2017.gada 16. novembrī Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta Jeļenas Rudnikas floristikas darbu izstāde “Ziedu simfonija”. Izstādes autori daudzi cilvēki ir iepazinuši gan kā dzejnieci, gan kā mākslinieci, gan floristi – , vārdu sakot, kā cilvēku, kuru daba apveltījusi ar daudziem talantiem. Pēc izglītības Jeļena Rudnika ir pedagoģe, pēc dzīves aicinājuma – māksliniece un dzejniece, bet dvēselē – floriste.
Jeļenas Rudnikas gleznas jau vairākkārt tiek izstādītas Ludzas Novadpētniecības muzejā, viņas dzejoļi tiek publicēti vietējos laikrakstos un dzejas izlasēs, tie ir atrodami arī grāmatā “Latgales krievu lirika”.
Šīs brīnišķīgās mākslinieces darbi ne vienu vien reizi ir sajūsminājuši muzeja apmeklētājus, bet šoruden mums radās iespēja iepazīt vēl vienu Rudnikas kundzes talantu – skatītāju vērtējumam tika izstādītas neparastas gleznas. Košo krāsu vietā māksliniece ir izmantojusi ziedlapas, smilgas, zāles stiebrus un pat koku mizu. Ar tik ikdienišķi parastā dabas materiāla palīdzību viņa ir radījusi patiesi neatkārtojamus darbus.
Izstādes atklāšanāas pasākumā darbu autore apmeklētājiem stāstīja, ka savus floristikas darbus veido “ošibanu” tehnikā (presētā floristika), kas tulkojas kā gleznošana ar ziediem. Floristikas dzimtene ir Japāna. Turklāt vēsturiski ar sauso ziedu kompozīciju veidošanu nodarbojās tikai vīrieši: mūki, karavīri un muižnieki. Par to nav jābrīnās, jo, nodarbojoties, pēc mūsu izpratnes, ar tik sievišķīgu nodarbi, vīriešos tika audzināta darba mīlestība un pacietība.
Lai pilnvērtīgi iepazītu visus Jeļenas Rudnikas talantus, noteikti ir jāieklausās viņas dzejas vārsmās un melodiskajās dziesmās. Muzikālo dāvanu visiem klātesošajiem bija sagādājušas mākslinieces novadnieces, istrēnietes, Natālija Leitāne un Jeļena Kreminska. Viņu vokālā dueta “Lirika” izpildījumā skanēja dziesmas ar J. Rudnikas dzejas vārdiem.
Dzimtais Istras novads ieņem īpašu vietu mākslinieces sirdī. Savā lirikā viņa tik bieži apdzied dzimtās malas skaistumu.
Tagad J. Rudnika dzīvo ciematā Ezersala Ciblas novadā. 34 savas dzīves gadus viņa veltījusi darbam Ezersalas skolā, kur pasniedza krievu valodu un literatūru, kā arī mājturību.
Viņas bijusī kolēģe, laba draudzene Anna Kujalova atcerējās, ka viņas aizraušanās ar floristiku sākusies, pateicoties tieši Jeļenai, kura pirms aiziešanas pelnītā atpūtā kādu dienu vienkārši teica: “Savu floristikas pulciņu nododu tavas gādīgajās rokās”. No šī brīža “ziedu glezniecības pasaule” ievilka Annu Kujalovu savos tīklos. Bet, kā pati Anna atzīst, “viņai vēl nav izdevies atklāt visus meistarības noslēpumus”.
Krāsu un tēlu daudzveidība mākslinieces darbos rada Ludzas muzeja izstāžu zālē īpašu atmosfēru. Iepazīstoties ar gleznām, apmeklētāji var baudīt dzimtās Latgales skaistumu, kas veidots no tās ziedu un zāļu pušķiem.
LdNM komunikāciju un sabiedrisko attiecību vadītāja R. Kučāne.
