Triju minūšu lidojumā

Ar SANDRU SOIKĀNI – biedrības „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs”” valdes locekli, rikšotāju zirgu sacensību „Latgales kauss” organizētāju un vairākkārtēju uzvarētāju, piecu bērnu mammu,
saimniecības „Raganiņas” namamāti – tiekamies Ludzas novada Ciblas pagasta Felicianovā svelmainā jūlija dienā. Uzreiz ejam uz netālo pļavu, jo vēlamies pirmām kārtām nofotografēt Sandras zirgus raksta ilustratīvajam materiālam. Šīs ķēves gan vairs nepiedalās rikšotāju sacensībās, bet zirgus, kuri piedalās, redzēsim vēlāk – saka Sandra, tad skaļi iesvilpjas un sauc: „Aņi!… Dori!” Zirgi mūsu skatam nav redzami, visi veldzējoties lejā pie avota, paslēpušies no saules un uzmācīgajiem dunduriem koku un krūmāju ēnā. Saimniece sauc atkal.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Vairāk par SANDRU SOIKĀNI, pierobežas rikšotājiem un dzīvi Ciblā lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.
Foto: Evija Pušmucāne un Inese Grizāne

Veiksmes pietura

Rubrika: Es un mēs

Laura Repele

Foto: Evija Pušmucāne

„Vieta, kur realizēt savas intereses, mācīties, apgūt jaunas prasmes, rast domubiedrus, saņemt atbalstu un palīdzību” – tā biedrība „Baltā māja”, kas jau 25. gadu darbojas Līvānos un Līvānu novadā, sevi piesaka mājaslapā. Tās direktore Inguna Badune teic, lai arī šobrīd, kovidlaikā, ikdienas ierastā rosība šajās telpās rimusi, tomēr biedrība pielāgojas apstākļiem, aicina uz tikšanos Zoom platformā tiešsaistē, rīkojot seminārus un lekcijas par dažādām aktuālām tēmām.

Kad zvanīju uz „Balto māju”, lai sarunātu tikšanos, Inguna Badune atbildēja: „Nav ko stāstīt, jo tagad nekas nenotiek.” Tomēr satikāmies.

„Pietrūkst jau tagad cilvēkiem satikšanās klātienē, satiekamies nejauši uz ielas, pilsēta maza, aprunājamies, jūtam to noskaņu… Man jau pašai arī apnicis tik daudz pa telefonu runāt, cik tad var… Tagad šeit viss kluss, tas ir nepierasti, jo pirms kovida visu laiku šajā pašā telpā darbojās interešu klubiņi, notika gan lekcijas, gan vingrošana rītos un vakaros, bija tikšanās ar daudziem lektoriem un interesantiem cilvēkiem klātienē.”

„Dariet, ko gribat!”

Biedrības „Baltā māja” mērķauditorija ir ikviens Līvānu novada un apkārtējo pagastu iedzīvotājs, neatkarīgi no vecuma, tautības, dzimuma, politiskās un reliģiskās piederības, kurš vēlas atrast domubiedrus, pilnveidot savas prasmes un zināšanas, būt sabiedriski aktīvs un realizēt savas idejas. „Man liekas svarīgi, ka katram varam kaut ko piedāvāt vai izpalīdzēt, vai ieteikt, vai pierunāt – ja kāds atnāk, pēc tam ir priecīgs, ka ticis pierunāts. Mēs daudziem zvanām, aicinām iesaistīties. Mums ir pārstāvētas visas sabiedrības grupas, esam sabiedriskais centrs, neesam tikai, piemēram, kāda sieviešu biedrība vai jauno māmiņu klubiņš. Jebkurš cilvēks šeit var nākt un dibināt savu interešu klubiņu vai biedrību. Citreiz mēs sakām: grīda ir, griesti ir – dariet, ko gribat!”

Biedrība nodibināta 1996. gadā, bet aktīvāka darbība sākusies 2000. gadā. Pirmos četrus gadus ēkā veikts remonts, sākumā šeit bijusi vecā skola, pirmajā stāvā – šautuve. Biedrības pirmā direktore bija Irīna Kulitāne, kuras vadībā arī izveidojusies aktīva un vienota darbinieku komanda. „Tas, kā mēs sadzīvojam, kā kopā visu darām, to visu viņa mums iemācīja. Neviens Līvānos toreiz nezināja, kas ir biedrība, viņa visu uzņēmās un arī mūs izaudzināja par atbildīgiem cilvēkiem.”

