Tag: #Sandra Ūdre

Pagātnes fakti šodienai.Dvēseļu dienas.

Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs

Apleik gunkuram stōvēja augsti, leidz boltam nūtveicāti kotli. Un ap kotlim – vys tī ragaini… Bēdeigōs dvēseleites nu sōpem tai tik i lūkuos kai vēdzeleites zvejnīku rūkōs. Cyta jau kotlā īmārkta leidz ausim, cyta līsmu vydā maudojās. – Tā agrāk tēlu valodā iepazīstināja bērnus par mirušā dvēseles sāpēm šķīstītavā.

1.novembris, Visu svēto diena, ir brīvdiena katoļticīgajā Polijā (Wszystkich Swiętych) un Lietuvā (Visų šventųjų diena), bet 20. gs. 20. gados Latgales skolās visas 8 Mirušo oktāvas dienas bijušas brīvlaiks. 2. novembris, Visu ticīgo mirušo piemiņas diena jeb Dvēseļu diena, ir nozīmīgākā visā ciklā. Zīmīgi, ka Pareizticīgo kalendārā mirušajiem atvēlēta 2., 3. un 4. gavēņa nedēļas sestdiena, savukārt luterāņiem – liturģiskā gada pēdējā svētdiena (pirms Adventa). Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Broņislavs Spūlis.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Ai, dorgo tauta latgaļu!/ Pi tovim dabasim,/ Kur zvaigžņu ira moz,/ Vēļ vīna zvaigze dzysuse,/ Vēļ vīna korsta sirds ir rymuse! – Šādus vārdus Antons Zvīdris veltījis izglītības darbinieka un Latgales patriota Broņislava Spūļa (1899–1974) piemiņai, kurš mūžībā aizgājis 25. oktobrī.

Labākās liecības krietnam mūžam laikabiedru atmiņās. Jezups Rudovičs: Pa sovu dzeives laiku beja pazeistams gon kai školōtōjs, gon kai Tautškolu direktora bīdrs, gon kai komercškolas direktors un sabīdrisks darbinīks. Jys čakli nūsadorbōja ar sovas volūdas pēteišonu un kūpšonu, sastodeja latgaļu māceibas grāmotu pamatškolom un ryupējōs par tautas apziņas mūdynōšonu un latgaliskōs apziņas ceļšonu. Kai cylvāks jys beja vīnkōršs, draudzeigs un izpaleidzeigs. Augstais omots jū naškeire nu sovas tautas. Muna īpasazeišona ar Spūli nūtyka Reigā. Gribēju nūskaidrōt školōtōju cenza lītas. Izgleiteibas ministrijā mani pījēme Tautskūlu direktora bīdrs Bronislavs Spūlis. Sveicynōju un sovu vajadzeibu pasaceju latgaliski. Acimradzūt latgaliskō uzruna jam patyka. Jā, vaigā uzplauka prīceigs smaids. Jys taipat latgaliski atjēme sveicini un sirsneigi paspīde rūku. Muna apsavaicōšona par cenza lītom izavērte par garu sarunu. Jys gribēja zynōt par školu, kurā es strōdōju, par kursim, kurūs tod Reigā mocejūs, un ari par mani pošu. Sarunā rūbežs storp direktoru un školōtōju pagaisa. Škeiremēs kai draudzeigi vīna nūvoda cylvāki, sābri. Nu tō laika bejom pazeistami.

Turpināt lasīt

Kārļa Ulmaņa vizītes Ludzā

Milāna Bule, Ludzas Novadpētniecības muzeja direktore

Šogad Ludzu ar savu klātbūtni pagodināja prezidents Raimonds Vējonis. To savā prezidentūras laikā apmeklēja arī Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Bet ir zināms, ka Kārlis Ulmanis vismaz divreiz ir apmeklējis mūsu pilsētu.

A126-098 (1)

1920.gadā no 3. februāra līdz 12. februārim Latvijas Ministru kabineta vadītājs K. Ulmanis pēc Latgales atbrīvošanas devās plašā vizītē. Tika apmeklēti Viļāni (4. februāris), Preiļi (5. februāris), Višķi (6. februāris), Daugavpils (7. februāris), Rēzekne (8. februāris), Kaunata (9. februāris), Ludza (10. februāris), Krāslava (11. februāris), Viļaka (12. februāris). Brauciens bija saistīts ar administratīvās sistēmas izveidi, vispārēju saimnieciskās dzīves normalizēšanu, sociālo un veselības jautājumu risināšanu. K. Ulmanis aicināja visu tautību pārstāvjus celt jaunu un demokrātisku valsti. K. Ulmani pavadīja Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamenta ierēdnis Pēteris Kinklāvs, veselības departamenta direktors Reinhards, kā arī Amerikas Sarkanā krusta (ARC) pārstāvis Deils Hjūtons (Houghton), kurš pēc K. Ulmaņa ieteikuma ceļojuma laikā dāvināja akūti nepieciešamās lietas – segas, dvieļus, ziepes, kabatas lakatiņus.

