Tag: #Pagātnes fakti šodienai

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Naaizmierstule.

Sandra Ūdre, Foto: Marutas Latkovskas personiskais arhīvs
Na tikvīn leičūs jū atrast var,/ plaukst grōmotu rokstūs ari/ šys zīdeņš – Latgales kautrais bārns.. – Tā latgaliešu dzejnieci un bērnu rakstnieci Naaizmērstuli (īst. v. Rozālija Tabine, 1890–1965) poētiski raksturojusi Veneranda Zepa. Puķe neaizmirstulīte ir tikai skaistumaugs, to neizmanto ne lauksaimniecībā, ne kulinārijā, ne dziedniecībā.

naaizmerstule

Par sava pseidonīma izvēli pati rakstniece atstājusi šādu liecību: R. Tabin kai Naaizmērstule dzyma Mōsu Nazaretaņu klūsterī. Kaidā pēcpušdīņu breivlaikā mōsa audzynōtōja lyka gimnazistem puču vōrdus. Kod pīnōce muna kōrta, jei teice: „Un tu byusi Naaizmērstule, ka tu naaizmērstu, nu kurīnes esi nōkusi un kur tev jōīt.“ Tamdeļ ari, īsōkuse dorbu tautā, šū vōrdu es paturēju par pseudonimu.
Viņa neaizmirsa, 1913. gada 24. jūnija „Drywas“ numurā sevi spēcīgi pieteica literatūrā ar dzejprozas publikāciju „Tu manis navaicoj!“, kurā daudzviet atkārtoti vārdi: Es latvīte asu! Pateicoties viņai, Latgales bērni tādu žanru kā pasakas par ziediem iepazina krietni agrāk pirms Annas Sakses. Tās atrodamas krājumos „Lauku zīdi“ (1934) un „Dīva dōrza pučeites“ (1943), arī presē.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Jānis Cibuļskis.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto
Jyusu nūdums dybynōt p1ašōku pasau1eigū izdevniceibu ir loba, atbolstama 1īta. Gotovs asmu atļaut Jums drukōt un kūpōt vysus munus rokstus, kai ari varu apsūleit Jums vēļ raksteit, ka tik byutu izdevējs un, golvonais, lobi izplateitōji tautā. Jums vajadzātu sovu veikalu nudybynōt Rezeknē voi vēļ 1obōk Reigā, ar 1aiku atvērt sovu mozu tipografiju u.t.t. Pi lobas gribas, energijas un saprōteibas 1atga1īšu izdevnīceibai vajadzātu plaukt. Varātu nūdybynōt paju voi akciju sabīdreibu, lai piviļkt 1e1ōkus kapita1us. Dybynōt teiri 1atga1isku uzjāmumu, kuru leidz šam nav. – Tā Francis Kemps vēstulē Jānim Cibuļskim (1911–1997) apsveic nodomu sākt profesionālu latgaliešu grāmatu izdošanu.

cibulskis

J.Cibuļskis, pierastāk Jōņs Cybuļskis vai Juoņs Cybuļskis, rokrakstu grāmatnieka Andrieva Jūrdža mazdēls, dzimis 1911. goda 19. oktobrī Nautrēnu pagasta Dekteros kā pedeleits piecu bērnu ģimenē.
30.gadu sākumā nākamais izdevējs strādā par ticības mācības skolotāju Viļakas puses 12 skolās. Braukādams ar velosipēdu pa Jaunlatgales apriņķa ceļiem, nodarbojas ar kolportāžu – tirgo grāmatas. Tolaik latgaliešu vidū valda aizspriedumi, ka tirgošanās nav laba nodarbošanās. Jānis nav stereotipu cilvēks. 30. gadu otrajā pusē kopā ar Franci Kokoreviču Viļakā atver grāmatu un rakstāmlietu veikalu „Centība“. Kopā ar Vladislavu Loci dabū atļauju piecu grāmatu iespiešanai latgaliski. Par izdevniecības dibināšanas kapitālu kļūst 400 lati no divām abu kompanjonu Nacionālajai bibliotēkai pārdotajām Jūrdža grāmatām. Jānis kārto izdevniecības juridisko pusi, bet Vladislavs ir reālais darītājs. Viļakā iznāk pirmais „Tāvu zemes kalendars 1939. godam“, kuram nosaukumu ieteicis F. Kemps, kritizējot izdevēju ieceri par „Mōras zemes kalendāru“. Bet atnāk 1940. gads…

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Jānis Pujāts.

