ (1943) teikuši vismaz četri latgaliešu literatūras vērtētāji. 1944. gadā sakarā ar drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atceri Vladislava Loča vadītās izdevniecības rīkotajā konkursā (pieteiktas 36 grāmatas) „Myura kolns“ kopā ar Čenču Jezupa „Pīters Vylāns“ dala pirmo godalgu prozā.
Neikšānīts ir tikai viens no pseidonīmiem par godu vecāku dzimtajam ciemam – Asūnes pagasta Neikšāniem. N. Trepša dzimis Pēterburgā 1913. g. 9. oktobrī. Tikai 1926. g. pēc tēva nāves viņš atgriežas Neikšānos. Latvijas Universitātē beigta Tiesību zinātņu fakultāte (1942), Beļģijā Luvenas universitātē iegūts bakalaura grāds filozofijā (1947), ASV pēc politoloģijas un teoloģijas studijām Detroitas universitātē iesvētīts par katoļu garīdznieku (1953), bet visa mūža garumā – rakstīšana.
Minētā romāna „Myura kolns“ kompozīcijas pamatā „stāsts stāstā“ paņēmiens un, kaut sižeta pavērsieni nav raksturīgi latgaliešu literatūrai, darbībai nav dinamikas. Iekšējo stāstu var konspektīvi ietilpināt pāris teikumos: jaunieši dodas zagt ābolus uz muižu, sādžas brašāko puisi Juri notver; muižā dzīvo četras dižciltīgas vecmeitas, kuru dzīve jau šķiet nolemta vientulībai… Jaunākā Marise iemīlas zemnieku puisī un, spītējot visiem aizspriedumiem, kļūst par viņa sievu un zemnieci Mōru; viņas vīru noslepkavo 1905. gada nemieru satracināts pūlis, kad Juris grib aizstāvēt veco muižnieci Karolīnu, savas sievas māsu; Mōra paliek viena ar mazu bērnu.
Tomēr pati lielākā uzdrīkstēšanās tekstā ir impresijas (iespaidi), emocionālā iedarbība neaprobežojas ar redzes un dzirdes gleznu aprakstiem, bet ievedina smaržas un taustes sajūtu pasaulē, šķiet, Jura un Marises iepazīšanās impresiju dialogu rakstnieks tikko notur no neievelšanās erotisma jūklī (ir tikai 20. gs. 40. gadi!):
Jys. Naktī. Pēc ōbeļu zagšonas. Anzviņu jaunkuņdze jam dūd ōbeli ēsšonai. Līk ēst.
Vyss taids kai sapyns vosoras nakts tymsā.
Muti kairynōja īskōbi soldō ōbeļa sula.
Bet blokus juta sīvīti. Nā – meitini. Maigu, syltu, tymsacainu breinumu. (..)
Marise skatejōs Jurī un juta ōbeļu smaržu nu Jura mutes un vēļ nazkaidas zōles smaržu. Kas tys beja – čymuni? Voi kas cyts? Juta jū sev tyvu, sovu. Lai gon kaut kur kusdams un ļūti aizslāpts, saļdeja solta saprōta lada gabaleņš, kas gribēja pi vysa šō nakts syltuma kaut kū uz atsardzeibu aicynōt.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Daugavpils ūdens.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
Ir uzskats, ka Latgales zemes dzīlēs nekādas bagātības neslēpjas.
