Jaunajā žurnāla numurā:

• dekšārietis Ainārs KISEROVSKIS: “Es ļoti gribētu, lai jaunieši nāk dziedāt. Jo tas ir tik forši!” 22 gadi – un jau diriģents, vairāku mūziķu kolektīvu izveidotājs un vadītājs! Kādas ir Aināra vērtības un dzīves mērķi;
• ar ko izceļas MOSKVINAS vecticībnieku lūgšanu nams un kāds ir biedrības “Moskvinas vecticībnieki” vadītājas Tatjanas KOLOSOVAS un viņas senču ieguldījums šajā draudzē;
• “Katrs darbs ir kā ceļš uz izaugsmi. Šodien mēs par to priecājamies, bet rīt jau gribas vēl labāk.” Pilsētas sienu un cilvēku ķermeņu apgleznotāja, māksliniece Grieta BUTJANKOVA;
• kā mēs, latvieši, latgalieši, varam mainīties uz augšu – Latvija toreiz, 90.gados, un tagad bijušā politiķa, aktīva Tautas frontes dalībnieka Valda LAUSKA skatījumā

un citi stāsti par radošajiem, stiprajiem, iedvesmojošajiem mums pašiem, latgaliešiem, Latgalē un ārpus novada robežām.

Žurnāls “A12” iznāk 6 reizes gadā, un to var abonēt jebkurā laikā. Tiekamies žurnāla lappusēs un stiprinām cits citu šajos sarežģītajos laikos.

ABONĒT ŽURNĀLU A12 2024.GADAM

Es un mēs

Teksts un Foto Laura Melne

Nebaidīties runāt skaļi

Gada sākumā plašu rezonansi izraisīja Vladislavas Romanovas veidotā dokumentālā filma “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”. Daži jaunajai sievietei pārmeta dzimtās pilsētas nomelnošanu, citi savukārt izteica atbalstu un atzinību par drosmi celt gaismā tematus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Vladislava apstāties neplāno un jau strādā pie jauniem projektiem, kas saistīti ar Latgali un Daugavpili.

Filma kā sabiedrības spogulis

Ar Vladislavu tiekamies nedaudz vairāk nekā mēnesi pēc filmas “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?” nokļūšanas pie skatītājiem. Šajā laikā viņu daudz intervējuši masu mediji, bijusi tikšanās ar Valsts prezidentu, diemžēl saņemti arī draudi interneta vidē. Kā Vladislava jūtas šobrīd, kad sākotnējā ažiotāža pierimusi? “Varu teikt, ka pēdējo nedēļu jau jūtos daudz vieglāk – varēju atpūsties, izvēdināt prātu un beigt domāt par šo projektu. Šobrīd jau varu uz to paskatīties nedaudz no malas, saprast, kas pašai filmā patika, nepatika, ko gribētos pamainīt nākamajos projektos.” Vladislava stāsta, ka atsauksmes par filmu ir radikāli pretējas – vieni uzskata, ka par Daugavpili tajā nav pateikts nekas labs, citi saka paldies par iespēju paskatīties uz pilsētu no citas puses un saprast, ka tur netrūkst lielisku cilvēku. Filmas autore to salīdzina ar precīzu sabiedrības spoguli. “Kā jau jebkurā spogulī, cilvēks redz pats sevi. Kāds pamana, cik skaists viņš šodien ir, cits pamana kādas savas nepilnības. Es teiktu, ka to Daugavpils cilvēkos atklāja arī filma,” Vladislava norāda, ka tas viņai pat patīk, jo ļauj secināt par sabiedrības noskaņojumu. “Tas, ka tiek aktualizētas problēmas, galu galā noved pie to risinājuma. Ja mēs par to nerunājam, pilsēta nokļūst lielā stagnācijā, tā neattīstās, cilvēki vēl vairāk negribēs braukt uz Daugavpili. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, tieši problēmu aktualizēšana ir pamudinājusi daudzus cilvēkus aizbraukt uz Daugavpili. Neesmu pārbaudījusi, vai tiešām tā ir, bet tā viņi man raksta. Ar problēmu aktualizēšanu varam sākt Daugavpilij un Latgalei nozīmīgus procesus, kas tām ir ļoti nepieciešami.”