A126-104

P.Kinklāvs savā atskaites ziņojumā par braucienu pa Latgali rakstīja: 1920. gada 4. februārī Viļānu stacijā Rēzeknes apriņķī Ministru Prezidenta pirmā apstāšanās Latgalē. Rēzeknes apriņķa iedzīvotāju vārdā šeit Ministru Prezidenta kungu apsveica Tautas Padomes loceklis Pēteris Zadvinskis, kas arī stādījās priekšā kā Rēzeknes apriņķa valdes priekšsēdētājs. P. Zadvinskis paziņoja, ka Rēzeknes apriņķa valde darbojas no 1920. gada 25. janvāra. Visos Rēzeknes apriņķa 19 pagastos ir nozīmējis pagasta valdes ar pagastu vecākiem priekšgalā. (..)

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Helēna.

Sandra Ūdre, Foto: Helēna Kozlovska-Ersa 1924. g. (Latgales Kultūrvēstures muzejs – LgKM 19334)

1949.gada 23. oktobrī aizgāja mūžībā dziedātāja Helēna Kozlovska-Ersa (1895–1949), saukta gan par Latgales lakstīgalu, gan – par Kolibri.
Padomju režīms jau bija nobendējis viņas vīru – rakstnieku Ādolfu Ersu, viņš miris 1945. gada 29. septembrī Rīgas Centrālcietumā no tuberkulozes. Pēdējā dzīves gadā viņa strādāja par fabrikas „Lenta“ dziedāšanas pulciņa vadītāju, skatuves māksliniecei bija piešķirta personālā pensija 350 rubļu apmērā, kas bija niecīga summa.
Jau viņas 100. koncerts 1932. gadā tika atzīts par lielu notikumu mākslas dzīvē, intervijā laikrakstam „Pēdējā Brīdī“ skatuves māksliniece teica: Visu pagājušo gadu povadīju turnejā pa tautskolām, kur uzstājos ar latviešu, lietuviešu un igauņu tautas mūziku un ar lekcijām par šo tautu mūzikas vēsturi. Otrā šāda veida ciklā ietilpa somu, ungāru un latviešu tautas mūzika, tāpat lekcijas par šo tautu mūzikas vēsturi. Pavisam esmu šāda veida koncertos uzstājusies līdzīgi 100 reizes. Pašreiz atpūšos un papildinu sava otra cikla programmu.. Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Naaizmierstule.

Sandra Ūdre, Foto: Marutas Latkovskas personiskais arhīvs

Na tikvīn leičūs jū atrast var,/ plaukst grōmotu rokstūs ari/ šys zīdeņš – Latgales kautrais bārns.. – Tā latgaliešu dzejnieci un bērnu rakstnieci Naaizmērstuli (īst. v. Rozālija Tabine, 1890–1965) poētiski raksturojusi Veneranda Zepa. Puķe neaizmirstulīte ir tikai skaistumaugs, to neizmanto ne lauksaimniecībā, ne kulinārijā, ne dziedniecībā.

naaizmerstule

Par sava pseidonīma izvēli pati rakstniece atstājusi šādu liecību: R. Tabin kai Naaizmērstule dzyma Mōsu Nazaretaņu klūsterī. Kaidā pēcpušdīņu breivlaikā mōsa audzynōtōja lyka gimnazistem puču vōrdus. Kod pīnōce muna kōrta, jei teice: „Un tu byusi Naaizmērstule, ka tu naaizmērstu, nu kurīnes esi nōkusi un kur tev jōīt.“ Tamdeļ ari, īsōkuse dorbu tautā, šū vōrdu es paturēju par pseudonimu.

