Tag: #Pagātnes fakti šodienai

Pagātnes fakti šodienai. Latgaliešu ortogrāfija.

Sandra Ūdre

Kas atsateic uz divskaņu „uo“, „ie“ un „iu“ litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas ivist, tys ir byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols, kuortuot, cierst, iert, šliukt, kliut u. t. Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imesļu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom divskaņom nabyus pretiniku.. [Citātā saglabāta oriģinālā rakstība.] – Tā 1929. gadā skaidrojumos pie oficiāli apstiprinātajiem pareizrakstības noteikumiem rakstīja komisijas priekšsēdētājs, filozofijas doktors, profesors, bīskaps Pēteris Strods (1892–1960).

Arī ortogrāfijas komisijas loceklis Francis Zeps rakstīja komentārus: ..vysa tauta vēļ izrunoj genitivu ar golūtni -ys, -is. Bet dīvamžāļ latgalīšu drukas breiveibas divdesmit godu laikā asam šos golutnes skauduši orā nu myusu rokstim un tūs vītā ar varu īvylkuši -as un -es. Un ši -as un -es tai īsasyukuši myusu politiku, ministru un pōrejūs varas veiru asnīs, ka jī teišam pazudynōtu i jaunū ortografiju, i pošu izgleiteibas viceministru, jo tik baltīšu golūtnes -as un -es byutu atvītōtas ar myusu pareizajom golūtnem -ys un -is. Jā, ortografijas komisija atzyna, ka te nav cytas izejas, kai īt uz kompromisu ar styprūs veiru pīrodumim… Tōdēļ lai vēļ dzeivoj krūpļōtōs golūtnes – leidz lobōkai nōkūtnei! Cikom mes īsaklauseisim, kai poši runojam… Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Čūsku diena.

Sandra Ūdre

Čūskas ar sarkanām galviņām (zalkši) senāk dzīvojušas kopā ar cilvēkiem ciemos, kuri bija izkaisīti pa mežiem un purviem, ēdušas no vienas bļodas ar bērniem un pat gulējušas šūpuļos. – Tādas ziņas par Latgales latviešiem savā etnogrāfiskajā tēlojumā „Poļu Inflantijas latvieši“ (1891) raksta Stefānija Uļanovska.

Kopš arhaiskiem laikiem baltu kultūrā čūskas strikti šķiro: zalktis ir saudzējams, savukārt indīgā odze uztverama kā nešķīstu. Latgalē, sevišķi Ziemeļlatgalē, bieži sastopams uzvārds Zelčs, zalkša nosišana tiek saistīta ar nelaimi: Kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām; Ja zalkti nosit, tad sitējs nosit pats savu laimi u. tml. Bet sastapšanās ar odzi tiek saistīta ar visādu ļaunumu. Lai ceļā nesatiktu čūsku, vispār nevajag par tām domāt. Mežā būtu jāuzmanās aromātisku augu, piemēram, aveņu audzēs. Folkloras krājumos daudz teiksmainu nostāstu par mežā iemigušiem ogotājiem, kuru vēderā, aveņu aromāta vilināta, ielīdusi čūska. Savukārt rāpuli iespējams izvilināt ārā, izraisot vēl spēcīgāku aromātu ārpusē, kā aveņu vannu.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Konstance Kempa.

Sandra Ūdre. Foto: Marutas Latkovskas personiskais arhīvs.

Rōdīs – nu tōlīnes jauneklis īt,/ Aiztreis muna slymō i sōpeigō sirds./ Voi na tu tī, dēleņ, sūļoj iz sātas pusi,/ Voi na tu tī otkon atsagrīz mōtes klēpī? – Tās ir rindas no dzejoļa „Dālam trimdā“, ar kuru Konstance Daugule-Kempa (1891–1947) izglāba sava izsūtītā dēla Leopolda dzīvību.
Par piedalīšanos Pretošanās kustībā Leopolds 1945. gadā tika arestēts un izsūtīts uz ziemeļiem – Intu Komi APSR. Tur viņš smagi saslima ar plaušu karsoni, bet tādu bija daudz. Ārsta, kas pats bija ieslodzītais, rīcībā bija vien pāris ampulas penicilīna. Visiem nepietika… Ilgi nevarēdams izšķirties, kuram dāvāt dzīvības iespēju, ārsts tomēr nolēma par labu Leopoldam. Viņu aizgrāba Konstances dzejolis, ko viņa bija atsūtījusi dēlam vēstulē. Uz turieni drīkstēja nosūtīt divas vēstules gadā, protams, krieviski, jo latviešu cenzora nebija. Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Vitālijs Kalvāns.

            Sandra Ūdre. Publicitātes foto.

Pirmo izstādi sarīkoju pats, Ludzas ģimnāzijā mācoties, – tā par savu mākslinieka gaitu sākumu teicis ievērojamais gleznotājs Vitālijs Kalvāns (1909–1965), kam 19. septembrī dzimšanas diena.