1933.gadā Daugavpils Valsts psihiatriskās slimnīcas sētā sāka urbt jaunu aku, nešauboties, ka 100–200 m dziļumā sasniegs ūdeni.
200 m dziļumā ūdeni nesasniedza, bet atklāja biezu morēnas kārtu, kas parasti raksturīga augstienēm. Daugavpils apkārtnē tādai nevajadzēja būt. No vēl dziļākas urbšanas gaidīja dēvona slāņu smilšakmeni, kas vietām atklājas Daugavas krastos. Bet izurbtie ieži bija silūra merģelis un kaļķakmens ar tādiem dzīvnieku pārakmeņojumiem kā Igaunijā. Tomēr Daugavpils silūra slāņi saturēja vairāk māla un ģipša, bet Igaunijā tie ir kaļķaini. Arī cerētais degakmens, kas atrodams Igaunijā, netika izurbts. Turpināt lasīt
Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Latgales Franči.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
4.oktobrī vārda diena Frančiem. Latgaliešiem pirmā asociācija par šo vārdu saistīta ar diviem politiķiem Frančiem – Trasunu (1864–1926) un Kempu (1876–1952). It kā sākotnējā savstarpējā konkurence latgaliskās aktivitātēs 1917. gada Aprīļa kongresā Rēzeknē kulminē politiskā opozīcijā. Kemps nav pret Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi, bet iestājas par dziļāku izdiskutēšanu un rakstiskām garantijām. Tas nenotiek, tāpēc viņš un viņa piekritēji Kongresu demonstratīvi atstāj. Vēlāk Satversmes Sapulcē un 1. Saeimā abi ievēlētie Franči spēj sadarboties un kopā iestāties par Latgalei būtiskiem jautājumiem.
Abu Franču pirmo svarīgo tikšanos aci pret aci aprakstījis Antons Rupainis savā romānā „Tauta grib dzeivōt“ (1963):
Bet jys [Kemps] beja nabogs kleriks, kas cīši kōrōja pēc stipendijas studēt Goreigajā akademijā. Mōceibu sekmes jam beja spūžas, vajadzēja tikai stīptīs lobā uzvedeibā. Aiztō jys navarēja paust sovas dūmas sabīdreibā, bet par teicēju vērzeja mōsānu – bazneickungu.
Taideji vyss, kū Rancāns dareja voi nadareja, nūtyka ar Kempa ziņu un īteikumu. Kemps cēle dumpi pret Trasuna dybynojamū bīdreibu un kalendaru, un vērzeja par latvīšu prīsteru teicēju mīrmīleigū Ludzas dekanu Višnevsku.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Skolotāju diena.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Caur škołas wuiceybu war zemnika dałs palikt por ministri, bet bez škołas moceybas ministra dałs war palikt por zemniku, bo tikwin škołas moceyba, na dzymuma kôrta paaukstynoy cyłwaku. – Tā par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē raksta Andrivs Jūrdžs (1845–1925) savā ar roku sarakstītajā „Myužeygajā kalinderī“.

