Sandra Ūdre, Foto: Marutas Latkovskas personiskais arhīvs

Na tikvīn leičūs jū atrast var,/ plaukst grōmotu rokstūs ari/ šys zīdeņš – Latgales kautrais bārns.. – Tā latgaliešu dzejnieci un bērnu rakstnieci Naaizmērstuli (īst. v. Rozālija Tabine, 1890–1965) poētiski raksturojusi Veneranda Zepa. Puķe neaizmirstulīte ir tikai skaistumaugs, to neizmanto ne lauksaimniecībā, ne kulinārijā, ne dziedniecībā.

Par sava pseidonīma izvēli pati rakstniece atstājusi šādu liecību: R. Tabin kai Naaizmērstule dzyma Mōsu Nazaretaņu klūsterī. Kaidā pēcpušdīņu breivlaikā mōsa audzynōtōja lyka gimnazistem puču vōrdus. Kod pīnōce muna kōrta, jei teice: „Un tu byusi Naaizmērstule, ka tu naaizmērstu, nu kurīnes esi nōkusi un kur tev jōīt.“ Tamdeļ ari, īsōkuse dorbu tautā, šū vōrdu es paturēju par pseudonimu.

Viņa neaizmirsa, 1913. gada 24. jūnija „Drywas“ numurā sevi spēcīgi pieteica literatūrā ar dzejprozas publikāciju „Tu manis navaicoj!“, kurā daudzviet atkārtoti vārdi: Es latvīte asu! Pateicoties viņai, Latgales bērni tādu žanru kā pasakas par ziediem iepazina krietni agrāk pirms Annas Sakses. Tās atrodamas krājumos „Lauku zīdi“ (1934) un „Dīva dōrza pučeites“ (1943), arī presē.

Turpināt lasīt