Tag: Rēzeknes Tautas Teātris

Rēzeknes Tautas teātra pirmizrāde Rēzeknes kultūras namā „Ačgārnās pasakas čemodānā“

„Ačgārno pasaku čemodānā“ pirmizrāde „Gora“ Mazajā zālē notika jau 22. maijā, bet Rēzeknes kultūras namā – 6. jūnijā. Un labākais kompliments izrādei ir skatītāju interese – kultūras namā pat uz skatuves salikto krēslu pietrūka, bet atnākušie (pieaugušie, kas jutās kā bērni) un viņu atvestie bērni dzīvoja līdzi – atsaucās aktieru replikām, sajūsmā plaukšķināja, izrādes izskaņā kopā dejoja. No itāliešu pasaku autora Džanni Rodari (1920–1980) tekstiem veidotā dramaturģija ir versija par to, ko dara pasažieri, kad aizkavējies lidmašīnas reiss.

Manuprāt, tā ir īsta vasaras brīvdienu un atvaļinājumu ieskaņas izrāde, jo tā arī stāsta, cik ļoti mēs visi esam noguruši no rutīnas un gribam beidzot izjust brīvību. Vai tā bija iecerēts, nezinu, režisorei Mārai Zaļaiskalns nepajautāju. Bērni ir noguruši no skolā mācāmām pareizībām, te var atļauties neloģiskus jautājumus, kā piemēram, kāpēc bārdai ir seja, un muļķīgas atbildes. Arī aktieriem šajā izrādē lieliska iespēja izspēlēties katram ārā no savas ikdienas – doties uz skatuves tikai ar sava spēlētprieka čemodānu (šajā izrādē tas ir būtisks aksesuārs) un atļauties pazaudēt ķermeņa daļas. Pēdējais nav metafora, tik burtiski pēc teksta tas tika arī izspēlēts. Bet gan jau kāda tante vai onkulis savāks un atnesīs uz mājām. Nu, redz, visizmētāšanās brīvība var būt arī smags pārbaudījums. Izrādē īpaši uzziedināts itāliskais kolorīts, itāliešu valodas iestarpinājumus aktieri izspēlē, īpaši izgaršodami. Domājams, tas arī aiz noguruma – no angļu valodas dominances visā ārzemnieciskajā (arī te banālā frāze par lidmašīnas aizkavēšanos). Kā mēs paši priecātos, ja kāds tajā galā arī censtos kaut ko uzraut latgaliski vai vismaz saskaitīt līdz desmit latviski, nevis, iepazīstot mūs, tikai paļauties uz informāciju angļu valodā. Turpināt lasīt

Rēzeknes Tautas teātra izrāde „Kaprona eglīte. Dīvainis. Mikroskops“

Es izsmējos, meita – vietām iesmējās, tā ir būtiska paaužu uztveres atškirība. Lai sajustu pilnībā šīs izrādes piedāvātos tekstus un aktierspēles zemtekstus, par maz zināt informatīvi par Vasilija Šukšina (1929–1974) laiku, ja nav paša padomju pieredzes. Citādi izrādes atmosfērā ienākt nevar un jāpaliek ārpusē.
Man šis durvju kods padevās ar trim atslēgas vārdiem: vodka, kažoks un zemtupelniecība. Nu krievu cilvēks tā iekārtots, ka bez, minums, 100 g nekur un nekā. Tomēr stereotipiskais preparēts dziļāk, ne velti vienu brīdi projektora attēlā pavīdēja sienas tepiķa mandala – tātad kosmiskās virsjēgas klātbūtne arī netiek nozaudēta. Tieši vodka tam nabaga cilvēkam ir izeja uz šo virsjēgu, jo citas slēgtas, tāpēc varoņi tik bieži ierauj vai ir labi ierāvuši. Bet ap šo un par šo starpstāvokli labi raisās aktierspēle, var izpausties līdz sejas grimašu niansēm, izrādē iesaistītajai trupas vīriešu kārtai tas meistarīgi padevies.
Kažoks, no kura simbolikas te īzšķetināti daudzi pavedieni (svarīgi, ka tā iekškabatā  pat pudeli var paslēpt), tomēr pirmām kārtām ir sociālā stāvokļa noteicējs. Par pretmetiem un vērtību sistēmu pastāstīts caur kažokiem – tikai atliek pievērsiet uzmanību, kas kuram mugurā, ieklausīties, kad piemin kažokus. Un novērtēt I. Apeles oriģinālo kažoku dizains (sieviešu tērpi arī ir uh!, vienkārši par kažokiem sanāca runāt vispirms), pat deja.

Turpināt lasīt