Inga Čekša-Ratniece, Foto: no RMDV arhīva – Marija (centrā) kopā ar spāņu draugiem
Inga Čekša-Ratniece, Foto: no RMDV arhīva – Marija (centrā) kopā ar spāņu draugiem
Inga Čekša Ratniece, Foto: Māris Justs
Tā atrodas Viļakas novada muzejā, jo Viļakas vēsture, cilvēku piederība un pērles ir arī trīs baznīcas un to draudzes: Jēzus Sirds Romas katoļu draudze, luterāņu draudze un Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo draudze. Viļakas novada muzeja ekspozīcija apliecina reliģijas nozīmi pilsētas vēsturē un attīstībā.
Inga Čekša Ratniece, Foto: Māris Justs
Inga Čekša Ratniece, Foto: Māris Justs
Voldemārs Šaicāns ir no Viļakas. Prom bijis tikai padomju laiku armijas dienesta un pirmās profesijas apguves laikā. Pirmās četras klases pabeidzis Viļakas sākumskolā, kura pašlaik atrodas pie Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes ēkas, kā neizmantota celtne ar tumšiem logiem. Arī vidusskola absolvēta Viļakā. Virpotāja profesiju Voldemārs apguva Rīgā. Tad pieci darba gadi Žīguru MRS. 1993.gada 25.februārī uzsāka dienestu robežsardzē. Voldemārs Šaicāns ir Viļakas pārvaldes Robežkontroles un imigrācijas kontroles dienesta priekšnieks, pulkvežleitnants.
Inga Čekša Ratniece, Foto: Māris Justs
Inga Čekša Ratniece
Inga Čekša Ratniece, Foto: www.kulturaskarte.lv
Inga Čekša-Ratniece
Inga Čekša Ratniece, Foto no Andra Slišāna arhīva


Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs


Ginta: Mūsu ikdienas rutīna ir tāda pati kā lielā pilsētā: mēs braucam uz darbu, darām tos pašus ikdienas darbs. Varbūt tas ceļš un ilgums mums īsāks nekā Rīgā. Tā jau ir mūsu prioritāte. Jauniešiem ir jāizbauda tā lielpilsēta, tad viņi saprot, vai ir lielpilsētas dzīvotājs vai labāk mājās.
Sandra: Tas atkarīgs no rakstura, tas ir iedzimts. Man jau no mazotnes likās, ka es nekad nedzīvošu pilsētā, neesmu pilsētas iedzīvotājs, lauki – tas ir mans, mana puse ir mana puse. Gadījies, ka vīrs pārnācis uz manu pusi, bet ne es aizgājusi uz vīra pusi. Vienojāmies.
Ginta: Izbaudīju lielpilsētu. Bija mēģināts braukt prom, bet kaut kā nav izdevies. Aizbrauc un paskaties, ka tur viss ir svešs, te – savs. Ir labi tur, kur nav mūsu. Te ir savas mājas un vecāki. Vislatvijas problēma – jaunieši aizbrauc. Primārais ir darbs. Lai neaizbrauktu, ir jābūt darbam un iespējām.
Sandra:. Jaunieši, ja viņiem būs darbs, atgriezīsies. Ir jau vairāki piemēri. Ja grib, tad var atrast darbu arī pie mums. Mēs varam piedāvāt kultūras tūrismu. Brauc grupa un grib dzirdēt folkloru vai teātri, Ziemeļlatgales dančus Upītē. Tā ir mūsu ikdiena. Nav speciāli radīts, bet tas ir. Tas novads ar folkloru ir tik bagāts. Tā radusies 80.gadu beigās, kad bija sovhozi un kolhozi. Bija skates, kolektīvus savāca. Joprojām viņi ir dzīvi, svin jubilejas. Nāk paaudžu maiņa. Neviens kolektīvs nav miris dabīgā nāve, darbību pārņem jaunieši un četrdesmitgadīgo, piecdesmitgadīgo paaudze.
Par kultūras norisēm un ikdienu Viļakā lasiet žurnāla A12 jaunākajā numurā!