Arī šībrīža kolektīvu tagadējā tā direktore Inguna Badune raksturo atzinīgi: „Darbinieki ir atbildīgi, ļoti punktuāli cilvēki, laipni. Arī dienas aprūpes centrā visi ir toleranti, saprotoši pret klientiem. Mēs piesaistām arī daudzus cilvēkus uz laiku, no nodarbinātības programmām, pie mums strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Viņi šeit daudz ko iemācās. Es kā vadītāja varbūt par daudz ko kontrolēju, taču man liekas, ka cilvēkiem pašiem ir viss jāiemācās, es to ļauju viņiem darīt. Es ierosinu, bet cilvēki paši izdara.”

Jautājot par biedrības nosaukumu un tā nozīmi, uzzinu, ka vecā skola Līvānos saukta par Balto skolu. Pēc Ingunas Badunes domām, biedrības nosaukums ir ļoti veiksmīgs, jo „tas mūs pašus it kā padara gaišākus un priecīgākus, iedvesmo un uzmundrina.” Tā kā ēka no ārpuses nokrāsota gaišdzeltenā krāsā, bet nosaukumā dominē baltā krāsa, viesiem rodas jautājums, uz kuru tiekot atbildēts šādi: „Bet jūs skatieties iekšpusē, skatieties uz cilvēkiem, visi gaiši un balti. Jūs ienācāt iekšā – un arī jūs esat balti.”

Starta vieta

Kā saka Inguna Badune, biedrība „Baltā māja” ir īpaša ar to, ka tā Latgalē ir atvērta katru dienu. Biedrībai ir divi „spārni” – viens ir sabiedrības līdzdalības veicināšana, projektu rakstīšana, finansējuma piesaiste, pasākumu rīkošana, brīvprātīgais darbs, klubiņu, radošo darbnīcu, mazo projektu organizēšana  – tas, ko paši dara, cik spēj un cik paveicas. Bet otrs „spārns” ir sociālie pakalpojumi. „Esam viena no biedrībām, kas veic pašvaldības deleģētus pakalpojumus. Jau 2001. gadā tika uzsākta dienas aprūpes centra darbība, tas tapa pēc cilvēku, kuru ģimenēs ir kāds ģimenes loceklis ar īpašām vajadzībām, iniciatīvas. Otrs pakalpojums ir aprūpe mājās, arī to sākām vieni no pirmajiem Latvijā. Agrāk aprūpējamajam palīdzēja kaimiņi vai radinieki, sociālais dienests to apmaksāja, taču tad valstī pieņēma noteikumus, ka aprūpētājam vajadzētu būt sertificētam speciālistam. Tad mēs arī ar projekta finansējumu organizējām pirmos apmācību kursus aprūpētājām, pēc tam bija sarunas ar pašvaldību, un tā mēs sākām sniegt arī šo pakalpojumu, tagad jau visā Līvānu novadā.” Nākamais solis bija ēkas pārbūve ar nolūku izveidot dušas telpas un ierīkot veļasmašīnas, kuras nu arī izmanto iedzīvotāji, bet pašvaldība daļēji finansē. Aprūpi mājās biedrība nodrošina tikai vientuļajiem cilvēkiem, taču tagad, šajā Covid-19 laikā, daudzi bērni arī apmaksā šo pakalpojumu, jo paši ierobežojumu dēļ netiek pie vecākiem vai ir no citām pilsētām vai valstīm.

    Inguna Badune saka, ka, darbojoties biedrībā, izaicinājumi ir neizbēgami, jo nepārtraukti viss mainās. Viens no tiem ir arī darbinieku piesaistīšana, jo darbs nav regulārs, atalgojums arī nav liels. Taču daudzi darbinieki, kas šeit strādājuši, šo vietu uzskata par savu starta vietu. „Mūsu bijušie darbinieki strādā gan skolā, gan probācijas dienestā, pašvaldībā, slimnīcā, bibliotēkā un citur. Daudzi no šejienes ir aizgājuši, mēs uzskatām, ka mūsu biedrība ir kā veiksmes pietura. Es pati gan esmu aizķērusies, jo tā notika netīšām.”

