A12 Nr.1/76, 2025

Jaunais žurnāla “A12” februāra/marta numurs – drosme, māksla un Latgales gars

Žurnāla “A12” jaunākajā numurā – iedvesmojoši stāsti par Latgales cilvēkiem, kuri iemieso spēku, radošumu un vēstures nozīmi šodienas pasaulē.

  • Sieviete, kas maina vēsturiAntoņina Bļodone kļuvusi par pirmo sievieti Latvijas NBS vēsturē, kura komandējusi militāro parādi. Viņas stāsts ir par neatlaidību, Latgales spītu un drosmi lauzt stereotipus.
  • Drosme būt atklātam – Daugavpils teātra aktieris un režisors Vadims Bogdanovs ar ironiju un asu prātu caur saviem tēliem sociālajos tīklos runā par sabiedrības pretrunām un politiku. Viņš stāsta, kā māksla palīdz saglabāt cilvēcību un kāpēc klusēt nav iespējams.
  • “Latvijas Lepnums” no PelēčiemNatālija Rubīne ir piedzīvojusi represijas un izsūtījumu Sibīrijā, apkopojusi stāstus par novadnieku dzīvi izsūtījumā un ar neatlaidību īsteno idejas savas kopienas labklājībai.
  • Boņuka ceremonijas vadītājsJānis Pampe ir aktieris, radio balss un spilgta personība Latgales kultūras vidē. Viņš stāsta par savu ceļu no skatuves līdz radio ēteram, kā arī par to, ko nozīmē būt vienam no svarīgākajiem latgaliešu kultūras balvas pasākuma vadītājiem.
  • Atgriešanās un zaļie horizontiMarta Zvejsalniece dalās sajūtās par savu ceļu uz dzimto Rogovku, kur jēgpilni attīsta vecāku iesākto. Atgriešanās laukos kā solis uz jaunas realitātes radīšanu un mērķu sasniegšanu.

Pērc A12 žurnālu – Kafejnīcā KUUP,  veikalos Zeltene, Kabata, Alba, Liesma, Apdrukys studeja, Ludzas amatniecības centrs u.c.

Meklēt tuvāko tirdzniecības vietu ievadot savas pilsētas nosaukumu ŠEIT

Žurnāls “A12” – Latgales balsis, kas iedvesmo un aicina domāt!
📧 zurnals@a12.lv | 🌐 www.a12.lv | 📞 29299709

A12 Nr.6/75

Jaunais žurnāla “A12” decembra/janvāra numurs – drosme, māksla un Latgales gars

Žurnāls “A12” decembra/janvāra numurā piedāvā iedvesmojošus stāstus par Latgales cilvēkiem un kultūras vērtībām.
⚪️ Robežsargs Igors Zabiļevskis stāsta par brīvības un kopības nozīmi, radot Svētās ģimenes kapelu Līdumniekos – īpašu vietu Ziemassvētku gaidīšanai un sirds miera atgūšanai.
⚪️ Dzidra Bruzgule no Bokāniem dalās savā dzīves spēka noslēpumā, kas iedvesmo nepadoties grūtībām.
⚪️ Gunārs Klaučs – tēlnieks, kurš skaidro mākslas spēju pārveidot cilvēka uztveri.
⚪️ Inta Deksne un “Kolnasāta” – Franča Trasuna iedvesmota, viņa dalās ar stāstu par kultūras mantojuma saglabāšanu un jaunradi Latgales centrā.
⚪️ Amatniecības vērtības – kā tradicionālas un modernās metodes tiek apvienotas, lai saglabātu prasmju pārmantojamību.

Meklējiet kioskos vai abonējiet!
Žurnāls “A12” – drosmīgu cilvēku stāsti un Latgales kultūras gars Jūsu rokās!

#ŽurnālsA12
#LatgalesStāsti
#LatvijasKultūra
#MākslasIedvesma
#abonēšanasnumurs2472

A12 Nr.74, 2024

Žurnāla “A12” oktobra/novembra numurā lasiet:

