Ārdavas bibliotēka apzina savus novadniekus

Ināra Groce

Žurnāla „A12“ radošā komanda tikās ar saviem lasītājiem Preiļu novada Ārdavas bibliotēkā. Tā bija pirmā iepazīšanās ar šo nelielo, bet vēsturiski piesātināto ciematiņu un tā aktīvajiem iedzīvotājiem. Jezufinovas lepnā, bet šobrīd atstātā muiža, senais trakta ceļš uz Sanktpēterburgu ar daudziem ceļmalu krogu nostāstiem, Pelēču dzirnavas un gravas. Ārdavā dzīvoja ilgākais nacionālais partizānis Latvijā Jānis Pīnups (1925–2007),  kurš slēpās no padomju varas vairāk kā piecdesmit gadus un legalizējās tikai 1995. gadā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi.

Ārdavas bibliotēkas vadītāja Sandra Petrova jau piecus gadus ir žurnāla „A12“ pazinēja kopš žurnāla pirmā numura, kurā bija intervija ar Pelēču pagasta vīna darītāju Irēnu Koledu. Arī tikšanās reizē lasītāji atcerējās dzimtās puses vēsturiskus notikumus un pagasta ievērojamākos un pazīstamākos ļaudis. Pīters Vaikuļs labi pārzina Latgales draudžu baznīckungus un interesenti stāstīja par Ārdavas katoļu baznīcu: „Padomju okupācijas laikā baznīcas vēsturiskajā vietā būvēja klubu, bijušais zemes īpašnieks noteicis, ka būtu labi, ka te būtu baznīca un tagad arī ir.“

Diskusija izvērtās par notikumiem ne tik tālajos padomju gados. Kā dzīvoja un izdzīvoja kolhozu laikos, par to tagad neraksta un nerunā, bet arī tā vēl tagad ir dzīva vēsture, kuru vērts iegrāmatot kā cilvēka spējas izdzīvot un saglabāt ticību un gara spēku. Viena no atnākušajām kundzēm atcerējās, ka bērnībā arī staigājusi uz baznīcu, tāpēc pirmdienās skolotāja vienmēr likusi divniekus, pat neatprasot uzdoto. Tomēr citi skolotāji arī tajos laikos ir bijuši neitrāli un pastāvošās varas skarbajiem ieteikumiem ateisma audzināšanā nav pievērsuši uzmanību.

Katra cilvēka stāsts ir enciklopēdijas vērts un dzīvā tikšanās ir vislabākā alternatīva simtiem saskarsmes laika virtuāli sociālajā vidē.