Rēzeknes Tautas teātra pirmizrāde Rēzeknes kultūras namā „Ačgārnās pasakas čemodānā“

„Ačgārno pasaku čemodānā“ pirmizrāde „Gora“ Mazajā zālē notika jau 22. maijā, bet Rēzeknes kultūras namā – 6. jūnijā. Un labākais kompliments izrādei ir skatītāju interese – kultūras namā pat uz skatuves salikto krēslu pietrūka, bet atnākušie (pieaugušie, kas jutās kā bērni) un viņu atvestie bērni dzīvoja līdzi – atsaucās aktieru replikām, sajūsmā plaukšķināja, izrādes izskaņā kopā dejoja. No itāliešu pasaku autora Džanni Rodari (1920–1980) tekstiem veidotā dramaturģija ir versija par to, ko dara pasažieri, kad aizkavējies lidmašīnas reiss.

Manuprāt, tā ir īsta vasaras brīvdienu un atvaļinājumu ieskaņas izrāde, jo tā arī stāsta, cik ļoti mēs visi esam noguruši no rutīnas un gribam beidzot izjust brīvību. Vai tā bija iecerēts, nezinu, režisorei Mārai Zaļaiskalns nepajautāju. Bērni ir noguruši no skolā mācāmām pareizībām, te var atļauties neloģiskus jautājumus, kā piemēram, kāpēc bārdai ir seja, un muļķīgas atbildes. Arī aktieriem šajā izrādē lieliska iespēja izspēlēties katram ārā no savas ikdienas – doties uz skatuves tikai ar sava spēlētprieka čemodānu (šajā izrādē tas ir būtisks aksesuārs) un atļauties pazaudēt ķermeņa daļas. Pēdējais nav metafora, tik burtiski pēc teksta tas tika arī izspēlēts. Bet gan jau kāda tante vai onkulis savāks un atnesīs uz mājām. Nu, redz, visizmētāšanās brīvība var būt arī smags pārbaudījums. Izrādē īpaši uzziedināts itāliskais kolorīts, itāliešu valodas iestarpinājumus aktieri izspēlē, īpaši izgaršodami. Domājams, tas arī aiz noguruma – no angļu valodas dominances visā ārzemnieciskajā (arī te banālā frāze par lidmašīnas aizkavēšanos). Kā mēs paši priecātos, ja kāds tajā galā arī censtos kaut ko uzraut latgaliski vai vismaz saskaitīt līdz desmit latviski, nevis, iepazīstot mūs, tikai paļauties uz informāciju angļu valodā.

Pieredzējušākiem skatītājiem varēja uznākt nostaļģiskas atmiņas par kaut ko ļoti atpazīstamu, to var vērtēt kā režisores un kolektīva uzticību savam oriģinālajam stilam vai kā kāpšanu uz tā paša grābekļa labā nozīmē, kas var būt pārliecinošāks par atgriešanos savā komforta zonā. Pirms desmit gadiem teātris spēlēja izrādi „Netici blēņām!“ ar latviešu tautas pasaku tekstiem.  Kopīgā daudz – teksta pamatā blēņu stāsti, to absurdumu jeb ačgārnumu ar darbībām vizualizē līdz komismam, scenogrāfijā un tērpos bērnišķīgi krāsaini zigzagismi un apaļgalvismi uz melna fona. Ja gribat uzzināt, par cik un uz kuru pusi pa šiem desmit gadiem esam mainījušies, salīdziniet abas izrādes.

Sandra Ūdre

Foto: Aleksandrs Lebeds, Rēzeknes Tautas teātra arhīvs