Jau filmas nosaukums skatītājam liek izvēlēties – uztvert Daugavpili kā iespēju vai nespēju pilsētu? Vladislava neslēpj, ka tās veidošanas gaitā arī pati sev meklējusi atbildi uz šo jautājumu. Viņas viedokli var nojaust filmas izskaņā, kad kā noslēdzošais kadrs parādās uzraksts “iespēju pilsēta”. “Mēs beidzam stāstu ar Oļega Burinska teikto, ka mēs (Daugavpils – aut. piez.) būsim tādi kā jūs (citas Latvijas pilsētas – aut. piez.), tikai dodiet mums laiku! Te viss notiek un notiks! Man patīk tāda domāšana, nevis tāda, ka Daugavpils ir nespēju pilsēta un punkts. Man patīk diskusija par to, vai tā ir iespēju vai nespēju pilsēta, jo tieši tās laikā mēs varam nonākt pie tā, ka tā būs iespēju pilsēta. Daugavpils nav jāsalīdzina ar citām pilsētām, tai ir savs ritms. Svarīgākais, lai procesi notiek, tas nekas, ja lēnāk,” skaidro Vladislava.

Kas notiek aiz aizvērtām durvīm

Vladislavas vārds plašāk zināms kļuva aptuveni pirms gada, kad viņa sociālajos medijos publicēja spēcīgus vēstījumus – vispirms par to, ka atbalsta Okupācijas pieminekļa nojaukšanu, vēlāk – vērsās pie latviešiem, lūdzot “padot roku vai paiet pretī” krievvalodīgajiem, kuri ir lojāli Latvijas valstij. Arī šobrīd viņa turpina aktīvi paust savu viedokli, īpaši tviterī. Kā pati saka, runāšana un rakstīšana esot viņai tuvākā izpausmes forma, un sākumā nav varējusi pat iedomāties, ka pirmais teksts Facebook par pieminekli izpelnīsies tik lielu uzmanību. “Tolaik  biju ārzemēs, kopā ar kolēģiem darba braucienā Tenerifē. Biju ļoti sacepusies, jo palaidu garām būtiskus notikumus – Rīgā tieši bija gājiens “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” no Brīvības līdz Okupācijas piemineklim, citi protesti. Man tik ļoti gribējās tur būt, jo man tas ir ļoti svarīgi – piedalīties tādos pasākumos. Esmu cilvēks, kurš nevar vienkārši sēdēt un vērot no malas, man kaut kas bija jāizdara. Ātri uzrakstīju to tekstu un viss, aizgāju peldēties baseinā. Pēc stundas pienāk mans kolēģis un saka – tu vispār redzēji, kas tur notiek!? Paņēmu rokā telefonu un sapratu, ka ir kaut kāds vājprāts – simtiem cilvēku dalījušies, ir nenormāli daudz komentāru. Kaut kā nejauši biju trāpījusi īstajā tēmā. Sapratu, ka laikam tas, ko un kā runāju, cilvēkiem patīk un ir svarīgi zināt. Pēc kāda laika tapa nākamais ieraksts, kurš, šķiet, aizgāja vēl plašāk,” atceras Vladislava un uzsver, ka rakstījusi pilnīgi godīgi, nedomājot par to, ka kļūs populāra. “Sapratu, ka man ir ļoti daudz sakrājies iekšā, ir ko teikt. Ar draugiem vakaros, dzerot vīnu, mēdzam daudz runāt par politiku, sabiedrību, sociālajiem procesiem. Sapratu, ka tā diskusija ir svarīga ne tikai manu draugu, tuvinieku lokā, bet arī plašākā telpā. Varbūt ir lielāka nozīme, ka to dara krievvalodīgais, tam ir nedaudz cits konteksts un vērtība. Neviens cits krievvalodīgais tik skaļi un par tik svarīgām lietām nerunāja.”

