Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Ai, dorgo tauta latgaļu!/ Pi tovim dabasim,/ Kur zvaigžņu ira moz,/ Vēļ vīna zvaigze dzysuse,/ Vēļ vīna korsta sirds ir rymuse! – Šādus vārdus Antons Zvīdris veltījis izglītības darbinieka un Latgales patriota Broņislava Spūļa (1899–1974) piemiņai, kurš mūžībā aizgājis 25. oktobrī.

Labākās liecības krietnam mūžam laikabiedru atmiņās. Jezups Rudovičs: Pa sovu dzeives laiku beja pazeistams gon kai školōtōjs, gon kai Tautškolu direktora bīdrs, gon kai komercškolas direktors un sabīdrisks darbinīks. Jys čakli nūsadorbōja ar sovas volūdas pēteišonu un kūpšonu, sastodeja latgaļu māceibas grāmotu pamatškolom un ryupējōs par tautas apziņas mūdynōšonu un latgaliskōs apziņas ceļšonu. Kai cylvāks jys beja vīnkōršs, draudzeigs un izpaleidzeigs. Augstais omots jū naškeire nu sovas tautas. Muna īpasazeišona ar Spūli nūtyka Reigā. Gribēju nūskaidrōt školōtōju cenza lītas. Izgleiteibas ministrijā mani pījēme Tautskūlu direktora bīdrs Bronislavs Spūlis. Sveicynōju un sovu vajadzeibu pasaceju latgaliski. Acimradzūt latgaliskō uzruna jam patyka. Jā, vaigā uzplauka prīceigs smaids. Jys taipat latgaliski atjēme sveicini un sirsneigi paspīde rūku. Muna apsavaicōšona par cenza lītom izavērte par garu sarunu. Jys gribēja zynōt par školu, kurā es strōdōju, par kursim, kurūs tod Reigā mocejūs, un ari par mani pošu. Sarunā rūbežs storp direktoru un školōtōju pagaisa. Škeiremēs kai draudzeigi vīna nūvoda cylvāki, sābri. Nu tō laika bejom pazeistami.

Turpināt lasīt