Sandra Ūdre. Publicitātes foto.
Kai Šuriks krīvu filmā tostus laseja, tai jis braukalēja pa Latgolys pūdnīkim. Pa nazcik dīnu padzeivova pi vīna, pi ūtra, jis mieginova atrast tū lobuokū, poetiskuokū, kas Latgolys keramikai ir, i tod tū izceļt gaismā. Jis pats beja īspaideigs – golva kai puorzīdejuse pīnine boltim motim iz vysom pusem. Patrons. Jis kai dalyktuos mīlis ryugšonā, tai pūdnīceiba suoce ryugt. – Tā mākslas zinātnieku Jāni Pujātu (1925–1988) raksturojis podnieks Valdis Pauliņš. Jānim Pujātam 18. oktobrī dzimšanas diena.

IMG_9775

Nozīmīgākie mākslas zinātnieka darbi: „Latgales keramika“ (Rīga, 1960), „Latgales keramika“ (Rēzekne, 2002), „Latviešu padomju lietišķā māksla“ (priekšvārds un nodaļa „Tautas keramika un vitrāža“; Rīga, 1960). Strādājis LPSR Rietumeiropas mākslas muzejā, pēc tam bijis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas katedras pedagogs un vecākais pasniedzējs Mākslas vēstures un teorijas katedrā.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Jāzeps Brolišs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto
s-1050Divi sābri īsamīļōja vīnā jaunivē, vōrdā Leokadeja. Cīma ļauds zylacainū skaistuli sauce vīnkōrši – par Ļukadi. Skaidrs kai dīna, ka pajimt par sīvu Ļukadi varēja tikai vīns nu kōrumnīku: ci Odums, ci Jākups.. – tā sākas  Jezupa Graša, īstajā vārdā Jāzepa Broliša (1928–2008) viens no sulīgā latgaliešu valodā viens uzrakstītajiem humora gabaliem „Vot, tev i Ļukade, vot, tev i būze!“ (1999). Viņam 13. oktobrī dzimšanas diena.
Tomēr rakstīšana bija tikai Rēzeknes Augstskolas profesora Jāzepa Broliša ražīgs hobijs. Zinātnieks bija pievērsies Latgales etniskās vēstures pētījumiem, īpaši – 19. un 20. gs. mijā uz Sibīriju izceļojušajiem latgaliešiem. Sarakstīts ap 700 zinātniska, publicistiska un metodiska rakstura grāmatu, brošūru un rakstu. Zināmākie darbi – „Nacionālie procesi. Nacionālā politika: Īsa terminu vārdnīca“ (1999), „Nacionālie procesi: Būtība, tipi, veidi, pretrunas, izpausmes“ (2000) un pats nozīmīgais pētījums „Latgales latviešu likteņi Sibīrijā“ (2000).

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Miķelis Bukšs.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto
Sovaida ir myusu tauta, un naporosta ir tōs pagōtne. Tei leidzynojās celinīkam, kas ir pasarōdejis sovā tagadejā vītā, ir nūvōrdzis nu garō ceļa gryuteibom un vairs pats lōgā napīmiņ, caur kaidom vītom jys pa garū pagōtnes nakti ir gōjis, kū pīredzējis un kū aiz sevis atstōjis. Jō tagadejī kaimini par jū ir sacejuši, ka jys asūt jūs pazudušais dāls, un jys taidam apzeimējumam ir pīkritis. Tōļōk jō kaimini ir sacejuši, ka jys runojūt jūs kolpu samaitōtū volūdu, un jys ari uz tū ir mōjis tikai ar golvu un vysam pīkritis bez vōrda runas.

bukss_

Bet tod jys pamozom ir atgyvis spāku, ir sōcis dūmōt pats, ir sōcis sakōrtōt sovu atmiņu pādus un vīnā jaukā dīnā nōcis pi pōrlīceibas, ka jys nimoz nav taids, par kaidu jū tur, ka jō pagōtne nav taida, par kaidu tū ļaudis daudzynoj, un ka ari volūda nav taida, par kaidu tei ir smōdāta: „Ejte, ļauteni, pasaklausit, kū es jyusim pastōsteišu nu sovas puses!“ – Ar tādu asociāciju savu vērienīgo darbu „Latgaļu atmūda“ (1976, pārizdots 2012) sāk Miķelis Bukšs (1912–1977).