Lielāka brīvība

Inguna Badune ir dzimusi rīdziniece un, kā pati saka, Līvānos nonākusi nejauši, un par biedrības direktori kļuvusi negaidīti. „Es te nokļuvu pilnīgi netīšām. Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Biju pārtikas tehnologs, strādāju Baldonē. Tad netīšām nokļuvu Līvānos, jo te ieprecējos. Mīlestība gan pagaisa, bet es paliku Līvānos. Bērni jau gāja skolā, viņiem te bija draugi, domāju, kāpēc gan braukt prom no šejienes. Mums bija otrādi – maniem bērniem lauki bija Rīgā.

Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma biju reģistrējusies bezdarbniekos, tika piedāvāti kursi, varēja izvēlēties sociālā darba organizatora kursus, neviens diži negribēja uz tiem braukt, jo tie bija Rīgā, bet es tos pabeidzu. Kursu laikā Līvānos bija izlikts sludinājums, ka uz tikšanos tiek aicinātas jaunās māmiņas. Es biju vienīgā, kura aizgāja. Iebraucēji ir visaktīvākie, arī mūsu biedrībā pārsvarā ir iebraucēji. Sabiedrību visbiežāk meklē tie, kuriem nav šeit tik daudz radu, draugu. Tad es iepazinos ar Irīnu Kulitāni, kura meklēja cilvēkus, kas te varētu nākt un darboties, jo telpām jau drīz bija jābūt izremontētām. Pagāja 3‒4 mēneši, un viņa man piezvanīja. Es jau biju meklējusi darbu, bet, tā kā svešus cilvēkus tā nemaz negribēja un arī tagad ne īpaši grib ņemt, tas bija izaicinājums. Tāpēc pilnīgi netīšām te nokļuvu. Lai gan, kad biju pārtikas tehnologs Baldonē, arī tas bija darbs ar cilvēkiem, bija jākomunicē ar krāvējiem, slaucējām, bija jāorganizē arī dažādi kultūras pasākumi, kā jau kolektīvos. Cilvēki visur ir vienādi. Droši vien tas darbs, ko darīju, man joprojām būtu interesants, bet es to vairs nevaru iedomāties, jo te, biedrībā strādājot, ir lielāka brīvība. Kaut gan šeit esi arī kā uzņēmējs, jo jābūt uzņēmēja domāšanai – piesaistot finansējumu, rakstot projektus, ģenerējot idejas.

Es jau gaidu pensiju, godīgi sakot. Vēroju mūsu ņipros pensionārus, kuri daži aizgājuši pensijā jau 45 gados… Bet kad es aiziešu, to gan nezinu. Un arī nezinu, ko tad es darīšu. Intereses? Ja man būtu intereses, es te nesēdētu. Man ir divi bērni, abi jau lieli, man ir divi mazbērni. Es paliku Līvānos bērnu dēļ, bet viņi jau ir prom no šejienes. Tik un tā man Līvānos patīk, es domāju, ka te ir forši, te ir ļoti laba dzīve tieši bērniem un veciem cilvēkiem, kaut gan šeit ir daudz jaunu cilvēku ar ģimenēm, cilvēki tagad bēg no lielajām pilsētām, bēg projām no drūzmas un burzmas, Līvānos riņķī ir izpirktas visas mājas. Galvenais, lai cilvēkiem būtu darbs.”

Iecietība, cieņa un atbalsts

Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus? „Sākotnēji šeit bija ļoti daudz bezdarbnieku, bija jaunu sieviešu klubiņš, pulcējās cilvēki, bija liela aktivitāte, bet visas sievietes, kuras šeit nāca, tagad strādā, un vairs nav iespējams ārpusdarba aktivitātes savienot ar darbu. Agrāk, vēl pirms 6–7 gadiem, priekšnieki atļāva aiziet uz ārpusdarba tikšanos, taču tagad tā vairs nenotiek. Senāk tas bija vaļīgāk, tagad ir stingri likumi, iespējams, pat pārspīlēti stingri. Bet ja vērtē kopumā, ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”

