Rēzeknes Valsts skolotāju institūta direktors monsinjors Nikodems Rancāns (1870–1933) 1932. gadā: Myusu, pyrmus darbiniku, sapnis ir pīsapildejis, Latgola kai breivo Latgolas trešo zvaigzne ir cālusēs nu mīga un otrim sūlim īt pretim kuļturai.

Atšķirībā no daudzajām svešvalodām, kā krievu, poļu, franču, vācu, latīņu, ko viņš pratis, visgrūtāk gājis ar rakstīšanu un izteikšanos dzimtajā latgaliešu mēlē. Antons Rupainis romānā „Tauta grib dzeivōt“ par to saka: meicejōs ar celim uz krāsla un ar alkyunem uz golda kai uz sīna vazuma. Arī Daugavpils Valsts skolotāju institūta direktore, Vasaras saulgriežu gaviļniece (dzimšanas diena 22. jūnijā) Valērija Seile (1891–1970) raksta: Nu sowas prakses es varu pastosteit taidu faktu: kaidu laiku es mocejus latwišu woludu pi d-ra. O. Skrindas un winu reizi, kad jis beja aizjemts, jis lyudzia sowu broli b-gu K. Skrindu mocit mani. Kai tyuliņ atmiņu, ka tu diktatu, kues beju uzrakstijuse pec d-ra O. Skrindas pamatim, b-gs K. Skrinda beja galeigi sastreipojis. Izgoja tai, ka winā diktatā pori par 30 klaidu, bet par pors dinom doktors O. Skrinda porstreipoja wysu nu jauna. Tys beja 1909 godā.

Kā ar rakstīšanu dzimtajā mēlē iet mūsdienu Latgalē?

Latgolas Vords, 1932, nr. 14

Rupaiņs. Tauta grib dzeivōt. 1963. 57.

Latgalīts, 1920, nr. 43.