Oktobra pirmajā svētdienā svinam Skolotāju dienu. Latgaliešiem skolotājs vienmēr bijusi prestižo profesiju reitinga augšgalā, bet jo īpaši 20. gs. 20.–30. gados, kad vairums Latgales sabiedrisko darbinieku pēc pamatnodarbošanās un izglītības ir skolotāji. Skolotāju tēli latgaliešu literatūrā apzināti idealizēti un vispārēju censonības un izaugsmes garu raksturojoši. Piemēram, Antona Rupaiņa stāstā „Jaunō skūlōtōja“ (1951):

– Audzēkni, stōdu jums prīškā jaunu latvīšu volūdas skūlōtōju Teirumneicas jaunkuņdzi, kas byus ari jyusu klases audzynōtōja, un nūvēleju jums vysim lobas sekmes! Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Latgaliešu ortogrāfija.

Sandra Ūdre
Kas atsateic uz divskaņu „uo“, „ie“ un „iu“ litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas ivist, tys ir byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols, kuortuot, cierst, iert, šliukt, kliut u. t. Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imesļu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku.. [Citātā saglabāta oriģinālā rakstība.] – Tā 1929. gadā skaidrojumos pie oficiāli apstiprinātajiem pareizrakstības noteikumiem rakstīja komisijas priekšsēdētājs, filozofijas doktors, profesors, bīskaps Pēteris Strods (1892–1960).
Arī ortogrāfijas komisijas loceklis Francis Zeps rakstīja komentārus: ..vysa tauta vēļ izrunoj genitivu ar golūtni -ys, -is. Bet dīvamžāļ latgalīšu drukas breiveibas divdesmit godu laikā asam šos golutnes skauduši orā nu myusu rokstim un tūs vītā ar varu īvylkuši -as un -es. Un ši -as un -es tai īsasyukuši myusu politiku, ministru un pōrejūs varas veiru asnīs, ka jī teišam pazudynōtu i jaunū ortografiju, i pošu izgleiteibas viceministru, jo tik baltīšu golūtnes -as un -es byutu atvītōtas ar myusu pareizajom golūtnem -ys un -is. Jā, ortografijas komisija atzyna, ka te nav cytas izejas, kai īt uz kompromisu ar styprūs veiru pīrodumim… Tōdēļ lai vēļ dzeivoj krūpļōtōs golūtnes – leidz lobōkai nōkūtnei! Cikom mes īsaklauseisim, kai poši runojam… Turpināt lasīt
Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Čūsku diena.

Sandra Ūdre
Čūskas ar sarkanām galviņām (zalkši) senāk dzīvojušas kopā ar cilvēkiem ciemos, kuri bija izkaisīti pa mežiem un purviem, ēdušas no vienas bļodas ar bērniem un pat gulējušas šūpuļos. – Tādas ziņas par Latgales latviešiem savā etnogrāfiskajā tēlojumā „Poļu Inflantijas latvieši“ (1891) raksta Stefānija Uļanovska.
Kopš arhaiskiem laikiem baltu kultūrā čūskas strikti šķiro: zalktis ir saudzējams, savukārt indīgā odze uztverama kā nešķīstu. Latgalē, sevišķi Ziemeļlatgalē, bieži sastopams uzvārds Zelčs, zalkša nosišana tiek saistīta ar nelaimi: Kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām; Ja zalkti nosit, tad sitējs nosit pats savu laimi u. tml. Bet sastapšanās ar odzi tiek saistīta ar visādu ļaunumu. Lai ceļā nesatiktu čūsku, vispār nevajag par tām domāt. Mežā būtu jāuzmanās aromātisku augu, piemēram, aveņu audzēs. Folkloras krājumos daudz teiksmainu nostāstu par mežā iemigušiem ogotājiem, kuru vēderā, aveņu aromāta vilināta, ielīdusi čūska. Savukārt rāpuli iespējams izvilināt ārā, izraisot vēl spēcīgāku aromātu ārpusē, kā aveņu vannu.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Konstance Kempa.

Sandra Ūdre. Foto: Marutas Latkovskas personiskais arhīvs.
Rōdīs – nu tōlīnes jauneklis īt,/ Aiztreis muna slymō i sōpeigō sirds./ Voi na tu tī, dēleņ, sūļoj iz sātas pusi,/ Voi na tu tī otkon atsagrīz mōtes klēpī? – Tās ir rindas no dzejoļa „Dālam trimdā“, ar kuru Konstance Daugule-Kempa (1891–1947) izglāba sava izsūtītā dēla Leopolda dzīvību.
Par piedalīšanos Pretošanās kustībā Leopolds 1945. gadā tika arestēts un izsūtīts uz ziemeļiem – Intu Komi APSR. Tur viņš smagi saslima ar plaušu karsoni, bet tādu bija daudz. Ārsta, kas pats bija ieslodzītais, rīcībā bija vien pāris ampulas penicilīna. Visiem nepietika… Ilgi nevarēdams izšķirties, kuram dāvāt dzīvības iespēju, ārsts tomēr nolēma par labu Leopoldam. Viņu aizgrāba Konstances dzejolis, ko viņa bija atsūtījusi dēlam vēstulē. Uz turieni drīkstēja nosūtīt divas vēstules gadā, protams, krieviski, jo latviešu cenzora nebija. Turpināt lasīt
Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Vitālijs Kalvāns.