Līvānos ir labi un mierīgi

Inguna Badune piekrīt, ka tagad, pandēmijas laikā, saziņai kļūstot retākai, mainās arī valoda, ir grūtāk izteikties paplašinātiem teikumiem, jo nav treniņa. Bet viņa teic, ka biedrībā darbojas daudz senioru, kuriem ir ļoti bagāta valoda, ar viņiem ir interesanti parunāt, arī bagātas zināšanas par vēsturi, kas turpretī mūsdienu jauniešiem nav raksturīgi. Viņa uzskata, ka jaunajai paaudzei vajadzētu zināt daudz vairāk par vēsturi, interesēties par politiku. „Daudzi, ne tikai jaunieši, nezina, kā mūsu ministrus sauc, ir tikai kritika, cilvēki seko tikai ministru izteiktajiem jokiem, spārnotajiem teicieniem, bet ne būtībai. Kāpēc mainās politiķi? Jo mēs viņus mainām. Kaut kā mēs neesam tik atbildīgi. Mums bija lekcija, kurā bija piemēri, ka cilvēks ar savu mūža darbu kaut ko ietekmē, maina uz labu. Un es jautāju – kāpēc mēs Latvijā vairs neesam tik aktīvi cīnīties par savām interesēm, piemēram, par to, lai pie upes mums izveido pārģērbšanās kabīni. Mēs varētu iet un darīt, bet laikam labi dzīvojam, neko negribam darīt, mums viss ir labi. Man jautāja par vēlēšanām – kas Līvānos būtu jāizdara politiķiem. Es saku – mums te nekā tāda aktuāla, ļoti nepieciešama nav, mēs labi dzīvojam, nenotiek nekādi čē pē, ka cilvēki šūmētos, mums Līvānos laikam viss ir mierīgi. Jā, varbūt tie cilvēki aizbraukuši, kuri vēlētos kādas izmaiņas. Varbūt palikuši tikai tie mierīgie, pakļāvīgie, tie, kuri darbojas savos mazdārziņos un rudenī brauc uz mežiem sēņot, ogot. Jā, cilvēki vēlas mierīgu dzīvi.”

Laipni cilvēki nav tikai Latgalē

Kad jautāju, vai Inguna Badune, atbraucot uz Līvāniem no Rīgas, jutusies pieņemta, iestājas ilgs klusums. Uzdodu papildjautājumu – kādam jābūt cilvēkam, kas viņam jādara, lai viņu svešā vidē pieņemtu? „Jāsatiek domubiedri, bet, ja viņu nav, tad tie ir jāmeklē. Cita mentalitāte, jā… Protams, Līvāni nav arī tik ļoti latgaliski kā citas pilsētas Latgalē, šeit ir daudz iebraucēju, jau stikla fabrikas darbības laikā tas bijis izteikti. Tas foršais teiciens, ka Līvāni ir atslēga Latgales vārtos… Latgaliskais šeit nav valoda, bet gan drīzāk siltums un atvērtība.” Vaicāju, vai sākumā latgaliešu viesmīlība, draudzīgums nebiedē? „Es domāju, ka cilvēki visur ir vienādi. Tas ir stereotips, ka tikai latgalieši ir viesmīlīgi un sirsnīgi. Jo sirsnīgi ir arī kurzemnieki, par kuriem runā sazin’ ko, un runā par vidzemniekiem, ka viņi esot atturīgi, bet tas ir ļoti atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Un cik tad latgaliešu dzīvo Kurzemē, un cik Rīgā… Es domāju, ka tieši valoda to latgaliskumu pastiprina, bet cilvēka būtība jau neatšķiras, laipni cilvēki ir visur.”

Vai šajā laikā ir radusies iespēja iemācīties latgaliešu valodu? „Nē, bet man liekas, ka var saprast visus vārdus. Un latgaliešu valoda ļoti atšķiras katrā Latgales pilsētā, tāpēc es nesaprotu, kura ir tā īstā latgaliešu valoda, tās ir tik dažādas. Protams, ir kolosāli, ka ir entuziasti, kuri uztur latgalisko. Ar to var lepoties.”

Kad mūsu daudzpusīgā, nesteidzīgā un ar daudzām pārdomu klusuma pauzēm piepildītā saruna ir galā, portreta fotogrāfijas ir uzņemtas un tuvojas mūsu prombraukšana, Inguna Badune izskaņā dalās ar vēl kādu atziņu: „Man šeit, Līvānos, ir atradušies draugi, kuri ir par mani gudrāki un kuri ir mani padomdevēji un iedvesmotāji. Draugiem vienmēr jābūt gudrākiem un morāli labākiem par pašu, tas ir svarīgi cilvēka izaugsmei. Man vienmēr apkārt ir gudri un interesanti cilvēki, es esmu laimīga. Nekad nebiju domājusi, ka dzīvošu tik ilgi Līvānos un ka šeit būšu kāda kolektīva vadītāja, man ļoti paveicies.”