Vladislava smejas, ka viņa ir cilvēks, kuram ir viedoklis par visu, tāpēc arī sociālajos tīklos viņu var atrast kā @vladaknows. Tas atvasināts no “Vlada knows better” jeb “Vlada zina labāk”, kā mēdz jokot viņas draugi. “Man patīk rādīt to, kas notiek aiz aizvērtām durvīm, ko es redzu no savas – krievvalodīgās latvietes – puses. Rādu, kas notiek manā ģimenē, draugu lokā, kā pati jūtos. Piedāvāju savas pārdomas, kam var piekrist vai nepiekrist, diskutēt, dalīties vai nedalīties, piesekot vai nobloķēt – kaut kā reaģēt.” Vladislava norāda, ka vēl viens iemesls turpināt runāt ir tas, ka viņa jūt – cilvēku attieksme mainās. Sākumā pārmetumus viņa vairāk saņēmusi no latviešiem, bet tagad tieši latvieši esot viņas “lielākie un foršākie advokāti”. Tāpēc Vlada aicina atklāti savu viedokli paust arī citus krievvalodīgos, kuri sevi apzinās kā latviešus. “Šobrīd ir ļoti svarīgi vienam otru atrast. Ne latvietim atrast krievu vai otrādi, bet adekvāti domājošam cilvēkam atrast otru adekvāti domājošu cilvēku.”

Turpināt lasīt

Es un mēs

Teksts un foto: Edīte Husare, portāls Lakuga.lv speciāli žurnālam “A12”

Bagāžā Latgales pērles un Silaunieku boika

Šķiet, ka Inesi Rozi no Cēsu novada Drabešu muižas amatu mājas un folkloras kopas “Ore” kā spilgtu Vidzemes folkloras norišu kurbulētāju un pārstāvi zinu tikpat ilgi, cik pati esmu aktīva folkloras nozares procesos. Tie ir vairāk nekā piecpadsmit gadi. Taču tikai pavisam nesen ar lielu izbrīnu uzzināju, ka šī rosīgā vidzemniece ir dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Par Latgales dzimtas biezajām saknēm, darbošanos folkloras laukā un piederības robežām – tie ir šīs sarunas ceļi, tiekoties Drabešu muižā starp koklēm, Āraišu ezera teikas māla āzīšiem un raibi austo lakatu rakstiem.

Likteņa nolemtā Vidzeme

Kad pērn sociālajos tīklos Inese ielikusi ierakstu – no sienas kalendāra izplēstu lapiņu ar viņas mammas rokrakstā par meitas piedzimšanu, uz kuras rakstīta arī Kārsavas vārds, – esot nodomājusi, ka varbūt nevajadzējis likt. “Tas ir gandrīz tāpat kā, ja visu mūžu esi bijis “skapī” un tagad iznācis! Nu visi redzēs, ka biji balts, bet izrādās, ka nemaz tik balts neesi. Daudzi man pēc tam rakstīja: “O, tu esi no Kārsavas?!”,” stāsta Inese. Jā, Kārsava ir Ineses Rozes (dzimušas Gailumas) dzimtā vieta, kas izbrīnītu atstāja ne vien mani. “Kārsavā nodzīvoju līdz studiju laikam. Manas saknes, bērnība un skola – tas viss ir Latgalē. Toreiz, protams, laiks bija citādāks. Vienu brīdi ar vecākiem, kuri abi bija skolotāji, dzīvojām mazajā Naglānu skolā – vienā galā liela klase, bet otrā skolotāju dzīvoklis, kurā mitām,” atmiņās dalās Inese. Pāris gadus vecākus ceļš esot aizvedis arī uz Aknīsti, Sēliju, bet no piecu gadu vecuma atmiņas atkal ir par Kārsavu. Lai arī tuvākie radi esot jau tajā saulē, tomēr Latgales sakņu – dzīvu vai mazāk dzīvu – sajūta šķietot “bieza”.

