Sandra Ūdre, publicitātes foto
Ir Dzejas dienu laiks. Latgaliešiem dzejas tradīcija ir tikai mazliet vecāka par 100 gadiem: pirmais dzejoļu krājums Jurim Pabērzam „Pavasara skaņas“ (1913), pirmā latgaliešu dzejas antoloģija „Kūkle“ (1914), ja neskaita pirmo Mihaela Rota laicīgo dzejoli 18. gs. Ir priekšstats, ka latgaliešu tradicionālā lirika ir vien sakāpināts piederības apliecinājums dzimtajam novadam, Dievmātei un sērdieņa liktenim. Tomēr dzeja ir gana daudzveidīga.
RARZI asociētā profesore māsa Klāra PIJ (Skaidrīte Kalvāne) latgaliešu garīgās literatūras sākotnes pētījumos kā atšķirīgu izceļ 19. gs. sākuma autora Stiglavas prāvesta Stefana Bagiņska jeb latgaliešu Dantes darbu „Kawieklis piestieygs“. Tā nav tikai pamācoša dzeja, bet mirstīga cilvēka saruna ar tādiem pašiem mirstīgiem cilvēkiem par Dieva lietām: Redz Diws un tiewi, cylwaks, kay dzieywoy, kayds esi,/ Kû tu panieś, kû niesi un kû wiel paniessi. Vai citā dzejolī: Myużeyba, Motia łayku, Łayks myusu dzieyweibas/ Un myusu ir auklitojs. Viss noslēdzas ar mūžību: Cik łaymigâ myużeybâ łaymies un prycibas, / Tik leydza nałaymigâ nałaymies, gryutibas;/ Wina ir łaymiega, utra – nałaymiga. Turpināt lasīt