Par Latgales blondā jaunekļa raksturu raksta kritiķi: Ka Kalvāns var intensīvi strādāt un šī īpašība ir viņa rakstura stiprums – to liecina jau ģimnāzista gadi jau Ludzā, kur līdztekus skolas darbam viņš gleznojis caurām dienām un naktīm un sarīkojis veselu izstādi Ludzas ģimnāzijā. Šis entuziasms viņā lauzies uz āru jau sen un palīdzējis ļoti īsā laikā beigt Mākslas akadēmiju.

Kritiķis Speners: Vīnkōršs motivs, vīnkōršas krōsu saskaņas („Latgolas cīmā“ – bryunas, zaļas un palākas krōsu saskaņa), kai ari vīnkōrša, bet styngra kompoziceja ir golvonōs V. Kaļvāna dorbu pazeimes.

Gleznōdams palākū cīmu, jys tūmār naīīt vīnmuleibā. Krōsu dažaideiba ir dzeiva, jys napaīt garom rakstureigōkajam Latgolas laukūs un piļsātōs. Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Vipingas kukurūza.

               Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs

Tāda lauksaimniecības kultūra kā kukurūza parasti asociējas ar Ameriku vai vēsturi zinošajiem PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova kukurūzas audzēšanas kampaņu 20. gs. 60. gados.

Izrādās, ar Latgales apstākļiem piemērotas kukurūzas šķirnes izveidi Rēzeknes tuvumā, Vipingā, nodarbojies lauksaimnieks Bačmanovs. Viņa radītā kukurūzas šķirne aug 100–110 dienas, iesēj maija vidū un novāc augusta vidū. Ja kukurūza pagūst nogatavoties, tā dod labu ražu. Līdzās kukurūzai uzņēmīgais zemnieks blakus laukā pievērsies arī prosai.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Dzejas dienas.

Sandra Ūdre, publicitātes foto

Ir Dzejas dienu laiks. Latgaliešiem dzejas tradīcija ir tikai mazliet vecāka par 100 gadiem: pirmais dzejoļu krājums Jurim Pabērzam „Pavasara skaņas“ (1913), pirmā latgaliešu dzejas antoloģija „Kūkle“ (1914), ja neskaita pirmo Mihaela Rota laicīgo dzejoli 18. gs. Ir priekšstats, ka latgaliešu tradicionālā lirika ir vien sakāpināts piederības apliecinājums dzimtajam novadam, Dievmātei un sērdieņa liktenim. Tomēr dzeja ir gana daudzveidīga.

RARZI asociētā profesore māsa Klāra PIJ (Skaidrīte Kalvāne) latgaliešu garīgās literatūras sākotnes pētījumos kā atšķirīgu izceļ 19. gs. sākuma autora Stiglavas prāvesta Stefana Bagiņska jeb latgaliešu Dantes darbu „Kawieklis piestieygs“. Tā nav tikai pamācoša dzeja, bet mirstīga cilvēka saruna ar tādiem pašiem mirstīgiem cilvēkiem par Dieva lietām: Redz Diws un tiewi, cylwaks, kay dzieywoy, kayds esi,/ Kû tu panieś, kû niesi un kû wiel paniessi. Vai citā dzejolī: Myużeyba, Motia łayku, Łayks myusu dzieyweibas/ Un myusu ir auklitojs. Viss noslēdzas ar mūžību: Cik łaymigâ myużeybâ łaymies un prycibas, / Tik leydza nałaymigâ nałaymies, gryutibas;/ Wina ir łaymiega, utra – nałaymiga. Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai. Jāzeps Krivāns.

Sandra Ūdre, Foto no Raimonda Igolnieka personiskā arhīva: no labās J. Krivāns, znota Donāta Igolnieka māsa Stefānija, meita Celīna, mazdēls R. Igolnieks

20.gs. pirmās puses izcilākā latgaliešu ērģelnieka Jāzepa Krivāna (1878–1972) mūžā padarītais mūzikas vēsturnieka acīm mērāms lielos skaitļos: sagatavoti 111 ērģelnieki Latgales draudzēm, darba stāžs 75 gadi…

J.Krivāns dzimis 1878. g. 31. jūlijā Krāslavā, viņa vecāki strādājuši Plateru muižā. Mūziku mācās pie Sofijas Litinskas, turpina pie ērģelnieka O. Skrobovska. Darba gaitas par ērģelnieku sāk 1895. g., 1910. g. Varšavā iegūst diplomu.

Strādā dažādās draudzēs Lietuvā un Latgalē, bet pamanās kaut ko darīt arī papildus – tā drukas aizlieguma laikā slepus māca bērniem lasīt un rakstīt dzimtajā mēlē. Strādādams Viļakas draudzē (1905–1914), ar paša nodibināto draudzes kori iesaistās sabiedriskajā dzīvē, savukārt Līvānos un Preiļos (1915–1916) vada bērnu patversmi un darbojas Palīdzības komitejā bēgļiem.