Auditēt dzeivi i Latgolu

HARIJS BERNĀNS (44) ir aktivs latgalīts. Sovulaik beja „Latgolys Studentu centra” bīdrys, kaidu laiku vadeja bīdreibu „Latgolys Saeima”, niu dorbojās Vladislava Lōča fonda vaļdē. Latgalīšu sabīdryskos dzeivis ļauds zyna Hariju kai tīšu runuotuoju i naatlaideigu dareituoju – jis vysod atguodynuos, ka juobyut skaidram reiceibys mierķam i vālams jau aiz laika izvierzeit izmierejamu (saskaitamu i konstatejamu) rezuļtatu. Tys ir vīns svareigs Harija darbeibys pamatpryncyps, kas nūteikti beja byutiska eipašeiba ari sovulaik, struodojūt pi uzjāmumu auditiešonys piec storptautyskajim ISO standartim. Ar Hariju asu pazeistams jau daudzus godus, deļtuo ar prīcu izmontoju juo uzaicynuojumu atbraukt gostūs iz Seiļukolnu i apsarunuot.

Jureiša sarunu ar Hariju losit žurnalā “A12”.

Foto: Evija Pušmucāne

Zudušā dārza meklējumos

Mākslinieces MARUTAS RAUDES (1965‒2018) daiļradē dārzam ir īpaša loma – no pirmā Paradīzes dārza līdz pašas iztēlē uzburtam dārzam, kurā jaušais pārtop nejaušajā, tomēr apzinātajā. Dārzs ir simbols laikam, kur tas ir apstājies. „Dārzs ir intīma telpa, kopta un lolota, kurā neeksistē problēmas un bailes no pasaules. Dārzs kā jūtu sanatorija. Un priecīgs, bezgala priecīgs. Manā dārzā ir daudz putnu, koku un stādu, un dažas lietas tajā ir aizmirsis cilvēks – pusizdzertu tasi –, uz galda daži no koka norauti augļi. Dažreiz dārzā ir trepes, kuras simbolizē garīgumu un vēlmi pacelties un pārtapt.” (M. Raude, diplomdarbs „Zudušā dārza meklējumi”, 2000. gads)
Žurnāla jaunajā numurā par Marutas Raudes darbiem, skatījumu un personību – mākslas sarunas ar ALFU RAUDI un INESI BRANTS.

A12 Nr.55, 2021

Jaunais žurnāla “A12” numurs ir klāt! Šajā reizē lasiet:

  • rikšotāju azarts un latgaliskais sīkstums pierobežā – SANDRAS SOIKĀNES stāsts;
  • kādas atziņas ierobežojumu laikā guvis operdziedātājs viļānietis KRIŠJĀNIS NORVELIS;
  • jaunais PASTA UN INFORMĀCIJAS MUZEJS Aglonā, vienīgais Latvijā – ko tajā var apskatīt un kādus stāstus dzirdēt;
  • kas ir vērtīgs žurnāls un kā jābūvē karjera – žurnālistes SILVIJAS JOKSTES viedoklis;
  • iemūžinātās Pļuskovas puķes – dzīvesbiedra ALFA RAUDA un mākslinieces INESES BRANTS atmiņas par mākslinieci MARUTU RAUDI;
  • latgaliešu kriminālromānu rakstnieks ALDIS BUKŠS – vērotājs un drosmīgais darītājs;
  • kur Latgalē smelt ārstnieciskos ūdeņus – Valentīna Lukaševiča pētījums;
  • ciemojamies Riebiņu pusē, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – par mums, latgaliešiem, Latgalē un visā plašajā pasaulē – patiesi, dziļi, skaisti. Tiekamies jaunā numura lappusēs!

A12 veikals

LOGS UZ LATGALI

„Maņ ir tys pietnīka gors īškā, ari izgleiteiba etnomuzikologejā, leidz ar tū maņ vysod ir patics zynuot stuostu, es taipoš viņ nagrybu nikuo zeimēt. Tai Latgolys lūgi atguoja pi manis, dūmuoju, ka simbolisks nūsaukums – zeimeju lūgu ar dekorativim elementim i uzzynoju ar jū saisteitu stuostu. Lūgs iz Latgolu ir kai īeja Latgolā.”
ILZE CEĻMILLERE, ilustratore, grafikys dizainere i muzike ir izveiduojuse sovu zeimynu „Glass Mountain Studio”, kurā izapauž muokslā i dorbojās pi vairuoku projektu. Vīns nu taidu ir ari veļtejums Latgolys sātu šmukajim lūgim.
Vairuok par Ilzi varit laseit žurnala juņa/juļa numerā!

