AR LAIVU PA RĒZEKNES UPI

Rēzekne – gandrīz ideāla upe vidusmēra laivotājam 

Rēzekne ar savu 116 km garo tecējumu un 2026 km2 lielo sateces baseina ir 12. lielākā Latvijas upe – kas ir ļoti atzīstams sniegums starp 777 Latvijas upēm, kuras ir garākas par 10 km. Arī ūdenstūristam Rēzeknes upe ir visnotaļ pievilcīga – dūšīgi airējot, to var izbraukt pat triju dienu laikā, bet laiskāki laivotāji mierīgi var plānot maršrutus arī vienas vai divu dienu garumā. Laivojumu pa Rēzekni var uzsākt jebkurā vietā un labāk to darīt ir pavasarī, kad upē ir pietiekami augsts ūdens līmenis, straume spēcīga un upe vēl nav pārvērtusies par seklu zemūdens pļavu, kā tas bieži gadās sausās vasarās.

Īpaša sagatavotības pakāpe nav nepieciešama, kaut gan no laivas apgāšanās neviens nav pasargāts. Man tas gadījās pat 3 reizes – lejpus Taurinkas dzirnavām, straujā upes līkumā Subinaitē un aiz Rikavas, kur spēcīgā straume paspieda laivu zem piekrastes vītola. Jāatzīst, ka neplānota pelde agri pavasarī ir stindzinošs un vienlaikus spirdzinošs piedzīvojums.

Visu Ivara Matisova rakstu par Rēzeknes upi lasiet žurnālā.

Četri metri spārnu pa pastu. Kāpēc gan ne?!

Jeļena GOLOVŅEVA pārstāv Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) biznesa inkubatoru jauno uzņēmēju kopienu. Viņas izveidotais uzņēmums  LAMUR FLOWERS  Balvos ražo lielformāta dizaina produktus. Jeļenai izdevies savu hobiju pārvērst uzņēmumā ar vairākus simtus tūkstošu eiro apgrozījumu. Dekori telpām, svinībām un fotosesijām, lielformāta ziedi, kas teju piecdesmit reizes pārsniedz to reālos izmērus, ir tikai daļa no produktu klāsta, bet vislielāko uzmanību izpelnījušies lielformāta spārnu kostīmi, kas pārdoti nu jau vairāk nekā 30 dažādās pasaules valstīs.

Kā rokdarbi kļūst par biznesu, lasiet žurnāla jūnija/jūlija numurā.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu!

Kad ar fotogrāfu aprīļa otrajā pusē ierodamies uz interviju mākslinieces, keramiķes Talitas Tipukas-Romančukas sētā Lūznavas pagastā, mūs sagaida pilnīgs klusums un nesen modies pavasaris. Ejam dziļāk pagalmā un redzam, ka esam gaidīti, – blakus sakoptai puķu dobei ar ziedošu tulpi ir saklāts neliels galdiņš, uz kura atrodas mākslinieces radītie trauki ar smalkajiem zīmējumiem, es teiktu, ilustrācijām, – krūzītes ar kaziņām, kaķīšiem, smilgām. Turpat arī pašcepts pīrāgs ar perfektu formu kā no beķerejas. Melnbalts kaķis draudzīgi glaužas pie kājām, visapkārt čivina putni, un pievakares saule rada mierpilnas lauku idilles noskaņu. Drīz vien arī saimnieki pamana, ka esam ieradušies.

Interviju ar mākslinieci Talitu TIPUKU-ROMANČUKU lasiet žurnāla jūnija/jūlija numurā.

Foto Māris Justs

Telpa un nezināmais

“Latgale atšķiras ar to, ka ir tāda nenogludināta, nepieradinātāka, daudzveidīga. Tās pievilcīgums ir skarbumā. Kad liekas, kur mukt, kad dzīve šeit kļūs neciešama – vai nu Kanāda, vai Latgale! (Smejas.) Man viens draugs dzīvo Kanādā, Ņūfaundlendā, nekurienē. Latgale arī šķiet tāda vieta, kur varētu paglābties. Tur man ir kaut kas intuitīvi tuvs, varbūt tas nezināmais.”
KRISTAPS EPNERS, mākslinieks. Fragments no intervijas žurnāla jūnija/jūlija numurā.

Dzīvei vajag gaismu

Tā ir rinda no Dāvida Rubena nupat izdotā dzejas krājuma. Dāvids ir jaunietis no Līvānu novada Rudzātu pagasta, pašlaik studē ekonomiku 3.kursā Rīgā, līdztekus strādā nodibinājumā “Vītolu fonds”. Pirms tikšanās ar Dāvidu, ielūkojoties interneta resursos, uzzināju, ka draugi, kolēģi, bijušie skolotāji viņu raksturo kā jaunieti ar plašu sirdi un daudzpusīgiem talantiem. Kā Dāvids atzina mūsu sarunā, jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk izdara. Un jaunība nav šķērslis ne tikai rakstīt dzeju un prozu, bet arī izdot pirmo dzejoļu krājumu “Tā pil laiks”.

