Pagātnes fakti šodienai. Čūsku diena.

Sandra Ūdre
Čūskas ar sarkanām galviņām (zalkši) senāk dzīvojušas kopā ar cilvēkiem ciemos, kuri bija izkaisīti pa mežiem un purviem, ēdušas no vienas bļodas ar bērniem un pat gulējušas šūpuļos. – Tādas ziņas par Latgales latviešiem savā etnogrāfiskajā tēlojumā „Poļu Inflantijas latvieši“ (1891) raksta Stefānija Uļanovska.
Kopš arhaiskiem laikiem baltu kultūrā čūskas strikti šķiro: zalktis ir saudzējams, savukārt indīgā odze uztverama kā nešķīstu. Latgalē, sevišķi Ziemeļlatgalē, bieži sastopams uzvārds Zelčs, zalkša nosišana tiek saistīta ar nelaimi: Kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām; Ja zalkti nosit, tad sitējs nosit pats savu laimi u. tml. Bet sastapšanās ar odzi tiek saistīta ar visādu ļaunumu. Lai ceļā nesatiktu čūsku, vispār nevajag par tām domāt. Mežā būtu jāuzmanās aromātisku augu, piemēram, aveņu audzēs. Folkloras krājumos daudz teiksmainu nostāstu par mežā iemigušiem ogotājiem, kuru vēderā, aveņu aromāta vilināta, ielīdusi čūska. Savukārt rāpuli iespējams izvilināt ārā, izraisot vēl spēcīgāku aromātu ārpusē, kā aveņu vannu.

27.septembri (laiku ap šo datumu atkarībā no temperatūras) uzskata par Čūsku dienu, jo tad rāpuļi bariem dodas ziemas guļā. Čūsku aktivitātēm vajag vismaz 15ºC.
Viltīgu sievieti un intriganti sadzīvē mēdz apsaukt par čūsku, to nostiprinājusi asociatīvā saikne starp Ievu un ļaunā iemiesojumu kristīgajā kultūrā.
S.Uļanovska. Poļu Inflantijas latvieši, 2017, 128. lpp.
Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca, 2012, 761–763., 56. lpp.

krasainais_logo