Inese stāsta, ka lai arī apkārt visi runājuši latgaliski, taču skolās toreiz tā nerunāja un arī vecāki mājās bija izvēlējušies sarunāties latviešu literārajā valodā. “Latgaliski es runāju tikai ar babu, kamēr viņa bija dzīva. Saprotu arī savu vecāku izvēli – tie bija citi laiki un viņi gribēja, lai bērns izglītojas un kaut kur tiek, ka vieglāk būs, ja laikus labi runās literārajā valodā. Mamma pati savulaik bija daudz saskārusies ar negācijām valodas dēļ, cīnījusies pret to.” Ineses Rozes mamma bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja, mācījusi arī estētiku. Strādājot Malnavas tehnikumā, rīkojusi podnieku darbu izstādes, tādēļ Inesei dzīvas bērnības atmiņas ar stāstiem par braukšanu pie podniekiem, iepazīšanos ar tiem pašiem slavenajiem vecmeistara Antona Šmulāna keramikas velniem.

Turpināt lasīt

Inga Čekša-Ratniece, Foto Inese Grizāne

Pirms pusotra gada viņi sāka palīdzēt Ukrainai, nebija cits citam pazīstami, taču darbojās ar vienu mērķi – sniegt humāno atbalstu, rezultātā pirms gada izveidojot  labdarības organizāciju – biedrību “Tev”. Gada laikā organizācija ir pamanīta, saņemtas daudzas pateicības no Ukrainas, novērtēta arī Latvijā.

Ingus Ostrovskis un Miks Duburs ir divi no viņiem, kuru ikdiena paiet gan Latvijā, piesaistot finansējumu un kopā ar pārējiem biedriem piepildot ar nepieciešamajām lietām lielās kravas automašīnas, gan tās nogādājot Ukrainas teritorijā – vietās, kur notiek karadarbība.

Kāds bija jūsu katra stāsts, iesaistoties palīdzības sniegšanā Ukrainai un izveidojot savu sabiedrisko organizāciju?

Ingus:  Biju atbraucis atvaļinājumā no Anglijas. Tad jau runāja par karu, taču īsti tam neticēja. 24. februārī, karam sākoties, bija jāizvēlas, vai gribi palīdzēt, vai tikai stāvēt malā un runāt. Atradu biedrību “Palīdzēsim otram”, diezgan ātri sakrāmējām pirmo kravas mašīnu un sapratām, ka ar to palīdzība jau neapstāsies. Tajā laikā sākās uztraukums par lielo bēgļu skaitu, kas tuvojās robežai. Meklēju iespējas, kā vēl palīdzēt. Uzzināju, ka to var darīt Ventspils ielas angārā no rīta līdz vakaram. Uz turieni cilvēki veda visu, ko vien varēja. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar biedrību “Tavi draugi”. Tā iesaistījos palīdzībā Ukrainai. Pagājušā gada jūnijā savācāmies domubiedri un nodibinājām savu biedrību “Tev”. Mūsu tiešie mērķi ir palīdzēt armijai un medicīnas iestādēm Ukrainā.