7 pārdomas kopā ar Dāvidu Rubenu – lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Foto Inese Grizāne

Kā rast līdzsvaru

Valija VAIVODE ir kārtīga lauku patriote un nevar iedomāties dzīvi pilsētas burzmā. Nākusi no Vārkavas novada Vonogiem, ieprecējās Rožupē, pēc aktīva darba kultūras jomā darbojas Preiļu novada partnerībā. Šobrīd cilvēka intelekts sacenšas ar mākslīgo, kurš visu pasaka priekšā. Kā šajās tehnoloģijās saglabāt sevi, tradīcijas un piederību laukiem – meklējam atbildes sarunā ar Valiju Vaivodi, tiekoties Eiropas dienā Preiļu pils parkā.

Interviju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Māris Justs

Zaļās lauku robežas

Kā tu raksturotu Latgales ainavu?

Man Latgales ainava saistās ar manām mājām – Baltinavas pagastu, – daudz lauksaimniecības lauku, nelieli meža pudurīši, kāds līkumains ceļš, iespējams, grantēts, nevis asfaltēts, bet, būsim mūsdienīgi, tas var būt arī asfaltēts. Tāda mozaīktipa ainava, ir nogabali ar dažāda tipa ainavas veidiem, nevis viens liels monotons lauks. Protams, ir smalka robeža starp ražošanas un sabiedrības interesēm, ainavu vērtību saglabāšanu, jo šobrīd Latgales ainavā liela ietekme ir lauksaimniecībai, ienāk diezgan lielas vienveidīgas lauksaimniecības teritorijas, tajā pašā laikā tas kļūst arī par tādu kā atpazīstamības zīmi. Ainavā ienāk arī lielās būves un tehnika, to var vērtēt dažādi, no vienas puses, prieks par tehnisko attīstību, no otras, – varbūt labāk tomēr pieslēpt lielos metāla angārus ar kādu koku grupu?

Ko darīt un ko labāk nedarīt, iekārtojot mājas apkārtni, – par šo un citām tēmām intervijā ar ainavu arhitekti Annu KONIŠEVU.

Foto Inese Grizāne

LĪGO!

LĪGO!

“Tā ir interesantākā nakts, kad viss maksimums ir vaļā. Peldies vai noej pa pļavu, meklē ozola un liepas vainagu. Vari prasīt, lai to, kas tev traucē, paņem projām, un palūdz to, ko gribi brīvajā vietā.”

/Kristīne Šišlova, “A12” 3(6) 2013/

“Būtu jāapstājas, tāpat kā saule apstājas savā ceļā. Apstāšanās brīdī ir jāpadomā, jāapjauš, ka tavs un saules ceļš pagriezīsies. Tas ir visgrūtākais mūsdienu cilvēkam – apstāties un padomāt par patiesajām vērtībām.”

/Angelika Juško-Štekele, “A12” 3(42) 2019/

Arī muzikants ir cilvēks

“Tikai tu pats atbildi par savu dzīves ceļu, jo nulles starts mums visiem ir vienāds. Kurā jomā vairāk, kurā mazāk, bet Dieviņš mums visiem iedod sākumkapitālu. Un tad ir jautājums, cik tālu tu pasaulē aizej un ko tu gribi ar to visu sasniegt.”

“Varbūt mēs gribētu, lai ir vieglāk, saulaināk, siltāk. Taču tur, kur tu esi dzimis, tur arī esi vajadzīgs. Bet, lai to saprastu, vajag paskraidīt apkārt. Ir jāmeklē un jāpierāda sevi, lai beigās atklātu, ka viss, ko gribi sasniegt, patiesībā ir izdarāms dzimtajā pusē.”

Intervija ar Andri BALTACI jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Latgales cilvēku stāsti, kas uzmundrina un iedvesmo.

Foto Māris Justs

Villaines krāšņā mala

“Ar katru impulsu no malas varu bagātināt šo vietu, lai tā ir pilnīga. Man ir svarīgi, ka varu ietekmēt lietas un notikumus, kas man apkārt. Pēc nesenā brauciena uz Zviedrijas ziemeļiem un satikšanos ar sāmu kultūru, man uzmirdzēja galvā doma par mūsu valstu nomaļu tautu līdzību. Pētot sāmu ornamentus un redzot, ka viņiem ir dekorētās malas, es aizdomājos arī par mūsu Abrenes villaiņu krāšņajām malām. Aizdomājos par Latviju, kur mēs, nomalē dzīvojošie, arī esam kā šīs krāšņi ornamentētās malas. Ja uz to paskatās šādi, tad ir super būt malai! Ja tā domā, tad centrs nemaz nav tik svarīgs! Tu esi mala, kas vislabāk parāda vietas identitāti. Kad šuj tērpu, ir ļoti svarīgi, lai mala ir izturīga, to vajag kārtīgi nostiprināt. Lai tā ir ne vien skaista, bet arī stipra. Ornamentu sāk veidot, lai stiprinātu malu, jo tā pirmā nodilst. Tā ir vairāk pakļauta riskam. Tu izrotā malu, reizē stiprinot centru. Ja Latgali uztver līdzīgi kā tautas tērpa ornamentālo malu, ir skaidrs, ka mums jābūt stiprākiem par centru. Tieši tāpēc Latgalei vajag vairāk. Mums vajag dot vairāk. Jā. Šobrīd doma par centru man jau šķiet veca, jo tagad es domāju par malu.”
Marika ČERŅAVSKA. Jaunajā žurnāla numurā.
Latgales cilvēku stāsti un atziņas, kas iedvesmo.
Foto Māris Justs