Viņa neaizmirsa, 1913. gada 24. jūnija „Drywas“ numurā sevi spēcīgi pieteica literatūrā ar dzejprozas publikāciju „Tu manis navaicoj!“, kurā daudzviet atkārtoti vārdi: Es latvīte asu! Pateicoties viņai, Latgales bērni tādu žanru kā pasakas par ziediem iepazina krietni agrāk pirms Annas Sakses. Tās atrodamas krājumos „Lauku zīdi“ (1934) un „Dīva dōrza pučeites“ (1943), arī presē.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Jānis Cibuļskis.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Jyusu nūdums dybynōt p1ašōku pasau1eigū izdevniceibu ir loba, atbolstama 1īta. Gotovs asmu atļaut Jums drukōt un kūpōt vysus munus rokstus, kai ari varu apsūleit Jums vēļ raksteit, ka tik byutu izdevējs un, golvonais, lobi izplateitōji tautā. Jums vajadzātu sovu veikalu nudybynōt Rezeknē voi vēļ 1obōk Reigā, ar 1aiku atvērt sovu mozu tipografiju u.t.t. Pi lobas gribas, energijas un saprōteibas 1atga1īšu izdevnīceibai vajadzātu plaukt. Varātu nūdybynōt paju voi akciju sabīdreibu, lai piviļkt 1e1ōkus kapita1us. Dybynōt teiri 1atga1isku uzjāmumu, kuru leidz šam nav. – Tā Francis Kemps vēstulē Jānim Cibuļskim (1911–1997) apsveic nodomu sākt profesionālu latgaliešu grāmatu izdošanu.

cibulskis

J.Cibuļskis, pierastāk Jōņs Cybuļskis vai Juoņs Cybuļskis, rokrakstu grāmatnieka Andrieva Jūrdža mazdēls, dzimis 1911. goda 19. oktobrī Nautrēnu pagasta Dekteros kā pedeleits piecu bērnu ģimenē.

30.gadu sākumā nākamais izdevējs strādā par ticības mācības skolotāju Viļakas puses 12 skolās. Braukādams ar velosipēdu pa Jaunlatgales apriņķa ceļiem, nodarbojas ar kolportāžu – tirgo grāmatas. Tolaik latgaliešu vidū valda aizspriedumi, ka tirgošanās nav laba nodarbošanās. Jānis nav stereotipu cilvēks. 30. gadu otrajā pusē kopā ar Franci Kokoreviču Viļakā atver grāmatu un rakstāmlietu veikalu „Centība“. Kopā ar Vladislavu Loci dabū atļauju piecu grāmatu iespiešanai latgaliski. Par izdevniecības dibināšanas kapitālu kļūst 400 lati no divām abu kompanjonu Nacionālajai bibliotēkai pārdotajām Jūrdža grāmatām. Jānis kārto izdevniecības juridisko pusi, bet Vladislavs ir reālais darītājs. Viļakā iznāk pirmais „Tāvu zemes kalendars 1939. godam“, kuram nosaukumu ieteicis F. Kemps, kritizējot izdevēju ieceri par „Mōras zemes kalendāru“. Bet atnāk 1940. gads…

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Jānis Pujāts.

Sandra Ūdre. Publicitātes foto.

Kai Šuriks krīvu filmā tostus laseja, tai jis braukalēja pa Latgolys pūdnīkim. Pa nazcik dīnu padzeivova pi vīna, pi ūtra, jis mieginova atrast tū lobuokū, poetiskuokū, kas Latgolys keramikai ir, i tod tū izceļt gaismā. Jis pats beja īspaideigs – golva kai puorzīdejuse pīnine boltim motim iz vysom pusem. Patrons. Jis kai dalyktuos mīlis ryugšonā, tai pūdnīceiba suoce ryugt. – Tā mākslas zinātnieku Jāni Pujātu (1925–1988) raksturojis podnieks Valdis Pauliņš. Jānim Pujātam 18. oktobrī dzimšanas diena.

Nozīmīgākie mākslas zinātnieka darbi: „Latgales keramika“ (Rīga, 1960), „Latgales keramika“ (Rēzekne, 2002), „Latviešu padomju lietišķā māksla“ (priekšvārds un nodaļa „Tautas keramika un vitrāža“; Rīga, 1960). Strādājis LPSR Rietumeiropas mākslas muzejā, pēc tam bijis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas katedras pedagogs un vecākais pasniedzējs Mākslas vēstures un teorijas katedrā.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Jāzeps Brolišs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Divi sābri īsamīļōja vīnā jaunivē, vōrdā Leokadeja. Cīma ļauds zylacainū skaistuli sauce vīnkōrši – par Ļukadi. Skaidrs kai dīna, ka pajimt par sīvu Ļukadi varēja tikai vīns nu kōrumnīku: ci Odums, ci Jākups.. – tā sākas Jezupa Graša, īstajā vārdā Jāzepa Broliša (1928–2008) viens no sulīgā latgaliešu valodā viens uzrakstītajiem humora gabaliem „Vot, tev i Ļukade, vot, tev i būze!“ (1999). Viņam 13. oktobrī dzimšanas diena.