Miks: Kad 2022. gada 24. februārī sākās karš, bija doma, ka kaut kas ir jādara, jo nevar tikai bakstīt telefonu un lasīt ziņas, bet ir vajadzīga rīcība, jāpalīdz. Jau tajā laikā pamainījās apziņa, no kā sastāv dzīve, un labi, ka tas tiešā veidā neskar mūs. Bet līdztekus radās vēlme kaut ko darīt lietas labā. Bija informācija par to, ka cilvēki satiekas Ventspils ielā, gādā nepieciešamās preces un dodas uz Ukrainu. Pie robežas biju jau pirmajās kara dienās. Kad ceļā devās pirmās kolonnas, savā starpā sazvanījāmies, izveidojām čatu, tās bija pirmās darbības, līdz nokļuvām līdz robežai. Tur priekšā bija paziņas no Ukrainas puses. Arī garas rindas ar bēgļiem, jau pirmās traģiskās ziņas. Atmiņā joprojām skats: auksts februāris, lielas plūsmas dodas pāri robežai, pārsvarā sievietes un mazi bērni. Ar tādu situāciju nebiju reāli saskāries dzīvē. Tas bija sākums. Koordinācijas darbs un darbošanās dažādos virzienos turpinājās. Daudzi cilvēki iesaistījās, zvanīja un prasīja, ko mums vēl vajag. Tās bija emocijas un darbs 24/7.

Ingus: Tā situācija visus mūs apvienoja.

Miks: Šīs sajūtas varētu salīdzināt ar barikāžu laiku. Tad man bija kādi 15 gadi. Katrā briesmīgā lietā ir jāmeklē kaut kas labs. Šajā gadījumā labais bija misija palīdzēt un arī stiprināt Latvijas valsts drošību. Tas bija labs brīdis, lai pārliecinātos, ka mūsu tautā ir daudz cilvēku, kuri grib darīt un dara.

Kāpēc jūsu organizācija tik mērķtiecīgi palīdz Ukrainai tieši šajās divās jomās?

Miks: Karš ir neprognozējams. Ar laiku bēgļu straumes apsīka, jo tie cilvēki, kuri bija izdomājuši izbraukt, tie izbrauca. Daļa atgriezās, jo ilgi nevarēja dzīvot uz čemodāniem svešumā. Lai cik tas būtu absurdi, palielinās arī cilvēku skaits Hersonā, arī citās apdraudētās vietās, pat ja viņi var aiziet bojā jebkurā brīdī. Bēgļi atgriežas arī no labklājīgās Eiropas, jo māju sajūta un apziņa, ka svešumā nav viņu vieta, lai cik tas būtu dīvaini, ir svarīgāka.

Ingus: Kāda sieviete no Harkivas teica, ka viņai jābrauc atpakaļ, jo tur viņas mājas un viņas vīrs. Latvijā ir attāli radi, tāpēc vīram esot iesauka Latiš. Ir vairāki ukraiņi ar iesauku Latiš.

Miks: Karš ievieš korekcijas un prioritātes. Skaidrs, ka vajadzīga palīdzība civiliedzīvotājiem, kādām konkrētām sociālām grupām, kas nevar pašas par sevi parūpēties. Pamazām ziedojumu Ukrainai kļuva arvien vairāk. Mēs nevaram palīdzēt visiem, tas nav iespējams. Tāpēc viens no mērķiem, kāpēc radās mūsu biedrība, bija vēlme atbalstīt tieši armiju. Karot starptautiskajā bataljonā no Latvijas devās arī vairāki latvieši, mēs nodrošinājām viņiem pilnīgu ekipējumu. Otrs fokuss ir slimnīcas un citas medicīnas iestādes. Mēs atradām partnerus Lielbritānijā, kuri komplektēja un vāca dažādas medicīnas iekārtas no Lielbritānijas slimnīcām. Palīgā nāca Rīgas dome, dabūjām telpas Imantā, ko izmantojām šo iekārtu uzglabāšanai. Tas viss kopā salikās. Ar Anglijas uzņēmuma palīdzību mums bija iespēja atbalstīt medicīnas iestādes ar dažāda veida aparatūru. Mums ir dažādi projekti saistībā ar Ukrainu arī Latvijā, kā, piemēram, rehabilitācija ievainotajiem. Izvērtējot karadarbību, kas virzījās uz priekšu, okupanti mērķtiecīgi šāva uz slimnīcu, pat morgiem. Tā ir armijas politika karadarbībā. Tāpēc palīdzība Ukrainas armijai mums ir prioritāte.