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Francisks Varslavāns.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

SONY DSC

Šodienas, 10. oktobra, izcilākais dzimšanas dienas gaviļnieks neapšaubāmi ir Francisks Varslavāns (1899–1949).
Izcilību apliecina kaut vai tas, ka visos laikos par viņu bijis ko teikt. Literatūrvēsturnieks Meikuls Apeļs: Varslavans – vysjaunokūs laiku mokslas – futurizma, impressionizma, paudējs. Bet šis verzīņs ir „porok moderns“, viņu var saprast, ar viņu sajusmynotīs tik tī, kas dzeivojūt pilsētnīciski drudžaiņūs cilvēces centrūs baudija tūs, kai augstokūs kuļturas zīdus, tai ari augstokūs izvirtības augļus. Un taidu Latgolā ir moz. To inteligentoko latgališa dvēsele tūmār ir tikai roma, dzidra dzelme, pa kuru vātras nav brodojušas. Topec vysatteistītokajam latgalīšam – mokslas cīnētojam Varslavāna dorbi ir nasaprūtami, meiklaini, pat taidi, kas lelas īvēribas napelnej. (1924)
Multimākslinieks un tobrīd muzeja speciālists Antons Kūkojs: Rēzeknē dzimušais gleznotājs Francisks Varslavāns vienmēr mēdza uzsvērt, ka pasaulē viņš zinot tikai divas skaistas pilsētas – Parīzi un Rēzekni. Tomēr dzimtās pilsētas atainojumā gleznās redzam galvenokārt tos pašus vecu vecos, laika zoba sagrauztos koka nameļus ar apdrupušiem skursteņiem un maziem, greiziem lodziņiem un smilšainas, dangainas ieliņas, pa kurām klunko pelēki, darbā saliekti ļaudis. Škiet pat paradoksāli, ka mākslinieks, kas apbraukājis vai puspasaules, redzējis Buenosairesu, Parīzi, Berlīni, kas neatlaidīgi klauvējis pie augstajiem Rīgas mākslas citadeles vārtiem, tomēr par vismīļāko uzskatīja šejienes satrunējušo ikdienību.. (1985)

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Norberts Neikšānīts.