Turpināt lasīt

Sndra Ūdre

Daugavpils Valsts skolotāju institūta direktore, Vasaras saulgriežu gaviļniece Valērija Seile (1891–1970) 1938. gadā raksta: Latvijā lielākie smagumi un lielākā atbildība gulstas uz sievietes pleciem, – un sievietei jābūt lepnai uz savu atbildību un stiprai savos pienākumos.

Pēc tā laika Veselības departamenta un Maldupa apkopotiem datiem, Latvija no visām Eiropas valstīm ir izteiktāko sieviešu pārprodukciju: uz 1000 vīriešiem 1139 sievietes. Salīdzinoši Igaunijā: uz 1000 vīriešiem 1130 sievietes. 1927. gadā tika aprēķināts, ka par vecmeitām jāpaliek 125 228 jaukundzēm.

Ja Kurzemē un Vidzemē tika ieturēts puslīdz līdzsvars, tad Latgalē un Kurzemē sieviešu pārsvars, vēl bēdīgāk bija Rīgā, kur sieviešu vairāk par 30 000. Izrādās, puisēnu dzimstība Latgalē bija pat lielāka, taču gandrīz 32% mira vecumā līdz 16 gadiem. Nē, tolaik neskanēja padomi precēties ar ārzemniekiem, bet sievietēm iegūt plašu izglītību un censties ieņemt augstus amatus, tādejādi nodzīvot pilnvērtīgu un interesantu dzīvi.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Anna Rūmane-Ķeniņa.

Sandra Ūdre

Rakstniece un sabiedriska darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa (1877–1950): Sievietes spējām un darbam bija pienācīga cieņa un novērtējums Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados. Kopš tā laika vispusīgi izglītoto sieviešu skaits strauji pieaudzis, bet viņu darba iespējamības kļuvušas aizvien šaurākas.

Vienīgās sievietes Satversmes Sapulcē no Latgales Valērija Seile un Apolonija Laurinoviča bez tiešā darba parlamentā daudz pievērsās jaunās valsts pamatlietu izskaidrošanai Latgales vienkāršajiem cilvēkiem. 1920. gada oktobra sākumā deputātes apmeklēja Pildas, Rundānu un Istras pagastus, lai iepazīstinātu ar Satversmes Sapulces darbību. Valērija stāstīja par parlamenta lomu vispār, komisiju darbu, valsts ārējo un iekšējo politiku. Apolonija ziņoja par agrāro likumu.

Turpināt lasīt

Pagātnes fakti šodienai.Latgales ilgdzīvotājas.

Sandra Ūdre

No ārzemju avotiem pārpublicēta atziņa 20. gs. 30. gadu Latvijas presē: Cilvēks ilgu mūžu var sasniegt tad, ja viņš dzīvo līdzsvarotā un labi nokārtotā vidē. Tomēr īpatņu ilgā nodzīvošana vienmēr būs atkarīga no tā sauktā „neparedzētā gadījuma“, „nejaušiem apstākļiem“ vai „labas laimes“.

Ik pa laikam pasaules medijos parādās ziņas par pasaules vecāko cilvēku un centieni izdibināt ilgās dzīves noslēpumu. Parasti izrādās, ka tāda nav.

gados Latvijas prese pievērš uzmanību Latgales ilgdzīvotājām – daugavpilietei Trīnei Purviņai (120 uz 1939), viļānietei Soļai Lauciniecei (123 uz 1936), rēzeknietei Feigai Arjevai (118 uz 1938), rogovkietei Annai Krišānei, dz. Slaveitei (110 uz 1931). Kundzes dzimušas dzimtlaikos, pilsētnieces krasāk piedzīvojušas vecumdienu trūkumu.

Purviņa dzimusi Meņģeles pagastā kalpu ģimenē, pati jaunībā strādājusi citu sētās. Uz Daugavpili atnākusi, kad „krievu ķeizaram Pēterburgā norautas kājas“, 18 gadus nostrādājusi uz dzelzceļa, izaudzinājusi septiņus bērnus, četri jau pirms viņas guldīti Daugavpils kapos. Viens dēls devies uz Ameriku, meita – uz Persiju, trešais – pazudis bez vēsts. Līdz 1937. gadam sieviete dzīvojusi pašas celtajā mazmājiņā Drujas ielā 2, tad pilsētas valdes darbinieki pierunājuši pārcelties uz nespējnieku patversmi. Bijusi slavena pūšļotāja ar labsirdīgu raksturu, ņēmusies ar rožu riebšanu, zobu sāpju remdēšanu. Līdz nāves stundai saglabājusi labu veselību un redzi, tikai dzirde pēdējā laikā pasliktinājusies. Viņa bez dzimtās latviešu pratusi vēl četras valodas – krievu, vācu, igauņu un čigānu, izlasījusi Bībeli 50 reižu un iemācījusies no galvas dziesmu grāmatu.

Turpināt lasīt

Jaunākie ieraksti

Vecāki ieraksti