Cik reižu būts un kilometru nobraukts šī pusotra gada laikā uz un no Ukrainas?

Ingus: Ukrainā šī pusotra gada laikā esmu bijis kādas padsmit reizes. Ātrākais – vienas dienas laikā iebrauc un izbrauc. Dažkārt gandrīz mēnesi ir nodzīvots. Nobraukti neskaitāmi kilometri, ceļi zināmi kā savas mājas. Citi saka, no Rīgas līdz Ventspilij tālu. Salīdzinoši tas ir tik tuvu, ka vari aizbraukt un paēst brokastis un ātri atgriezties. Šajā gadā sniegotā braucienā uz Kupjansku, nobraucot 100 km, nebija pa ceļam nekur, kur paēst. Būts bieži un paveicies, ka iegūts daudz draugu un paziņu. Pēc katra brauciena turpina parādīties jauns draugu un paziņu tīkls, kurā katrs ir ļoti atsaucīgs. Ja kaut kas notiek mašīnai uz ceļa, vienmēr ir iespēja kādam piezvanīt, un maģiskā veidā atrodas kāds, kurš palīdz. Tā ir viesmīlība. Karš cilvēkus ir padarījis vēl atsaucīgākus. Ja vēl esi no Latvijas 1500 km atbraucis ar palīdzības kravu, aicina mājās, paēdina, izgulda. Atceļā no Hersonas netālu no Kijivas mašīnai pārsprāga riepa un līdz pusnaktij nepaspējām iebraukt pilsētā. Ceļš tumšs un tukšs. Iebraucām diennakts benzīntankā, pēkšņi nez no kurienes uzradās puika ar mopēdu, kura tēvam pieder viesnīca, uzradās numuriņš, vakariņas, nākamajā rītā – borščs un samainīta riepa. Viss tiek saorganizēts, tikai jāsaprot, ka notiek ukraiņu laika termiņos. Mēs esam pieraduši, ka viss notiek ātri. Ukraiņu 5 minūtes ir aptuveni mūsu 45 minūtes. Ja no rīta saka, ka būs klāt pēc stundas, saproti, ka tas būs pusdienlaikā. Paldies Dievam, mums viss bijis labi, esam visu izdarījuši un aizbraukuši līdz galam. Mūsu biedrība mēģina nogādāt kravas līdz galam. Mums pārbaudīti sadarbības partneri ir Luckā, kur iedota noliktava. Arī baznīca Kijivā, kurai ir noliktavas telpas. Tomēr mēs biežāk izvēlamies nogādāt kravu tieši rokās saņēmējam. Pašā kara sākumā visi humāno palīdzību veda un atstāja noliktavās, kas tur ilgi nostāvēja. Tas nebija pareizi, tāpēc mēs izvēlējāmies šo ceļu.

Miks: Tā aina uz vietas ir pilnīgi cita. Arī vajadzības. Ukrainā ir ļoti vājas valsts institūcijas un spēcīgas sabiedriskās organizācijas. Ja saņem pieprasījumu no valsts un pašvaldības, ir daudz neskaidru jautājumu. Viņi gan cenšas reformēt, bet lēni. Protams, ir izņēmumi. Karš katru dienu izmaina situāciju. Tādējādi ir jādomā soli uz priekšu. To apliecina pēdējie notikumi, kad vajadzēja no plūdu skartajām vietām evakuēt cilvēkus. Pirmajās dienās bija nepieciešams vairāk laivu, pēc četrām dienām, kad atveda laivas, ūdens bija nokrities. Tāda pati arī situācija ar ūdenssūkņiem. Karš ievieš tik daudzas korekcijas, kas prasa momentālu reakciju.

Turpināt lasīt