Veiksmes pietura Līvānos

Žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā lasiet par Biedrība ”Baltā māja”, kas ir viena no ilgāk pastāvošajām biedrībām Līvānos. Sarunājamies ar biedrības vadītāju INGUNU BADUNI.
Kā pa šo laiku biedrība mainījusi līvāniešus?
“Ir jūtami mainījusies cilvēku attieksme citam pret citu, arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, iedzīvotāji kļuvuši iecietīgāki, citus pieņemošāki. Es domāju, ka galvenais biedrības uzdevums ir nevis par kaut ko cīnīties, kaut ko aizstāvēt – jo vai tad visiem ir jābūt cīnītājiem? – bet gan panākt, lai cilvēki satiekas un cits citu ciena, nenovēršas. Piemēram, mūsu dienas aprūpes centrā cilvēki pieraduši, ka cilvēki ir dažādi. Kad sākās dienas centra darbība, viss bija citādi ‒ cilvēki no atšķirīgajiem baidījās, izvairījās, tagad vairs tā nav. Tāpat mūsu telpās tiekas dažādu vecumu, paaudžu un tautību cilvēki. Ja mēs, satiekoties mazās grupiņās, varam cits citu atbalstīt, tad to darīsim, arī izejot ārpus šīm telpām.”
Foto: Evija Pušmucāne

Svarīgi būt ceļā

“Izvēloties aranžējumu tēmas un melodijas, ļoti bieži izvēlos latgaliešu tautasdziesmas, jo tās man ļoti patīk. Viena no manām mīļākajām aranžijām ir dziesma „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ”. Starp citu, šīs dziesmas notis man tikko pasūtīja koris no Nīderlandes. Meitenes bija neizpratnē, kas tā par valodu, jo pat Google translate nevarēja atrast tās tulkojumu. Gaidu, kā viņām veiksies šīs dziesmas apguvē. Atceros, cik brīnišķīgi manu dziesmu „Zemli zvaigzneite puorguoja” dziedāja Hamiltonas (Kanāda) bērnu koris. Es pieļauju, ka ārzemniekiem latgaliski dziedāt ir vieglāk. Latgaliešu valodas izruna ir daudz pakļāvīgāka, mīkstāka. Man latgaliešu valoda liekas ļoti skaista. Rakstīšu latgaliski arī nākamajiem Dziesmu svētkiem. Jūtu piederību šim novadam, esmu no Latgales! Man tās vārds ir jānes, un vislabāk es to varu izdarīt mūzikā. Tas nav pienākums, bet gan brīnišķīgs uzdevums. Tik ļoti skaista valoda, un tik daudz skaistu melodiju!”
Interviju ar latgalieti ar saknēm no Tilžas – LAURU JĒKABSONI – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā. Laura Jēkabsone ir komponiste, vokālās grupas „Latvian Voices” veidotāja un mākslinieciskā vadītāja, kā arī kora „Maska” kormeistare un vokālā pedagoģe.
Foto: Inese Grizāne