Kaspars Strods, Latgales Kultūrvēstures muzeja eksperts kultūrvēstures jautājumos
Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma:
Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīca pēc pilsētas 1944.gada 6.–7. aprīļa padomju aviācijas bombardēšanas
Otrdien, 12. decembrī, plkst. 14.00 Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) notiks tradicionālā Vēstures mirkļu pietura ,,Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcai – 80”.
Katoļticībai Latgalē ir senas tradīcijas, kuras nostiprinājās pēc 1629.gada, kad reģions tika iekļauts Polijas-Lietuvas valsts sastāvā. Nozīmīgu lomu katoļticības attīstībā ieņēma arī Mariāņu kongregācija, kuru 1673.gadā dibināja svētais Staņislavs Papčinskis (1631–1701). Pakāpeniski attīstot savu darbību, 1924.gadā kongregācijas pārstāvji dibināja savu pārstāvniecību Latvijā. Visai drīz par vienu no kongregācijas garīgajiem centriem kļuva arī Rēzekne, kur 1932.gadā atvēra otro mariāņu klosteri Latvijas teritorijā (pirmo nodibināja Viļānos 1924.gadā).
Pieaugot draudzes locekļu skaitam, tika domāts arī par sava dievnama celtniecību. 1935.gadā pēc arhitekta P. Pavlova izstrādātā projekta aizsākās Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas celtniecības darbi, kurus uzraudzīja tēvs Juris Kārkle (1893–1972), bet 1937.gada 6. decembrī to iesvētīja Latvijas Mariāņu kongregācijas priors Benedikts Skrinda (1868–1947). Dievnams pārdzīvojis gan Otro pasaules karu, gan padomju okupācijas gadus un kļuvis par vienu no Rēzeknes centra nozīmīgākajiem vēsturiskajiem simboliem.
Pasākuma laikā kopā ar Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas priesteri Pāvelu Zeili u. c. mariāņu tēviem iepazīsim dievnama un Latvijas Mariāņu kongregācijas vēsturi.
Gaidīsim tiek visi interesenti!
Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
30.novembrī i 1. decembrī Rēzeknis Tehnologeju akademejā latgalistikys cykla nūslādzūšuo konfereņce „Myusu dīnu latgalīšu volūda“, veļteita myusu dīnu latgalīšu raksteibys pyrmuos normativuos apsprīdis 110 godu jubilejai i pošreizejūs raksteibys nūsacejumu desmit godim. Patīseibā, tū pīzeist ari organizatori, tei ir sovejūs kuortrejuo tikšonuos.
Diskusejā „Medeji Latgolā, jūs sasnīdzameiba i saturs“ sacynuots, ka ari finansiejumu latgaliskajam varams dabuot, kod individualuos i organizaceju sarunuos tys mierķtīceigi tiks praseits. Golvonuo „vāzda ar div golim“ diskusejā „Latgalīšu literaturys šudiņdīna, reitdīna voi vakardīna?“ – napīpraseitais latgaliski raksteitais vuords i autoru pošizpausme. Šudiņdīnys diskuseja „Myusu dīnu latgalīšu volūda: padareitais i doromais“.
Turpināt lasīt
Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
30.novembris – Andreji. Kalendārā tā ir zināma robežzīme – sākas Advents, jauns Baznīcas gads, tāpēc Andrejus svinējuši kā gadskārtu ieražu svētkus. Andryvs ir arī populārs latgaliešu pasaku varonis:
Andryvs beja īkrits popam poruodā. Pos pavaicoj vīnu reizi, pavaicoj ūtru, kod atdūs naudys. Andryvs vīnkuorši atbiļd, ka cytu svātdiņ. Pops gaida, gaida, brauc pats piec naudys. A Andryva sīva kai reize izvylkuse pūdeņu ar vuorūšu iudini i izlykuse iz blučeiša. Andryvs ruoda popam pūdeņu, ks pats iz blučeiša vard. Pops, tū īraudziejs, aizmiersa par naudu, suoce targavuot blučeiti. Andryvs par blučeiti papraseja capuris zalta.