Tomēr rakstīšana bija tikai Rēzeknes Augstskolas profesora Jāzepa Broliša ražīgs hobijs. Zinātnieks bija pievērsies Latgales etniskās vēstures pētījumiem, īpaši – 19. un 20. gs. mijā uz Sibīriju izceļojušajiem latgaliešiem. Sarakstīts ap 700 zinātniska, publicistiska un metodiska rakstura grāmatu, brošūru un rakstu. Zināmākie darbi – „Nacionālie procesi. Nacionālā politika: Īsa terminu vārdnīca“ (1999), „Nacionālie procesi: Būtība, tipi, veidi, pretrunas, izpausmes“ (2000) un pats nozīmīgais pētījums „Latgales latviešu likteņi Sibīrijā“ (2000).

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Miķelis Bukšs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Sovaida ir myusu tauta, un naporosta ir tōs pagōtne. Tei leidzynojās celinīkam, kas ir pasarōdejis sovā tagadejā vītā, ir nūvōrdzis nu garō ceļa gryuteibom un vairs pats lōgā napīmiņ, caur kaidom vītom jys pa garū pagōtnes nakti ir gōjis, kū pīredzējis un kū aiz sevis atstōjis. Jō tagadejī kaimini par jū ir sacejuši, ka jys asūt jūs pazudušais dāls, un jys taidam apzeimējumam ir pīkritis. Tōļōk jō kaimini ir sacejuši, ka jys runojūt jūs kolpu samaitōtū volūdu, un jys ari uz tū ir mōjis tikai ar golvu un vysam pīkritis bez vōrda runas.

bukss_

Bet tod jys pamozom ir atgyvis spāku, ir sōcis dūmōt pats, ir sōcis sakōrtōt sovu atmiņu pādus un vīnā jaukā dīnā nōcis pi pōrlīceibas, ka jys nimoz nav taids, par kaidu jū tur, ka jō pagōtne nav taida, par kaidu tū ļaudis daudzynoj, un ka ari volūda nav taida, par kaidu tei ir smōdāta: „Ejte, ļauteni, pasaklausit, kū es jyusim pastōsteišu nu sovas puses!“ – Ar tādu asociāciju savu vērienīgo darbu „Latgaļu atmūda“ (1976, pārizdots 2012) sāk Miķelis Bukšs (1912–1977).

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Francisks Varslavāns.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Šodienas, 10. oktobra, izcilākais dzimšanas dienas gaviļnieks neapšaubāmi ir Francisks Varslavāns (1899–1949).

Izcilību apliecina kaut vai tas, ka visos laikos par viņu bijis ko teikt. Literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: Varslavans – vysjaunokūs laiku mokslas – futurizma, impressionizma, paudējs. Bet šis verzīņs ir „porok moderns“, viņu var saprast, ar viņu sajusmynotīs tik tī, kas dzeivojūt pilsētnīciski drudžaiņūs cilvēces centrūs baudija tūs, kai augstokūs kuļturas zīdus, tai ari augstokūs izvirtības augļus. Un taidu Latgolā ir moz. To inteligentoko latgališa dvēsele tūmār ir tikai roma, dzidra dzelme, pa kuru vātras nav brodojušas. Topec vysatteistītokajam latgalīšam – mokslas cīnētojam Varslavāna dorbi ir nasaprūtami, meiklaini, pat taidi, kas lelas īvēribas napelnej. (1924)

Multimākslinieks un tobrīd muzeja speciālists Antons Kūkojs: Rēzeknē dzimušais gleznotājs Francisks Varslavāns vienmēr mēdza uzsvērt, ka pasaulē viņš zinot tikai divas skaistas pilsētas – Parīzi un Rēzekni. Tomēr dzimtās pilsētas atainojumā gleznās redzam galvenokārt tos pašus vecu vecos, laika zoba sagrauztos koka nameļus ar apdrupušiem skursteņiem un maziem, greiziem lodziņiem un smilšainas, dangainas ieliņas, pa kurām klunko pelēki, darbā saliekti ļaudis. Škiet pat paradoksāli, ka mākslinieks, kas apbraukājis vai puspasaules, redzējis Buenosairesu, Parīzi, Berlīni, kas neatlaidīgi klauvējis pie augstajiem Rīgas mākslas citadeles vārtiem, tomēr par vismīļāko uzskatīja šejienes satrunējušo ikdienību.. (1985)

Turpināt lasīt

Jaunākie ieraksti

Vecāki ieraksti