Pagātnes fakti šodienai.Latgales ilgdzīvotājas.

Sandra Ūdre
No ārzemju avotiem pārpublicēta atziņa 20. gs. 30. gadu Latvijas presē: Cilvēks ilgu mūžu var sasniegt tad, ja viņš dzīvo līdzsvarotā un labi nokārtotā vidē. Tomēr īpatņu ilgā nodzīvošana vienmēr būs atkarīga no tā sauktā „neparedzētā gadījuma“, „nejaušiem apstākļiem“ vai „labas laimes“.
Ik pa laikam pasaules medijos parādās ziņas par pasaules vecāko cilvēku un centieni izdibināt ilgās dzīves noslēpumu. Parasti izrādās, ka tāda nav.
gados Latvijas prese pievērš uzmanību Latgales ilgdzīvotājām – daugavpilietei Trīnei Purviņai (120 uz 1939), viļānietei Soļai Lauciniecei (123 uz 1936), rēzeknietei Feigai Arjevai (118 uz 1938), rogovkietei Annai Krišānei, dz. Slaveitei (110 uz 1931). Kundzes dzimušas dzimtlaikos, pilsētnieces krasāk piedzīvojušas vecumdienu trūkumu.
Purviņa dzimusi Meņģeles pagastā kalpu ģimenē, pati jaunībā strādājusi citu sētās. Uz Daugavpili atnākusi, kad „krievu ķeizaram Pēterburgā norautas kājas“, 18 gadus nostrādājusi uz dzelzceļa, izaudzinājusi septiņus bērnus, četri jau pirms viņas guldīti Daugavpils kapos. Viens dēls devies uz Ameriku, meita – uz Persiju, trešais – pazudis bez vēsts. Līdz 1937. gadam sieviete dzīvojusi pašas celtajā mazmājiņā Drujas ielā 2, tad pilsētas valdes darbinieki pierunājuši pārcelties uz nespējnieku patversmi. Bijusi slavena pūšļotāja ar labsirdīgu raksturu, ņēmusies ar rožu riebšanu, zobu sāpju remdēšanu. Līdz nāves stundai saglabājusi labu veselību un redzi, tikai dzirde pēdējā laikā pasliktinājusies. Viņa bez dzimtās latviešu pratusi vēl četras valodas – krievu, vācu, igauņu un čigānu, izlasījusi Bībeli 50 reižu un iemācījusies no galvas dziesmu grāmatu.

Lauciniece nekad dzīvē neslimojusi, pat nezinājusi, kā galva sāpot. Dzimusi dzimtļaužu ģimenē. Muižnieks ar vagaru izsprieduši, ka viņu izdos vagara brālim. Zinājusi, ka pretošanās veltīga, samierinājusies. Vienu dienu saņēmusi uzaicinājumu ierasties muižā, pirmo reizi ieraudzījusi līgavaini, tai pašā dienā salaulāti. Sadzīvojuši 11 bērnus, mūža nogali Soļa pavadījusi pie meitas, kurai pašai pāri 80.
Rēzekniete F. Arjeva dzīvojusi Kuldīgas ielā 13, mazā koka mājiņā, kaimiņi uzskatījuši, ka viņa noteikti vecāka par 120. Apprecējusies 20 gadu vecumā, pēc 60 laulībā nodzīvotiem gadiem vīrs miris, bērnu nav bijis, četri brāļi un divas māsas arī jau miruši. Vecākais brālis nodzīvojis līdz 126 gadiem. Iztikusi no apkārtējo dāvanām, labi ļaudis jau gadiem maksājuši viņas īri, ar 100 latiem pabalstījis arī valsts prezidents. Labprāt runājusi trīs valodās, labi ēdusi, daudz lietojusi šķidruma – 9 glāzes tējas dienā. Turpat kaimiņos dzīvojis ap 100 gadus vecs vīrs Stalbovs, kurš iztiku pelnījis ar bērnu sagatavošanu pirmajai komunijai.
Krišāne dzimusi Griudinišku sādžā, labi atcerējusies kungu laikus un daudzos karus. Nekad dzīvē nav slimojusi, no galvas zinājusi daudz psalmu un īpatnēju tautasdziesmu, ko pat viņas apkārtnes jaunāku paaudžu cilvēki pat nebija dzirdējuši.
Pēc: Brīvā Zeme, 1939, Nr. 154; Daugavas Vēstnesis, 1939, Nr. 17; Jaunākās Ziņas, 1937, Nr. 156; 1938, Nr. 170; Latgales Vēstnesis, 1936, Nr. 4; 1936, Nr. 8; 1936, Nr. 16; Rīts, 1936, Nr. 22; 1937, Nr.10; Katōļu Dzeive, 1931, nr. 3.

krasainais_logo