Pagātnes fakti šodienai.Dzejas dienas.

Sandra Ūdre, publicitātes foto
Ir Dzejas dienu laiks. Latgaliešiem dzejas tradīcija ir tikai mazliet vecāka par 100 gadiem: pirmais dzejoļu krājums Jurim Pabērzam „Pavasara skaņas“ (1913), pirmā latgaliešu dzejas antoloģija „Kūkle“ (1914), ja neskaita pirmo Mihaela Rota laicīgo dzejoli 18. gs. Ir priekšstats, ka latgaliešu tradicionālā lirika ir vien sakāpināts piederības apliecinājums dzimtajam novadam, Dievmātei un sērdieņa liktenim. Tomēr dzeja ir gana daudzveidīga.
RARZI asociētā profesore māsa Klāra PIJ (Skaidrīte Kalvāne) latgaliešu garīgās literatūras sākotnes pētījumos kā atšķirīgu izceļ 19. gs. sākuma autora Stiglavas prāvesta Stefana Bagiņska jeb latgaliešu Dantes darbu „Kawieklis piestieygs“. Tā nav tikai pamācoša dzeja, bet mirstīga cilvēka saruna ar tādiem pašiem mirstīgiem cilvēkiem par Dieva lietām: Redz Diws un tiewi, cylwaks, kay dzieywoy, kayds esi,/ Kû tu panieś, kû niesi un kû wiel paniessi. Vai citā dzejolī: Myużeyba, Motia łayku, Łayks myusu dzieyweibas/ Un myusu ir auklitojs. Viss noslēdzas ar mūžību: Cik łaymigâ myużeybâ łaymies un prycibas, / Tik leydza nałaymigâ nałaymies, gryutibas;/ Wina ir łaymiega, utra – nałaymiga.
Madsolas Jōņa (1913–1975) dzejoļu krājumā „Lynu zīdi“ (1943, papildināts izdevums 1998) ir nodaļa „Pusnakts zvoni“ ar balādēm. Baigā un noslēpumainā noskaņa un sižeta pavērsieni saistīti ar pārdabisko robežu pārkāpšanu – pārdrošinieks pusnaktī kapsētā satiekas ar mirušajiem. Lasītāja iztēlei paveras šausminošas ainas, piem.: Bet drausmu pylna pusnakts stuņde nōk./ Uz golda lampa speid jau myglainōk…/ Sōc vacō mōja atsadzeivynōt:/ Pa grīstu vērsu gryuti sūli klaudz,/ Pylns šausmu bolss nu syla tymsas sauc… (..)/ Te lūgā ceļās malnas, steivas ānas/ Un, rūkas staipūt, otkon zemē grymst…/ Tūp guņs jau lampā sorkona un smyuk./ (..) ceļ golvu Malnais – spūks;/ Tam reikle pušu, krōc,/ Malns asnis stryuklā šņōc,/ Un tymsums vysu mōc…
Savukārt Antona Kūkoja (1940–2007) erotiskā dzeja jeb, kā pats saucis, sensuālās rotaļas, tik neparasti karalisko: Paņēmu tevi klēpī/ Un ieliku Pasaules gultā/ No sākuma saltā, vēlāk tik trakoti karstā,/ Ai, cik sviedru daudz prasās –/ Lai cilvēce izdzīvotu!
Kursīte, A. Stafecka. Latgale: valoda, literatūra, folklora, 2003, 25.
Madsolas Jōņs. Lynu zīdi, 1998, 91.
A. Kūkojs. Klēpis, 1999, 70.

krasainais_logo