  • Sportiste Gunta Vaičule stāsta par pieredzi Parīzes olimpiskajās spēlēs, par būtisko meitas audzināšanā un saimniekošanu Zundos kopā ar vīru Mārtiņu.
  • Ko par savu profesiju domā pēdējais aktīvais stikla pūšanas meistars? Aleksandrs Logvins ar savu sirdslietu nodarbojas jau 40 gadus.
  • Izcilības balva Rēzeknes Tautas teātrim – scenogrāfe, kostīmu māksliniece un aktrise Ināra Apele stāsta, kāda ir teātra panākumu atslēga.
  • Tautastērpu meistare Maija Kulakova uzsver, cik nozīmīgi ir apgūt rokdarbus, lai attīstītu smadzeņu darbību.
  • Arnis Krancāns – par iespējām Sarkaņkalnā un potenciālu, ko sniedz Latvijas daba.
  • Mākslas Sarunas ar Valentīnu Petjko – vienu no Latvijas Laikmetīgās keramikas centra komandas un Latvijas Keramikas biennāles organizators. Vai Daugavpils mainās līdz ar laikmetīgās mākslas norisēm pilsētā?
  • Futbols Latgales un pasaules stadionos. Latgales futbola fana piezīmes.
  • Mājas kafejnīcu dienas un ķiploku audzēšana kā hobijs. Viesojamies pie Šķilbēnu pagasta zemniekiem, dvīņubrāļiem Jāņa un Jura Supiem.

Pagūdynuoti školuotuoji Nikodema Rancāna konkursa pasuokumā

Nikodema Rancāna konkursa nūslāguma pasuokums nūtyka 28. septembrī Kruoslovys Kulturys nomā. Padūtys pīcys sudobra pokovsaktys i divys specialuos bolvys.

Nominacejā par īguļdejumu un sasnāgumim latgalīšu volūdys, kulturviesturis un nūvoda vuiceibys īvīsšonā un īdzeivynuošonā školā bolvu sajieme: Ludzys Muzykys pamaškolys školuouoja, folklorys kūpys “Iļža” vadeituoja Dace Tihovska. Kai saceja bolvys padevieja Latgalīšu volūdys i literaturys školuotuoju asociacejis vadeituoja Veronika Dundure: “Daudzu školuotuoju kasdīna i labi padareita dorba atslāgs ir uzadreikstiešona. Dace uzadreikst vaira, kai nu juos prosa i sagaida.” Jai tyka padūta ari Latgolys Etnografiskuos viestnīceibys eipašuo bolva – lele pošdarynuotā etnografiskā tautystārpā. Taipoš bolvu itamā nominacejā sajēme Viļānu Muzykys i muokslys školys školuouoja Anita Vulāne, kuru atbaļsteit beja atbraukuši ari juos školānii, kū školuotuoja īsaista latgaliskuos nūtikšonuos. Ari Anita tyka sumynuota divys reizis, partū ka kļiva par pyrmū Latvejis Izgleiteibys i zynuotnis darbinīku arūdbīdreibys (LIZDA) īdybynuotuos eipašuos bolvys – smilkšu stuņdinīka – īgivieju. Vairuokys bolvys īgiviejis sovuos uzrunuos lyudze pīdūšonu sovom saimem, sovim bārnim, partū ka leluokuo laika daļa pavadeita školā, ryupejūtīs par cytu bārnim. Smilkšu stuņdinīks ir kai simbolisks atguodynuojums tam, ka dzeive naapsastuoj ni iz šaļteni i sova šaļts juoveļtej ari sev.

Turpināt lasīt

A12 Nr.73, 2024

Žurnāla “A12” augusta/septembra numurā lasiet:
• Par misijas apziņu Latgalē un pārmaiņu procesiem vietējā kopienā. Portugālietes Mafaldas un latgalieša Edgara savstarpējā sinerģija, dzīvojot meža ielokā.
• Kas kopīgs ir ikonām, vilcieniem un Roberta Mūka muzejam? Gleznotāja Gita Palma stāsta par mākslu, kultūru un muzeja dzīvi.
• Īstais Rēzeknes iebiezinātais piens bija pazīstams cilvēkiem daudzās pasaules malās, joprojām mīļš arī rēzekniešu atmiņās. Pārtikas tehnologs-inženieris un vēsturnieks Artūrs Āboliņš atklāj, kas ir izpētīts par “Rēzeknes piena konservu kombinātu” un kāda vērtība ir seno pārtikas produktu iepakojumiem.
• Robežu sargā ne tikai žogi, bet arī cilvēki, kuri dzīvo pierobežā un ar mīlestību strādā laukos. Rakstā par Ilgu un Juriju Ivanoviem lasiet par viņu saimniekošanu dabisko pļavu ielokā, pagūstot gan attīstīt amatniecību, gan vadīt radošās darbnīcas un ekskursijas Zilupes apkārtnē.
• Viļakā tiekamies ar privātkolekcijas “Abrenes istabas” veidotāju un kolekcionāru Dzintaru Dvinski. Dzintars ir aizrautīgs novada vēstures pētnieks, kurš ar senām lietām restaurē pagātnē notikušā stāstus.

