Es izsmējos, meita – vietām iesmējās, tā ir būtiska paaužu uztveres atškirība. Lai sajustu pilnībā šīs izrādes piedāvātos tekstus un aktierspēles zemtekstus, par maz zināt informatīvi par Vasilija Šukšina (1929–1974) laiku, ja nav paša padomju pieredzes. Citādi izrādes atmosfērā ienākt nevar un jāpaliek ārpusē.

Man šis durvju kods padevās ar trim atslēgas vārdiem: vodka, kažoks un zemtupelniecība. Nu krievu cilvēks tā iekārtots, ka bez, minums, 100 g nekur un nekā. Tomēr stereotipiskais preparēts dziļāk, ne velti vienu brīdi projektora attēlā pavīdēja sienas tepiķa mandala – tātad kosmiskās virsjēgas klātbūtne arī netiek nozaudēta. Tieši vodka tam nabaga cilvēkam ir izeja uz šo virsjēgu, jo citas slēgtas, tāpēc varoņi tik bieži ierauj vai ir labi ierāvuši. Bet ap šo un par šo starpstāvokli labi raisās aktierspēle, var izpausties līdz sejas grimašu niansēm, izrādē iesaistītajai trupas vīriešu kārtai tas meistarīgi padevies.

Kažoks, no kura simbolikas te īzšķetināti daudzi pavedieni (svarīgi, ka tā iekškabatā  pat pudeli var paslēpt), tomēr pirmām kārtām ir sociālā stāvokļa noteicējs. Par pretmetiem un vērtību sistēmu pastāstīts caur kažokiem – tikai atliek pievērsiet uzmanību, kas kuram mugurā, ieklausīties, kad piemin kažokus. Un novērtēt I. Apeles oriģinālo kažoku dizains (sieviešu tērpi arī ir uh!, vienkārši par kažokiem sanāca runāt vispirms), pat deja.

Turpināt lasīt