Pops, nūpiercs blučeiti, līk sīvai pīvuoreit vareņu. Buoba salīk pūdā putruomus i gaļu, meklej molkys. Pops soka, lai līk pūdeņu iz blučeiša, sīva paklausa. Gaida, gaida, kai navard, tai navard. Beidzūt pops saprūt, ka Andryvs jū apmuonejs.
Turpināt lasīt
Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Tas būs stāsts par Anitu Lukaču. Viņa dzīvo Ludzas novada Briģu pagasta Mazajā Pīkovā. Te arī ierīkota aušanas darbnīca. Darbdienās Anita sastopama Zilupē, jo mūzikas un mākslas skolā bērniem māca tādu priekšmetu kā Mācība materiālā. Anitu var sastapt arī Ludzā, kur viņai jau 4 gadus pieder savs veikals-darbnīca. Te ir tikai vietējo meistaru rokām darinātā produkcija: segas, māla podi, krūzes, vāzes, pītie grozi, adījumi, izšuvumi.
Anita:
Lielākā daļa darbu ir mūsu pašu – mani un meitu. Viņas man palīdz. Dzīvo netālu Briģu pagastā. Pie manis vairāk iegriežas vietējie, tūristi – reti. Ienāk, paskatās, nākamreiz atved sev līdzi kaimiņus, draugus un radus. Darba ir pietiekoši. Zvana no Rīgas un pasūta austos brunčus, bikses, svārkus. Pasūtījumi ir arī no Anglijas, tos nosūtu viņiem pa pastu. Tur arī latvieši dzied un dejo, grib latviskos tērpus. Tagad jau var sadarboties ar visu pasauli. Pasūta arī austās grāmatzīmes ar personvārdiem. Ir sajūta, ka tuvojas valsts simtgade. Kolektīviem vajag jaunus tērpus Dziesmu un deju svētkiem. Ziemā nodarbošos ar liela izmēra plecu lakatiem. Cilvēkiem pieaug vajadzība pēc tautiskā. Ja agrāk pasūtīja tērpus tikai kolektīvam, tagad katrs vēl grib personīgi sev. Ar to viņi grib atšķirties. Dzīvo Rīgā, bet dzimtene ir Ludzā vai Balvos, tad gribas Ludzas vai Balvu tautastērpu. Es meklēju, kādas krāsas un rakstu īpatnības bija raksturīgās konkrētam novadam. Grūti ir atrast, grāmatās nav aprakstīts tik sīki. Vajag braukt uz muzejiem Rīgā. Dažkārt nevar atrast arī tur, tad jāņem tuvākais tam pagastam vai tieši Latgalei raksturīgais.
Turpināt lasīt
Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
Agrāk Latgalē šai laikā parasti jau gaidīja aukstumu ar pamatīgiem mīnus grādiem un nepacietīgi gaidīja, kad pa īstam aizsals tuvējais ezers. Šāda interese par aizsaluša ezera ledus kvalitāti saistīta ar praktiskiem nolūkiem – īsināt garo apkārtceļu, ejot vai braucot ar zyrgu taisni. Ziemas mēnešos zilo ezeru zemes ainavai raksturīgi balti plašumi, krustu šķērsu nopēdoti dažādos virzienos.
Latgalieša vārdu krājumā daudz dažādu apzīmējumu sasaluma niansēm, piemēram: izpeils – virs ledus satecējis un biezā slānī sasalis ūdens; pagrauda/pagrauzde – tukšums starp ledu un ūdeni; zlaugzne – ledus virsējā ūdens plāna sasaluma kārtiņa; nūmizēt – noklāties ar plānu ledus kārtiņu; sarksne/sarkšni – sērsna; ladonka – ledus gabals, arī braukāšanai no kalna ragavu vietā u. c.
Turpināt lasīt