A12 Nr.72, 2024

Žurnāla “A12” jūnija/numurā lasiet:
• Saruna ar vienu no radošākajām skolotājām – Ivetu Ladusāni, par mākslu un viņas drošo pasaules malu, kurā sevi piedzīvot.
• Tonna Latvijas speķa Ukrainai. Divi uzņēmīgi vīrieši – Antons un Ingus, dalās iespaidos par paveikto, organizējot un nogādājot palīdzības kravas ukraiņu karavīriem.
• Podnieku dienu piezīmes stāsta par keramiku, kā tā aicina redzēt, sajust un svinēt Latgales mālu.
• Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” ieguvēji – “Bolsu tolka” iniciatīvas pārstāvji skaidro, kas tas ir un kāpēc katrs latgalietis var iesaistīties šajā projektā un pievienot savas balss ierakstu.
• Pasaules brīnums, Latvijas gods un Latgales lepnums. Fotogrāfs un vēstures liecību glabātājs Igors Pličs savā viesmīlīgajā namā Preiļos pavisam drīz interesentus aicinās aplūkot fotogrāfa un mākslinieka Jāņa Gleizda mūža veikumu.
• Piecas atziņas par būtisko arhitekta, uzņēmēja, skulptūru “Oduma meitys” autora dzīvē. Kā viņam izdodas savā profesionālajā darbībā palīdzēt cilvēkam sakārtot prātu?
Lasiet arī par aktuālajiem notikumiem, kuros baudīt mākslu, par jaunumiem Latgales literatūrā, vasaras pasākumiem Lūznavas muižā un citus stāstus, kuros veldzēties karstajā vasarā.

A12 71/2024

Gara spēks

Ikgadējā Boņuka balvas pasniegšana ir nozīmīgi svētki un gada laikā Latgales vēsturiskās zemes kultūrtelpā radīto sniegumu izvērtējums. Atmiņā iespiedās arhitekta Austra Mailīša jautājums – kas ir stiprāks – kara vai gara spēks? Gara spēks nav nemainīga vienība, tas jātrenē un jānorūda. Kas stiprina gara spēku? Domas, vārdi un darbi. Tikšanās ar garā stiprajiem rada pārliecību, ka sīkās ikdienas rūpes ir viegli pārvaramas, svarīgākais ir klausīt sirdsbalsij. Karš Ukrainā ir pastāvīgs atgādinājums par trauslo labā un ļaunā līdzsvaru, tā izraisīto nemieru prātam ir grūti noliegt, teiktu, pat neiespējami. Citiem, kuri ripo dzīves autopilotā un negrib iedziļināties, noteikti ir daudz vieglāk. Katra žurnāla “A12” stāsta personība izsaka dažādas filozofiskas un smalkas atklāsmes par to, kā iekšējie izaicinājumi ļauj neapstāties savās iecerēs. Pirmpublikāciju piedzīvo Ilzes Spergas 1997. gada intervija ar Antonu Kūkoju. Laiks ir pagājis, tomēr sarunas pārlaicīgās tēmas vēl aizvien ir aktuālas un nav zaudējušas savu nozīmi. Tas liecina, ka svarīgi nepagurt prāta un sirds diskusijā. Tad ceļā satiec līdzīgos, kuri palīdz radīt un kopā piedzīvot radīto. Pavasaris ir sagaidīts, saule izgaisinās pelēcīgo debesjumu, un tūliņ sāksies trakā ziedēšana. Arī tas stiprinās gara spēku. Un tā vieta, kur Latvijā uzlec saule, ir mūsu Zilupe.

Redaktore Ināra Groce

A12 70/2024

Jaunajā žurnāla A12 februāra/marta numurā viena no redzamākajām Latvijas keramiķēm Līga Skariņa iepazīstina ar savu sajūtu par mālu, no kura top formas un tēli, trauki un arī cilvēks. Dakteris Klauns un apģērbu dizainere Egija Žihare ārstē ar smiekliem, saskata stāstus senās žaketēs un papildina tās ar zefīru maigiem volāniem. Kāda ir pierobežas realitāte? No stereotipiem par Latgali aicina atbrīvoties Māris Susejs. Horeogrāfe Arina Buboviča – laikmetīgā deja ir universāla valoda, tā bez vārdiem paplašina redzesloku. Vecvecāku piedzīvoto bēgļu gaitās izstādē izgaismo Krista Svalbornas un Lars Alversons. No bailēm līdz dziesmām – ukrainiete Anna Frančuk stāsta kā dziedāšana korī “Ezerzeme” ir palīdzējusi atgūt dzīvesprieku. Žurnāls A12 – patiesi, dziļi par mums šajā pasaulē.