Sandra Ūdre, publicitātes foto.
Himna dzeives misterijai – tā par Norberta Neikšānīša (1913–1972) romānu „Myura kolns“ (1943) teikuši vismaz četri latgaliešu literatūras vērtētāji. 1944. gadā sakarā ar drukas aizlieguma atcelšanas 40 gadu atceri Vladislava Loča vadītās izdevniecības rīkotajā konkursā (pieteiktas 36 grāmatas) „Myura kolns“ kopā ar Čenču Jezupa „Pīters Vylāns“ dala pirmo godalgu prozā.
Neikšānīts ir tikai viens no pseidonīmiem par godu vecāku dzimtajam ciemam – Asūnes pagasta Neikšāniem. N. Trepša dzimis Pēterburgā 1913. g. 9. oktobrī. Tikai 1926. g. pēc tēva nāves viņš atgriežas Neikšānos. Latvijas Universitātē beigta Tiesību zinātņu fakultāte (1942), Beļģijā Luvenas universitātē iegūts bakalaura grāds filozofijā (1947), ASV pēc politoloģijas un teoloģijas studijām Detroitas universitātē iesvētīts par katoļu garīdznieku (1953), bet visa mūža garumā – rakstīšana.
Minētā romāna „Myura kolns“ kompozīcijas pamatā „stāsts stāstā“ paņēmiens un, kaut sižeta pavērsieni nav raksturīgi latgaliešu literatūrai, darbībai nav dinamikas. Iekšējo stāstu var konspektīvi ietilpināt pāris teikumos: jaunieši dodas zagt ābolus uz muižu, sādžas brašāko puisi Juri notver; muižā dzīvo četras dižciltīgas vecmeitas, kuru dzīve jau šķiet nolemta vientulībai… Jaunākā Marise iemīlas zemnieku puisī un, spītējot visiem aizspriedumiem, kļūst par viņa sievu un zemnieci Mōru; viņas vīru noslepkavo 1905. gada nemieru satracināts pūlis, kad Juris grib aizstāvēt veco muižnieci Karolīnu, savas sievas māsu; Mōra paliek viena ar mazu bērnu.
Tomēr pati lielākā uzdrīkstēšanās tekstā ir impresijas (iespaidi), emocionālā iedarbība neaprobežojas ar redzes un dzirdes gleznu aprakstiem, bet ievedina smaržas un taustes sajūtu pasaulē, šķiet, Jura un Marises iepazīšanās impresiju dialogu rakstnieks tikko notur no neievelšanās erotisma jūklī (ir tikai 20. gs. 40. gadi!):
Jys. Naktī. Pēc ōbeļu zagšonas. Anzviņu jaunkuņdze jam dūd ōbeli ēsšonai. Līk ēst.
Vyss taids kai sapyns vosoras nakts tymsā.
Muti kairynōja īskōbi soldō ōbeļa sula.
Bet blokus juta sīvīti. Nā – meitini. Maigu, syltu, tymsacainu breinumu. (..)
Marise skatejōs Jurī un juta ōbeļu smaržu nu Jura mutes un vēļ nazkaidas zōles smaržu. Kas tys beja – čymuni? Voi kas cyts? Juta jū sev tyvu, sovu. Lai gon kaut kur kusdams un ļūti aizslāpts, saļdeja solta saprōta lada gabaleņš, kas gribēja pi vysa šō nakts syltuma kaut kū uz atsardzeibu aicynōt.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai. Daugavpils ūdens.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
Ir uzskats, ka Latgales zemes dzīlēs nekādas bagātības neslēpjas.
1933.gadā Daugavpils Valsts psihiatriskās slimnīcas sētā sāka urbt jaunu aku, nešauboties, ka 100–200 m dziļumā sasniegs ūdeni.
200 m dziļumā ūdeni nesasniedza, bet atklāja biezu morēnas kārtu, kas parasti raksturīga augstienēm. Daugavpils apkārtnē tādai nevajadzēja būt. No vēl dziļākas urbšanas gaidīja dēvona slāņu smilšakmeni, kas vietām atklājas Daugavas krastos. Bet izurbtie ieži bija silūra merģelis un kaļķakmens ar tādiem dzīvnieku pārakmeņojumiem kā Igaunijā. Tomēr Daugavpils silūra slāņi saturēja vairāk māla un ģipša, bet Igaunijā tie ir kaļķaini. Arī cerētais degakmens, kas atrodams Igaunijā, netika izurbts. Turpināt lasīt
Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Latgales Franči.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto.
4.oktobrī vārda diena Frančiem. Latgaliešiem pirmā asociācija par šo vārdu saistīta ar diviem politiķiem Frančiem – Trasunu (1864–1926) un Kempu (1876–1952). It kā sākotnējā savstarpējā konkurence latgaliskās aktivitātēs 1917. gada Aprīļa kongresā Rēzeknē kulminē politiskā opozīcijā. Kemps nav pret Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi, bet iestājas par dziļāku izdiskutēšanu un rakstiskām garantijām. Tas nenotiek, tāpēc viņš un viņa piekritēji Kongresu demonstratīvi atstāj. Vēlāk Satversmes Sapulcē un 1. Saeimā abi ievēlētie Franči spēj sadarboties un kopā iestāties par Latgalei būtiskiem jautājumiem.
Abu Franču pirmo svarīgo tikšanos aci pret aci aprakstījis Antons Rupainis savā romānā „Tauta grib dzeivōt“ (1963):
Bet jys [Kemps] beja nabogs kleriks, kas cīši kōrōja pēc stipendijas studēt Goreigajā akademijā. Mōceibu sekmes jam beja spūžas, vajadzēja tikai stīptīs lobā uzvedeibā. Aiztō jys navarēja paust sovas dūmas sabīdreibā, bet par teicēju vērzeja mōsānu – bazneickungu.
Taideji vyss, kū Rancāns dareja voi nadareja, nūtyka ar Kempa ziņu un īteikumu. Kemps cēle dumpi pret Trasuna dybynojamū bīdreibu un kalendaru, un vērzeja par latvīšu prīsteru teicēju mīrmīleigū Ludzas dekanu Višnevsku.

Turpināt lasīt

Jaunumi

Pagātnes fakti šodienai.Skolotāju diena.

Sandra Ūdre, Publicitātes foto

Caur škołas wuiceybu war zemnika dałs palikt por ministri, bet bez škołas moceybas ministra dałs war palikt por zemniku, bo tikwin škołas moceyba, na dzymuma kôrta paaukstynoy cyłwaku. – Tā par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē raksta Andrivs Jūrdžs (1845–1925) savā ar roku sarakstītajā „Myužeygajā kalinderī“.

Oktobra pirmajā svētdienā svinam Skolotāju dienu. Latgaliešiem skolotājs vienmēr bijusi prestižo profesiju reitinga augšgalā, bet jo īpaši 20. gs. 20.–30. gados, kad vairums Latgales sabiedrisko darbinieku pēc pamatnodarbošanās un izglītības ir skolotāji. Skolotāju tēli latgaliešu literatūrā apzināti idealizēti un vispārēju censonības un izaugsmes garu raksturojoši. Piemēram, Antona Rupaiņa stāstā „Jaunō skūlōtōja“ (1951):

– Audzēkni, stōdu jums prīškā jaunu latvīšu volūdas skūlōtōju Teirumneicas jaunkuņdzi, kas byus ari jyusu klases audzynōtōja, un nūvēleju jums vysim lobas sekmes! Turpināt lasīt

Jaunākie ieraksti
Vecāki ieraksti