Sandra Ūdre

No ārzemju avotiem pārpublicēta atziņa 20. gs. 30. gadu Latvijas presē: Cilvēks ilgu mūžu var sasniegt tad, ja viņš dzīvo līdzsvarotā un labi nokārtotā vidē. Tomēr īpatņu ilgā nodzīvošana vienmēr būs atkarīga no tā sauktā „neparedzētā gadījuma“, „nejaušiem apstākļiem“ vai „labas laimes“.

Ik pa laikam pasaules medijos parādās ziņas par pasaules vecāko cilvēku un centieni izdibināt ilgās dzīves noslēpumu. Parasti izrādās, ka tāda nav.

gados Latvijas prese pievērš uzmanību Latgales ilgdzīvotājām – daugavpilietei Trīnei Purviņai (120 uz 1939), viļānietei Soļai Lauciniecei (123 uz 1936), rēzeknietei Feigai Arjevai (118 uz 1938), rogovkietei Annai Krišānei, dz. Slaveitei (110 uz 1931). Kundzes dzimušas dzimtlaikos, pilsētnieces krasāk piedzīvojušas vecumdienu trūkumu.

Purviņa dzimusi Meņģeles pagastā kalpu ģimenē, pati jaunībā strādājusi citu sētās. Uz Daugavpili atnākusi, kad „krievu ķeizaram Pēterburgā norautas kājas“, 18 gadus nostrādājusi uz dzelzceļa, izaudzinājusi septiņus bērnus, četri jau pirms viņas guldīti Daugavpils kapos. Viens dēls devies uz Ameriku, meita – uz Persiju, trešais – pazudis bez vēsts. Līdz 1937. gadam sieviete dzīvojusi pašas celtajā mazmājiņā Drujas ielā 2, tad pilsētas valdes darbinieki pierunājuši pārcelties uz nespējnieku patversmi. Bijusi slavena pūšļotāja ar labsirdīgu raksturu, ņēmusies ar rožu riebšanu, zobu sāpju remdēšanu. Līdz nāves stundai saglabājusi labu veselību un redzi, tikai dzirde pēdējā laikā pasliktinājusies. Viņa bez dzimtās latviešu pratusi vēl četras valodas – krievu, vācu, igauņu un čigānu, izlasījusi Bībeli 50 reižu un iemācījusies no galvas dziesmu grāmatu.

Turpināt lasīt