Mans īpašais cilvēks – Roberts Laucis

Kārlis Rupainis

Mans īpašais cilvēks – Roberts Laucis

Roberts Laucis dzimis 1900. gada 12. septembrī. Uzauga “Augstāsalā” pie vectēva un vecmammas, kur ganīja cūkas un no pusaudža vecuma strādāja par puspuisi. Vecvecāki Robertu sūtījuši vietējā skolā. Jaunībā viņš satika savu topošo sievu Mildu Misiņu. Milda absolvēja draudzes skolu, mīlēja lasīt un zīmēt. Tā kā skolojās cara laikā, krievu valodas zināšanas abiem bija labas. Roberts un Milda apprecējās un sāka iekārtot savu 23 hektāru lielo saimniecību, ko Milda bija mantojusi no sava tēva.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Roberts Laucis kopā ar citiem Latvijas patriotiem apsargāja Alūksnes novada Annas pagasta valdes ēku un Pededzes tiltu, lai tos neuzspridzina bēgošie komunisti. Pēc vācu armijas sakāves un krievu okupantu atgriešanās Latvijā Roberts Laucis 1945. gada 14. janvārī tika izrauts no Valkas apriņķa Lēģernieku mājas pagalma darba drēbēs, puskažociņā un bez pārtikas. Roberts Laucis, kā jau daudzi citi tā laika Latvijas iedzīvotāji ar neatkarīgu balsi, bravurīgu viedokli un patriotisku dzirksti, tika notiesāts kā dzimtenes nodevējs. Robertam piesprieda 8 gadu izsūtījumu uz Ņižņijtagilu, Urāliem. Tur viņš strādāja rūpnīcā bada apstākļos. Roberts Laucis tika atbrīvots priekšlaicīgi un 1950. gada 16. februārī sāka savu ceļu mājup. Šis ceļš uz mājām nav bijis viegls, un nozīmētie sargi bijuši sevišķi skarbi, jo saglabāt cilvēka dzīvību nebija prioritāte – tika dota pavēle šaut visus, kas nokrīt fiziskā vārguma dēļ. Dodoties atpakaļ uz vagoniem, lai brauktu mājās, Roberts, bada un noguruma pārņemts, saļima un paklupa. Par laimi, tas gūsteknis, kas gāja aiz Roberta, paguva viņu saķert pirms nozīmētais sargs paspēja pavilkt sprūdu. Turpināt lasīt

Mans īpašais cilvēks

Es un Mēs

Foto no personiskā arhīva

  Mans īpašais cilvēks

Katram no mums kādā no dzīves posmiem ir bijis kāds īpašs cilvēks. Cilvēks, kas iedvesmo, cilvēks, kas īstajā brīdī pasaka vajadzīgos vārdus. Cilvēks no ikdienas vai cilvēks no ģimenes foto albuma. Visbiežāk šis cilvēks nav zināms plašai sabiedrībai, tomēr tieši viņš palīdz mums izprast savu vietu pasaulē. Katrā no mums ir daļa no mūsu dzimtas un arī mūsu līdzcilvēku dzīves nospiedumiem. Biedrība ESTO sadarbībā ar Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolas jauniešiem meklēja savas personiskās pieredzes sasaisti ar sabiedrību un valsti. No rakstītajām esejām var secināt, ka valstiskuma apzināšanās sākas ģimenē.

Izabella

Omīte Anna

Man bija brīnišķīga vecvecmāte Anna, īsta tradīciju un estētikas sargātāja. Kad gāju pie viņas uz vecajām mājām, tur vienmēr valdīja siltuma un skaistuma atmosfēra. Viena no vecvecmammas brīnumainākajām prasmēm bija izšūšana, viņa izšuva gleznas, kuras līdzinājās mākslas darbiem. Katra izšūtā glezna bija unikāla, un vecvecmāte savas zināšanas nodeva tālāk. Es atceros, cik iedvesmojoši bija, kad viņa mācīja mani izšūt. Vecvecmāte Anna ar lielu mīlestību rūpējās par savu māju. Visām lietām bija sava vieta, vecās mantas prasmīgi atjaunotas, dodot tām jaunu dzīvi. Annas māja bija pilna ar dažādiem arheoloģiskajiem atradumiem un antīkiem priekšmetiem, kas izcili iekļāvās interjerā, radot nepārspējamu atmosfēru. Bet visvairāk atceros vecvecmāmiņas gādību un rūpes par ģimeni. Viņa vienmēr bija klāt, lai atbalstītu, mācītu vai vienkārši klausītos. Viņas gudrība un pieredze bija man ļoti vērtīga. Anna bija ne tikai vecākā mūsu ģimenē, bet arī paraugs, kā apvienot talantu, skaistumu un rūpes par tuviniekiem. Turpināt lasīt