Pierobežā pie pazīstamās audējas

Inga Čekša-Ratniece, Foto: Māris Justs
Tas būs stāsts par Anitu Lukaču. Viņa dzīvo Ludzas novada Briģu pagasta Mazajā Pīkovā. Te arī ierīkota aušanas darbnīca. Darbdienās Anita sastopama Zilupē, jo mūzikas un mākslas skolā bērniem māca tādu priekšmetu kā Mācība materiālā. Anitu var sastapt arī Ludzā, kur viņai jau 4 gadus pieder savs veikals-darbnīca. Te ir tikai vietējo meistaru rokām darinātā produkcija: segas, māla podi, krūzes, vāzes, pītie grozi, adījumi, izšuvumi.
Anita:
Lielākā daļa darbu ir mūsu pašu – mani un meitu. Viņas man palīdz. Dzīvo netālu Briģu pagastā. Pie manis vairāk iegriežas vietējie, tūristi – reti. Ienāk, paskatās, nākamreiz atved sev līdzi kaimiņus, draugus un radus. Darba ir pietiekoši. Zvana no Rīgas un pasūta austos brunčus, bikses, svārkus. Pasūtījumi ir arī no Anglijas, tos nosūtu viņiem pa pastu.  Tur arī latvieši dzied un dejo, grib latviskos tērpus.  Tagad jau var sadarboties ar visu pasauli. Pasūta arī austās grāmatzīmes ar personvārdiem. Ir sajūta, ka tuvojas valsts simtgade. Kolektīviem vajag jaunus tērpus Dziesmu un deju svētkiem. Ziemā nodarbošos ar liela izmēra plecu lakatiem. Cilvēkiem pieaug vajadzība pēc tautiskā. Ja agrāk pasūtīja tērpus tikai kolektīvam, tagad katrs vēl grib personīgi sev. Ar to viņi grib atšķirties. Dzīvo Rīgā, bet dzimtene ir Ludzā vai Balvos, tad gribas Ludzas vai Balvu tautastērpu. Es meklēju, kādas krāsas un rakstu īpatnības bija raksturīgās konkrētam novadam. Grūti ir atrast, grāmatās nav aprakstīts tik sīki. Vajag braukt uz muzejiem Rīgā.  Dažkārt nevar atrast arī tur, tad jāņem tuvākais tam pagastam vai tieši Latgalei raksturīgais.

Anita pirmās aušanas iemaņas ieguva skolā Briģu pagastā (pašlaik šīs skolas vairs nav). Tajā par skolotāju strādāja viņas mamma, kura, būdama laba rokdarbniece, pierunāja direktoru izveidot aušanas pulciņu.
Stāsta turpinājums par Anitu Lukaču žurnāla A12 jaunā numura reportāžā ,,Gan robežu, kur saule mostas agrāk’’.

krasainais_logo