RABARBERS MĀLA KALNĀ

Akminīšu kalnā līst. Tajā pašā kalnā, kur, nezināma Meistara rokām rindām vien sastādīti, kuplo ozoli. Līst tikpat auksts lietus kā pirms pieciem gadiem novembrī, kad pēdējoreiz ciemojos Kaunatas pagasta Akminīšos pie podnieka Evalda Vasilevska. Viņam patika virpot podus te, kalnā, kad visapkārt dzied putni, un to viņš darīja līdz pat 2018. gada liktenīgajam augustam.
Bet maija lietus tomēr ir citādāks, caurspīdīgi zaļgans, urdošāks un cerīgāks, tāds, kas modina saknes, kas neļauj gulēt ne ozolzīlēm, ne cilvēkiem, kas izmērcē mālus, lai pielīp apaviem. Akminīšu mālus ir grūti notīrīt, no tiem ir grūti tikt vaļā, tas ievelk sevī un neļauj aiziet projām.
Evalda dzīvesbiedre, mākslas vēsturniece EVIJA VASILEVSKA šajos mālos ir iestigusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tagad viņa kopā ar bērniem, Elvīru, Elizabeti un Eliāsu, ir apņēmusies atdzīvināt Akminīšus, vietu, kura tik daudziem Latvijā saistās ar Latgales podniecību. Te veidojās Tradicionalūs Zineibu tureituoju bīdreiba Pūdnīku skūla, kur ap Evaldu Vasilevski pulcējās talantīgi jaunieši, lai uzturētu un koptu tradicionālajā mantojumā balstītu jaunradi. Nu jau Akminīšu ceplis trīs reizes ir izkurināts, nupat uz cepļa kurināšanu podnieki pulcējās pirmsjāņos, 19. jūnijā, gluži kā toreiz, kad to darīja Evalds. Tajā tika apdedzināti arī Evijas veidotie trauki. 2019. gadā tika izdota viņas apjomīgā grāmata par Evaldu Vasilevski. Tagad iecerēts lielāks darbs par mākslas zinātnieku Jāni Pujātu. Bet – pāri visam ir rūpes par bērniem un Akminīšu māls, kas ir pārpilns ar visādām zīmēm.
Visu Anna Rancāne rakstu lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Kādu tautastērpu izvēlēties?

Kāda ir tautastērpa nozīme cilvēka dzīvē? Kā atrast sev īsto un zināt, ka tas ir manējais?
“Mans ieteikums būtu papētīt savas dzimtas koku. Ja tēvs ir no Kurzemes, māte no Latgales, bet viena vecmamma no Zemgales, tad atliek vien ņemt rokās biezos, Latvijas Vēstures muzeja izdotos „Latviešu tautas tērpu” sējumus un izvēlēties, kurš senču novada tērps, kuras krāsas brunči liekas tuvāki. Domāju, katrs intuitīvi pats sajutīs īsto. Ja ir kādas iemaņas rokdarbos, daļēji šāda etnogrāfiskā tērpa izgatavošanu var veikt pats – krekla, villaines izšūšanu, jostas aušanu. Tāpat nevajadzētu kautrēties izgatavot tautastērpus saviem bērniem, jo tad viņiem vēlāk vilkt tautastērpu, vismaz svētku dienās, liksies dabiski.
Ja ir vēlme „rakt” dziļāk, tad var izvēlēties tērpu pēc kāda konkrēta arheoloģiskā izrakuma, runa ir par 9.‒12. gadsimtu. Taču šāda tērpa izgatavošana ir krietni vien dārgāka, it īpaši, ja esat izvēlējušies tērpu, kura villaine rotāta ar bronzas gredzentiņiem, klāt nāk arī bagātīgs rotu komplekts, kas jāpasūta pie zinoša rotkaļa. Puišiem savukārt būs nepieciešams izgatavot nazi, cirvi, iespējams, pat zobenu, masīvās karavīra aproces. Tas ir dārgi, bet katrai šāda tērpa rekonstrukcijai, ja tā ir pareizi veikta, ir liela vērtība.”
Dekšāres pagasta Madžuļos lepni slejas „Latgaļu sāta” – vieta, kur var sajust senatnīguma smaržu un garšu – izstaigājot atjaunotās ēkas, kādas latgaļu apdzīvotajā teritorijā tika būvētas bronzas laikmetā, iegūstot zinības aušanā, apgūstot māla trauku darināšanas prasmes, mācoties kokles spēli un arī latgaliešu valodu. Starp citu, te tika likts pamats Kokļu dienu tradīcijai.
Dekšāres vienmēr ir bijušas Latgalē, taču to tuvākais kaimiņš rietumu pusē – Varakļānu pilsēta un Varakļānu pagasts ‒ paspējis piederēt gan Latgalei, gan Vidzemei. Par to, kā uzturēt latgalisko vērtību garu šādā situācijā un laikā, žurnālā „A12” ‒ tikšanās ar biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs ,,Latgaļu sāta”” valdes priekšsēdētāju MARIKU ZEIMULI.
Mariku pazīstam arī kā Kultūras ministrijas Ministra biroja vadītāju, pieredze gūta, arī strādājot par pedagoģi Sidgundas pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un vadot Madonas Mākslas skolu.
Vairāk lasiet žurnāla vasaras numurā.
Foto no Marikas Zeimules privātā arhīva.