            Sandra Ūdre. Publicitātes foto.
Pirmo izstādi sarīkoju pats, Ludzas ģimnāzijā mācoties, – tā par savu mākslinieka gaitu sākumu teicis ievērojamais gleznotājs Vitālijs Kalvāns (1909–1965), kam 19. septembrī dzimšanas diena.
Par Latgales blondā jaunekļa raksturu raksta kritiķi: Ka Kalvāns var intensīvi strādāt un šī īpašība ir viņa rakstura stiprums – to liecina jau ģimnāzista gadi jau Ludzā, kur līdztekus skolas darbam viņš gleznojis caurām dienām un naktīm un sarīkojis veselu izstādi Ludzas ģimnāzijā. Šis entuziasms viņā lauzies uz āru jau sen un palīdzējis ļoti īsā laikā beigt Mākslas akadēmiju.
Kritiķis Speners: Vīnkōršs motivs, vīnkōršas krōsu saskaņas („Latgolas cīmā“ – bryunas, zaļas un palākas krōsu saskaņa), kai ari vīnkōrša, bet styngra kompoziceja ir golvonōs V. Kaļvāna dorbu pazeimes.
Gleznōdams palākū cīmu, jys tūmār naīīt vīnmuleibā. Krōsu dažaideiba ir dzeiva, jys napaīt garom rakstureigōkajam Latgolas laukūs un piļsātōs. Turpināt lasīt
Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Vipingas kukurūza.

               Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
Tāda lauksaimniecības kultūra kā kukurūza parasti asociējas ar Ameriku vai vēsturi zinošajiem PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova kukurūzas audzēšanas kampaņu 20. gs. 60. gados.
Izrādās, ar Latgales apstākļiem piemērotas kukurūzas šķirnes izveidi Rēzeknes tuvumā, Vipingā, nodarbojies lauksaimnieks Bačmanovs. Viņa radītā kukurūzas šķirne aug 100–110 dienas, iesēj maija vidū un novāc augusta vidū. Ja kukurūza pagūst nogatavoties, tā dod labu ražu. Līdzās kukurūzai uzņēmīgais zemnieks blakus laukā pievērsies arī prosai.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Dzejas dienas.

Sandra Ūdre, publicitātes foto
Ir Dzejas dienu laiks. Latgaliešiem dzejas tradīcija ir tikai mazliet vecāka par 100 gadiem: pirmais dzejoļu krājums Jurim Pabērzam „Pavasara skaņas“ (1913), pirmā latgaliešu dzejas antoloģija „Kūkle“ (1914), ja neskaita pirmo Mihaela Rota laicīgo dzejoli 18. gs. Ir priekšstats, ka latgaliešu tradicionālā lirika ir vien sakāpināts piederības apliecinājums dzimtajam novadam, Dievmātei un sērdieņa liktenim. Tomēr dzeja ir gana daudzveidīga.
RARZI asociētā profesore māsa Klāra PIJ (Skaidrīte Kalvāne) latgaliešu garīgās literatūras sākotnes pētījumos kā atšķirīgu izceļ 19. gs. sākuma autora Stiglavas prāvesta Stefana Bagiņska jeb latgaliešu Dantes darbu „Kawieklis piestieygs“. Tā nav tikai pamācoša dzeja, bet mirstīga cilvēka saruna ar tādiem pašiem mirstīgiem cilvēkiem par Dieva lietām: Redz Diws un tiewi, cylwaks, kay dzieywoy, kayds esi,/ Kû tu panieś, kû niesi un kû wiel paniessi. Vai citā dzejolī: Myużeyba, Motia łayku, Łayks myusu dzieyweibas/ Un myusu ir auklitojs. Viss noslēdzas ar mūžību: Cik łaymigâ myużeybâ łaymies un prycibas, / Tik leydza nałaymigâ nałaymies, gryutibas;/ Wina ir łaymiega, utra – nałaymiga. Turpināt lasīt
Jaunākie ieraksti
Vecāki ieraksti